Mātes pamet bērnus

Atcerieties filmu „Sieviete, kuru gaida...”? Epizodēs, kur jauna sieviete Dzemdību namā atsakās no sava bērna, skatītāju sievišķā daļa bija sašutusi. Pamest savu bērnu – ārprāts! Kauns! Kadros ārste runājās ar jauno sievieti, sakot, ka varbūt šis bērniņš viņai būs vienīgais, bet jaunā sieviete spītīgi purināja galvu. Viņa, lūk, studējot, bērns traucēs.

Sabiedrība notrulinās
Visvairāk pārsteidz, ka sabiedrība pamazām kļūst vienaldzīgāka pret tradicionālo uzskatu par ģimeni kā vērtību. Laulības pārkāpšanu, krāpšanu, vardarbību ģimenē vairs neuzskata par ārkārtēju situāciju. Lai paši tiek galā, nemaisīsimies privātās lietās!
Presē pat ar ieinteresētu atbalstu parādās jaukas fotogrāfijas ar augstus posteņus ieņemošiem ģimenes tēviem, kuri nomainījuši dzīvesbiedres pret sievietēm savu meitu vecumā, un sabiedrība parausta plecus – kāda mums daļa? Lai taisa jaunas kāzas, būs par ko kulstīt mēles.
Kāpēc tad brīnāmies, ka mātes sāk pamest savus bērnus? Sabiedrība notrulinās, un tas, ka sieviete pamet bērnu, drīz varbūt tiks uzskatīts par ģimenes plānošanas metodi. Būs kā Kampanellas „Saules pilsētā”. Atgādināšu: filozofs ieteica, ka būtu tikai prātīgi, ja brīvajiem pilsoņiem dzimušos bērnus audzinātu valsts, jo valsts taču zina vislabāk, kādi cilvēki tai vajadzīgi – karavīri, piemēram. „Saules pilsēta” tika nosaukta par utopiju. Pat tumšajos viduslaikos un agrīnajā renesansē katram bija skaidrs, ka bērnam jāaug ģimenē, kur viņu mīl māte un ar savu piemēru audzina tēvs.

Sabiedrība notrulinās, un tas, ka sieviete pamet bērnu, drīz varbūt tiks uzskatīts par ģimenes plānošanas metodi.

Kāpēc tomēr pārdzīvojam, ja dzirdam, ka sieviete pametusi bērnu? Tāpēc, ka ar veselo saprātu zinām, ka tas ir viens no cilvēces pastāvēšanas noteikumiem – izaudzināt turpinājumu. Zinām, ka tas ir pašnāvnieciski, ja dzimtai nav turpinājuma. Ja sievietē nedarbojas pašsaglabāšanās instinkts, tas ir slimi, un bērna dzemdēšana un audzināšana ir viena no šā instinkta pamatizpausmēm.
Pārsteidz arī, ka sabiedrība nekad nerunā par vīriešu atbildību. Kāpēc ar nosodījumu rīkstēm neper vīrieti, bet uzskata par pašsaprotamu, ka vīrietis var vazāties pa pasauli, bērnus taisīdams un neuzņemdamies par viņiem atbildību? Nosoda tikai sievieti. Vai kādam ir teikts – tu atstāji sievieti ar bērnu, “fui” tev! Pat ja teiktu, viņš runās pretī – bet es viņu nemīlu, nemīlu, nemīlu, mums bija tikai sekss, pati vainīga, ka neuzmanījās...

