Dzemdībās lauztā riba. Pieredzes stāsts

Tā kā man pašai ir nelielas problēmas ar nierēm, devos pie vislabākajiem ārstiem, kādus vien varēju sameklēt. Protams, tie bija par lielu naudu. Visu grūtniecības laiku es biju vienās bailēs par savu mazulīti, jo ārsti neko iepriecinošu nevarēja pateikt. Tikai to sliktāko – mazulis piedzims pirms laika, var būt visādas vainas. Dakteri teica, lai esam gatavi uz visu, lai somas ir sakrāmētas jau no kāda sestā grūtniecības mēneša. Visu laiku es lūdzu Dievu, lai ar manu mazulīti viss būtu kartībā, lai Dievs atņem kaut ko man, tikai ne bērniņam.

Pārstaigātais datums
Pēc kāda laika lūdzu, lai daktere iesaka kādu vecmāti. Viņa arī ieteica kādu Stradiņu slimnīcas speciālisti, kuras vārdu neminēšu. Par katru vizīti pie viņas maksāju 15 latus. Līgumu par 220 latiem ar vecmāti nenoslēdzu, jo viņa sacīja, ka to varēsim izdarīt vēlāk. Grūtniecības laiks gāja uz beigām, bet nekas nenotika. Es sāku nedaudz uztraukties. Piezvanīju savai dakterei un teicu, ka īstais dzemdību datums jau garām. Viņa teica, lai braucu pie viņas uz pārbaudi. Tajā brīdī mans svars bija 90 kg, bet pirms grūtniecības svars bija 55 kg. Daktere jau bija brīdinājusi, ka mazulis piedzims liels - ap kādiem 4,500 kg. Sonogrāfijā atklājās, ka mazulis jau sver 5,200 kg. Daktere nozīmēja ķeizargrieziena operāciju uz 17. decembri, kad Stradiņu slimnīcā uz vietas būs mana vecmāte.

Nepagāja ilgs laiks, kad pie manis ienāca vecmāte un jautāja, vai ir līdzi nauda. Atbildēju, ka nedaudz ir. Sekoja pārsteidzošākais! Viņa paziņoja, ka jāmaksā anesteziologam, citādi viņš dosies mājās, jo darba laiks ir beidzies.

Slimnīcā
Kad pienāca šī diena, mēs ar vīru no agra rīta sākām posties ceļā, lai laikus būtu slimnīcā. Tur viss nenotika, kā plānots. Es ar savu lielo vēderu un lielām somām ilgi sēdēju slimnīcas koridorā un gaidīju, kad atbrīvosies kāda palātiņa, lai varētu atgulties. Ēdusi arī nebiju neko prātīgu veselu diennakti. Tā gaitenī nosēdēju no deviņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā. Laikam fakts, ka man bija noslēgts līgums ar vecmāti, neko nenozīmēja. Biju atvieglota, kad tiku palātiņā atpūsties. Nepagāja ilgs laiks, kad pie manis ienāca vecmāte un jautāja, vai ir līdzi nauda. Atbildēju, ka nedaudz ir. Sekoja pārsteidzošākais! Viņa paziņoja, ka jāmaksā anesteziologam, citādi viņš dosies mājās, jo darba laiks ir beidzies. Vīrs samaksāja.

Atkal jāmaksā
Biju laimīga, kad pēc operācijas ieraudzīju 5,200 kg smago un 60 cm garo dēliņu. Biju laimīga, ka viņam ar veselību viss kārtībā, ka nav piepildījusies neviena no ārstu izteiktajām ļaunajām prognozēm. Vīrs nepacietīgi gaidīja aiz durvīm. Mani aizveda uz palātu, kur es kārtīgi varēju aplūkot savu mīļo dēliņu, ko tik ilgi gaidīju. Mazais dēlēns vēl nebija nomazgāts un saģērbts. Es māsiņai prasīju, kad mazo nomazgās un saģērbs. Skanēja atbilde – jā, jā, tūlīt. Tad atkal ienāca vecmāte un uzrunāja manu vīru. Es jau padomāju, ka kaut kas  noticis. Tomēr viņa tikai teica, ka māsiņai jāsamaksā pieci lati. Es tā vēl šodien nezinu, par ko. Tā pagāja pirmā diena. Tētis devās mājās. Dēliņu aiznesa uz bēbīšu istabu, lai es no narkozes nedaudz dabūtu atpūsties. Bet atpūsties neizdevās. Es visu laiku teicu ārstei, ka man ļoti sāp sāns. Tik ļoti, ka nevaru pat piecelties. Ārste tik atsaka: „Nekas, nekas. Tam tā jābūt, jo nervi savilkti.” Bet pagāja viena diena, otra diena, trešā. Vienalga sāpēja. Mūs izrakstīja mājās.  
 

Es visu laiku teicu ārstei, ka man ļoti sāp sāns. Tik ļoti, ka nevaru pat piecelties. Ārste tik atsaka: „Nekas, nekas. Tam tā jābūt, jo nervi savilkti.”

Lauztā riba

Mājās sāns turpināja sāpēt. Parādījās arī temperatūra 40 grādi. Izsaucām ģimenes ārstu. Ārste mani izmeklēja un konstatēja lauztu ribu, kur tagad ir sācies iekaisums, tāpēc būs jālieto zāles. Rezultātā nevarēju barot mazo ar krūti. Mocījos ar atslaukšanu un mokos vēl tagad, ejot pie ārstiem uz pārbaudēm un tīrīšanām. Mīļie vecāki, mācieties no manas pieredzes, nemaksājiet ārstiem, kamēr viss nav galā, lai var izvērtēt, kurš ārsts ir pelnījis naudiņu, kurš nav. Esmu guvusi ļoti lielu mācību. Kad gaidīšu otru mazulīti, nevienu kapeiku nemaksāšu, jo viņi nav pelnījuši. Savu darbu viņi dara bez atbildības un tikai gaida, ka tik kāds vecāks kaut ko nezina un uztraucas, jo viņi būs ar mieru maksāt.

Tagad manam dēliņam ir viens gadiņš un mēnesis, un mums viss ir labi. Tikai atmiņas nav īpaši jaukas.

Iesūtījusi Laila Asike