Klasiskie scenāriji
Pirms daudziem gadiem mazā Latvijas pilsētiņā kāda sieviete Nr. 101 palika stāvoklī. Taču viņa nepriecājās, jo precētais bērna tēvs, pretēji cerētajam, no sievas nešķīrās. Agrāk taču tā notika – vīrieši, ja viņiem ārpus ģimenes uzradās bērni, šķīrās, sakot – kā es varu pamest sievieti ar bērnu? Taču Nr. 101 bērna tēvs pacēla cepuri – mums bija labi, bet tas nemaz nav mans bērns!
Taču Nr. 101 vēl cerēja. Gāja mēneši, un viņa saprata, ka bērnu negrib. Turklāt nekā viņai, lūk, nav, viņa dzīvo kopā ar veco māti mazā ar malku apkurināmā dzīvoklītī. Aborta laiku nokavēja, pie daktera negāja.
Viņa bērna pamešanai gatavojās – gāja pie mācītāja un stāstīja viņam, kā tas būs, kad viņa bērnu atstās, kā viņa to pārdzīvos – kā brauks kaut kur projām, kā sakārtos savu dzīvi, un tad viss būšot labi. Bet tagad viņa bērnu neņemšot...
Sievietei Nr. 101 piedzima dvīņi. Viņa aizbrauca uz kaimiņrajona slimnīcu, jo savā pusē tā rīkoties neatļautos. Lai kā nodaļas ārste centās viņu pierunāt bērnus neatstāt, lai kāds bija nodaļā esošo sieviešu sašutums, sak, mīļā, tev divi skaisti, veseli puisīši, ņem puisīšus, ņem dēliņus, nav tak’ kara laiks, izaudzināsi, bet Nr. 101 atteicās. Labi, ka tolaik pārdomu laiks bija seši mēneši. Ka meitai piedzimuši dvīņi, uzzināja viņas mamma, atbrauca, paņēma bērnus un, zobus sakodusi, audzināja. Toreiz Nr. 101 bija trīsdesmit gadu. Kad viņai palika 35, dzīve joprojām nebija sakārtota, viņa ieraudzīja savus puikas, un... kaut kas notrīsēja, kaut kas atvērās viņā kā sievietē. Labi, ka mamma bija abus paņēmusi, labi, ka nepagaisināja dēlus pasaulē. Tagad dēli lieli. Nr. 101 gribēja drošību, mīlestību, patvērumu. Un saņēma to no saviem dēliem.

Var tikai apbrīnot sociālo darbinieku apņēmību, runājot ar sievietēm, kuras atstāj bērnus. Jo... likums ir viņu pusē – viņas drīkst atteikties.

Gadījums ar sievieti Nr. 102. Pati jauniņa, viss notika, palika stāvoklī, čalis pacēla cepuri, jo “nav gatavs kļūt par tēvu”. Nr. 102 darba nav, izglītības nav, kur dzīvot nav, mājās jau pašas mātei daudz bērniņu no dažādiem radītājiem. Zinot, ko nozīmē mazs bērns, Nr. 102 atteicās no viņa jau slimnīcā: “Ko jūs man piesienaties! Vesels taču – paņems ģimene, kuriem bērnu nevar būt. Es nevaru viņu ņemt! Viņš, re, brēc, ņerkst, neko no viņa nevar saprast...” Turklāt viņa negribot savam bērnam “tādu nabaga likteni”, viņa cerot, ka bērnu paņems materiāli turīgāka ģimene. Viņas māte piekrita, teica – nu jā, pašiem nav ko ēst, nu jā, bērns nav nekāda izprieca.

Sieviete Nr. 103: “Man jau ir divi bērni. Iepazinos ar vienu vīrieti. Viss bija labi, viņam patika mūsu draudzība, es vienmēr tāda priecīga un draudzīga, interesantas sarunas. Tā nodraudzējāmies pusotru gadu, viņš neko. Bet es gribēju dzīvot kopā. Viņš teica, ka “nejūtas nobriedis attiecībām”. Ak tā? Gulēt ar mani var, bet kopā dzīvot – ne? Nu tad es par spīti paliku stāvoklī – ja nu piedzimst dēls? Doma par dēlu viņam patika, par meitu – ne visai. Piedzima meitene. Nu, nebiju es viņam vajadzīga ar meitu. Man arī tas bērns patiesībā nebija vajadzīgs, divi jau man bija. Nu, negribēju es to bērnu, viņa man sabojāja dzīvi...”

Nav naudas, nav māju, nav darba...
Tā viņas runā. Pašas nedzird, ko muld, nesaprot, ka runā par bērnu kā par lietu. Jā, dabūju, nu, apnika, neņemšu. Var tikai apbrīnot sociālo darbinieku apņēmību, runājot ar sievietēm, kuras atstāj bērnus. Jo... likums ir viņu pusē – viņas drīkst atteikties. Inese Miķēna–Roze, Rīgas Dzemdību nama sociālā darbiniece, ar šādām sievietēm strādā vairāk nekā desmit gadus.
“Sievietes min vairākus ieganstus: nesakārtoto dzīvi, bērna tēvs viņu ir pametis, viņa ir viena,” vaicāta par iemesliem, kāpēc sievietes pamet bērnus, stāsta Inese Miķēna–Roze. “Vēl viens iemesls – alkohols un narkotiku lietošana. Arī šis laiks ļoti ietekmē, ļoti! Tā viņas arī saka – nav naudas, nevaru uzturēt sevi, kur nu vēl bērnu. Daudziem nav darba, nav māju, nav naudas vistiešākajā nozīmē. Kad sāku strādāt, tie bija kādi pārprasti gadījumi, kad vīrietis atstāja sievieti, un viņa bailēs no atbildības atstāja bērnu. Studentes bija... Reti gadījumi. Tagad pamesto bērnu “pieaugums” ir 80%... Kur vēl tālāk?! Un būtiski, ka viss saistīts ar nabadzību. Bet bērns nerodas vienā dienā! Bija laiks domāt. Latvijā nav tik slikti – ja sieviete lūgtu palīdzību krīzes mājā, kur var uzturēties kādu laiku, ja iet uz sociāliem dienestiem, var noīrēt dzīvoklīti, palīdzēs segt īri, varēs paēst... Ja gribēs bērniņu paturēt, tad visu var atrisināt. Nav kara, nav epidēmijas, strādā dienesti, nevalstiskās organizācijas. Visvairāk ir nevēlēšanās un bailes. Pat precēti cilvēki atstāj otro laulībā dzimušo bērnu, jo abi it nopietni saka, ka otru bērnu nespēj izaudzināt,” nopūšas speciāliste.

Dzemdību namā uzraksta aktu, par to, ka māte atsakās no bērna, tiek paziņots bāriņtiesai.

Kāpēc nedomāja agrāk? Aborts... Skaļi domāju. Ir trīs galvenie iemesli: daudzas saka, ka neesot zinājušas, ka vispār ir stāvoklī; citām abortam neesot bijis naudas, vēl daļa esot cerējušas, ka tomēr nepaliks vienas. Agrāk tā rīkojās jaunas meitenes, nekad nebija tā, ka atnāk abi un abi paraksta dokumentus par atsacīšanos no bērna! Tagad tā notiek,” saka speciāliste.
 “Kur nonāk atstātie bērni? Vispirms slimnīcā, kur kādu laiciņu atrodas mediķu uzraudzībā, pēc tam bērnunamos. Dzemdību namā uzraksta aktu, par to, ka māte atsakās no bērna, tiek paziņots bāriņtiesai. Sieviete pie bērna neiet un viņu nebaro. Es viņām visām jautāju – kā jūs varat aiziet mājās un dzīvot tālāk? Viņas klusē. Vai saka – jūs nesaprotat. Kad sievietes veselības stāvoklis ir normāls, viņa iet mājās. Mātei ir sešas nedēļas laika domāt – tik ilgi bērniņu nevar adoptēt, bērns ir juridiski pasargāts. Ir bijuši gadījumi, kad sievietes pārdomā. Tā notiek ar jaunām meitenēm – uzrodas vectēvi, vecmammas, kas bērnu paņem. Bet... šīs sešas nedēļas ir traģiskas bērnam, viņš nesaņem ne pienu, ne drošību, tas viņam zemapziņā rada šausmīgu traumu. Domājat, bērns nejūt, ka viņš ir lieks? Tas atstāj sekas uz visu turpmāko dzīvi. Drošība jāsaņem no mammas, tad viņš jūtas vajadzīgs un mīlēts. Bērns saņem emocionālu belzienu, ka esi piedzimis lielā pasaulē, kur tev neviena nav. Viņš taču jau mātes miesās jūt, ka viņu negrib. Ja kāds zinātu, kā tie bērni boksīšos raud brīžos, kad viņu radītāji raksta dokumentus par atteikšanos! Saikne ir neredzama, bet tā pastāv,” ir pārliecināta Inese Miķēna. “Tāpēc šie bērni izaug emocionāli iedragāti. Var izaugt brīnišķīgi cilvēki – svarīgi, kādā vidē viņi nonāks. “Labāk lai viņus paņem ģimene, kas viņu mīlēs, kas viņam varēs dot visu,” saka šīs sievietes. Kā tu zini, ka viņu mīlēs, es prasu. Kā tu zini, ka viņu paņems, ka viņš nepaliks bērnunamā?”
Nesen avīzē bija sludinājums par surogātmātes pakalpojumu. “Varbūt skan briesmīgi, bet surogātmāte iznēsā bērnu pārim (embrijs radīts no bioloģiskās mātes olšūnas un bioloģiskā tēva spermas), ja sieviete pati to nevar. Taču – tie, kas tiek pie bērna, ir laimīgi. Internetā bija pierakstīta cena – 7000 latu. Dies’ to zina, kam ir jānotiek viņas prātā un sirdī, lai viņa to mazo radību atstātu, nenāktu klāt, nebarotu ar pienu, kurš viņai ir...” nosaka Miķēnas–Rozes kundze.  

Domājat, bērns nejūt, ka viņš ir lieks? Tas atstāj sekas uz visu turpmāko dzīvi. Drošība jāsaņem no mammas, tad viņš jūtas vajadzīgs un mīlēts.

Dzegužu psiholoģija
Šīs sievietes var saukāt par dzeguzēm vai kā vien gribat, viņām vienalga. Turklāt patērētājsabiedrības sauklis ir: tu drīksti izvēlēties tādu dzīvi, kādu vēlies, izmet lieko, atsakies no smaguma! Un izmet ar’! Lūk, ko stāsta pieredzējusi vecmāte, kura atteicās minēt savu vārdu, jo ir parakstījusies par profesionālās informācijas neizpaušanu. Mātes dzeguzes mediķe dēvē vietniekvārdā ar nicinājuma pieskaņu – “šīs”.
“Es šai prasu – kas notiks ar tavu bērnu? Šī atsaka – gan jau paņems kāda laba ģimene. Es saku – tavu bērnu varbūt neviens neņems, jo viņam nav blondi matiņi un zilas actiņas... Šīs lepni paziņo, ka gan jau adoptēs uz ārzemēm un bērnam tur būs zelta dzīve. Muļķes! No Latvijas bērnus atdod tikai tad, ja šeit no viņa ir atteikušās trīs ģimenes. Prasu šīm, vai viņas zina, ka Francijā paņemtos bērnus seksuāli izmantoja? Bērns jau klusēja, viņam bija labi, konfektes katru dienu, viņš nesaprata, ko ar viņu dara.
Esmu jautājusi – vari iedomāties, ka pati būsi paēdusi, bet kā būs tavam bērnam? Bērnunamā taču dod ēst, man atsaka. Paciņas dabū uz Ziemassvētkiem, šīs nopietni stāsta. Un koncerts ir, jaunieši no Rīgas brauc dziedāt.

Turklāt dzemdē arī pilnīgi ‘ku-kū’ sievietes. Reiz tāda, ar galvu jocīga, dzemdē un prasa: “Viņš tagad ir sešus mēnešus vecs?” Domāja, ka bērns vēderā jau izaudzis liels. Bērns viņai apnika – vakarā sadzērusies zāles, nāk miegs, no rīta viņa paziņo, ka bērns “tagad” traucējot, kaitinot, lai ņemot prom.
Tomēr ir gadījumi, kad šķiet – tādi dzemdinātāji lai tiešām labāk atsakās no bērna... Zinu vecākus, kuri, kad bērni “traucē”, piesien viņus pie suņu būdas. Ir arī tādi, kuri bērnus iesloga pagrabā un vēl seksuāli izmanto. Gadījumu, kad tēvs izmanto meitas, ir daudz. Māte neprotestē, jo baidās. Reiz seminārā mums rādīja filmu par to, kā Izraēlā pagrabā atrada divas māsas. Tēvs bija izmantojis meitas. Māte klusējusi, bijis bail, ka viņu sodīs kā līdzvainīgu. Nesen dzirdēju, ka Latvijā kādai meitai piedzimis bērns no tēva. Asinsgrēks nav retums. Meitas neatklāj, jo kauns. Bērni aizstāv dzērājus vecākus, izliekas, ka viss ir kārtībā; viņiem nav ko ēst, bet viņi aiztaisīs durvis, jo viņiem ir kauns.

Kādreiz domāju – nu, kāpēc ārsti nenosien olvadus? (..) Sievietei jāparakstās, ka vēlas sterilizāciju, un vēl jāsamaksā.

Agrāk atstāt bērnu bija ārkārtējs gadījums, taču tagad atnāk, uzraksta papīrus, paraksta  un aiziet. Šai naudas nav, izsargāties viņa zina, bet nesanācis... Arī vīrietim būtu jāuzņemas atbildība, bet kur tas ir? Piecu minūšu prieks viņam, deviņu mēnešu gaidīšana viņai. Tā gadījās... Prezervatīvu “tajā reizē nebija”, pašvaldība deva naudu spirālei, bet nokavēja. Šī skolu nav pabeigusi, nestrādā, tēvs pats nezina, ka bērnu pataisījis. Sieviete vēl domā, ka izdarījusi labu darbu, dzemdējot bērnu un atdodot tiem, kuriem bērnu nevar būt.

Kādreiz domāju – nu, kāpēc ārsti nenosien olvadus? Labi redzam, ka šitā pēc diviem gadiem nāks un dzemdēs atkal. Reiz teicu, dakter, viņa tak ir duma, ku-kū variants, alternatīvā izglītība, bet auglīgs klēpis, dakter, nu nosieniet taču... Šī neko nesapratīs, sabiedrība tikai iegūs, ja nebūs dzemdētājmašīnas, kas ražo liekos cilvēkus, pašai viņai tos bērnus nevajag. Daktere nopūtās un teica – cilvēktiesību pārkāpums... Sievietei jāparakstās, ka vēlas sterilizāciju, un vēl jāsamaksā. Lai kā gribētu, ārsts tā rīkoties nedrīkst.
Kad ieeju palātā, jau saprotu, no kādiem slāņiem sieviete nāk. Kāds halāts, kādas čībiņas, kas stāv uz skapīša. Reiz jauna meitene ne ar vienu nerunāja, neskatījās bērnam virsū, neņēma rokās. Sapratu, ka kaut kas nav riktīgi. Parakstīja papīrus. Viņai bija pārpratums ar puisi. Atbrauca meitenes tēvs, bija šokā, teica, mēs taču tikko bijām slēpot, viņai ir vismodernākās drēbes, viņai ir viss. Bet... vai māte neredzēja, ka meita ir stāvoklī? Es pati sameklēju puisi, kurš nezināja, ka viņam ir bērns. Toreiz viss beidzās labi.
Reiz bērnu pameta sieviete, kurai bija vīrietis. Prasīju, kā gulēsi blakus savam vīrietim, zinot, ka pameti jūsu bērnu? Es ar viņu dzīvoju tāpēc, ka man nav kur dzīvot, šī atbildēja. Viņai ir vēl divi bērni, katrs no sava vīrieša. Bērns? Nu nav viņam vietas, maza rūme...”

Grūst sabiedrības morālais pamats
“Situāciju, kad sievietes uzdrīkstas atstāt bērnus, veido sabiedrības nostāja,” tāds ir Rīgas Domes Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Aivara Krasnogolova viedoklis. “Bāriņtiesas pamatinstruments ir – atņemt aprūpes tiesības vecākiem, ja viņi nepilda savus pienākumus vai apdraud bērna dzīvību un drošību. Sešu nedēļu laikā atstāto jaundzimušo neviens nevar adoptēt, jo ir zināmas blaknes – pēcdzemdību depresija, apjukums. Kad šāda māte piereģistrē bērnu un (visbiežāk) ailē ieraksta “tēva nav”, sociālais darbinieks noteikti sazināsies ar sievietes radiniekiem.
Bāriņtiesas uzdevums ir aizstāvēt bērnu – ja māte pametusi, varbūt vecvecāki paņems, varbūt pēc pāris gadiem māte attapsies un apjautīs, ko izdarījusi. Arī mans cilvēciskais viedoklis ir – neraugoties uz to, ka bērns nepaliek mātes aprūpē, ir būtiski, lai bērns paliktu pie saviem radiem, piemēram, pie vecmāmiņas. Ja radi ir pret, tad bērns, visdrīzāk, nonāks bērnunamā. Jaundzimušie tiek adoptēti rindas kārtībā. Tas ir mīts, ka latviešu jaundzimušos atdod pasaulē, tas nav tik vienkārši! Tas iespējams tikai tad, ja viņam nav iespējas palikt Latvijā.

Mana pieredze liecina, ka lielākā daļa sieviešu pamet bērnus finansiālu apsvērumu dēļ. Otra lielākā grupa – viņas kaunas, jo nebija domājušas veidot ģimeni, kur ir māte un bērns, bet nav tēva. Nesen bija gadījums, kad māte deklarējusi savu dzīves vietu Rīgā, kaut dzīvoja citā novadā. Viņa piereģistrēja dzimušo bērnu, bet pateica, ka viņu negrib, un piekodināja, ka negrib arī, lai to uzzinātu viņas vecāki. Tomēr mums tas ir jāapzina, jo šajā gadījumā aizstāvam bērna tiesības palikt asinsradinieku ģimenē. Vecāki nezināja, ka meita bijusi stāvoklī, nezināja, no kā ir bērns, un par bērnu nezināja arī bērna tēvs...
Bāriņtiesa tādām sievietēm ir ienaidnieks, kas grib izjaukt viņas dzīvi. Viņa jau nesaprot, ka savu dzīvi ir izjaukusi pirms deviņiem mēnešiem, bezatbildīgi ieņemot bērnu. Esmu reālists – labāk lai sievietes no bērniem atsakās vai ieliek glābējsilītē nekā izmet miskastē vai moka badinot, nemīlot. Pirmie divi glābējsilītes bērniņi ātri nonāca pie pirmās adopcijas rindā esošās ģimenes. Ar trešo bērnu bija tā, ka māte ielika bērnu kastītē, tad gribēja atpakaļ, tad atkal svārstījās. Diemžēl tagad ir zināms, ka viņa no bērna atteiksies.

Pasaulē to, ka bērnus pamet, nosoda, te – pieklājīgi klusē. Nesaprotu, kas notiek ar sabiedrību, kas uztver šādu mātes rīcību arvien tolerantāk? Uzskatu, ka sievietes, kuras atstāj bērnus, ir nosodāmas, tāpat kā bezatbildīgi tēvi. Viens no variantiem ir jaunība, nav pieredzes, bet ir vīrieši, kuri, kad sieviete pasaka, ka gaida bērnu, neko nejūt.
Pret šīm sievietēm būtu jāvēršas ar lielāku bardzību. Ja viņas zinātu, ka viņām nāksies maksāt, tad bērnus tik viegli neatstātu. Pašreiz Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka vecākiem jāmaksā ģimenei, kurā aug bērns, vai aizbildņiem, vai audžuģimenei, vai bērnunamam. Ir izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, lai piedzītu no vecākiem tādu un tādu summu. Vecākiem ir pienākums maksāt, bet... likums nedarbojas. Nav metodes, kā piespiest vecākus samaksāt. Un... kā rīkoties, ja sievietei atņem septīto bērnu?” retoriski vaicā bāriņtiesas priekšsēdētājs.

Uz „Saules pilsētu”?
Viņas tā drīkst rīkoties, to paredz likums. “Nedrīkst jau pret viņām vērsties ar nosodījumu, tas būtu cilvēktiesību pārkāpums,” lūdzot neminēt vārdu, atzīst bērnu tiesību aizstāvības iestādes darbiniece. “Ir oficiālais viedoklis, kad jārespektē indivīda tiesības, un ir tautas viedoklis, kuru, lai cik paradoksāli, nedrīkst publiski paust, jo tas būtu viņu brīvības ierobežojums. Par sievietēm, kuras atstāj savus bērnus, katram ir savs viedoklis, bet cik bieži ir tā, ka gribas viņas sodīt! Gāzt tādām! Lai nēsā kauna zīmi pierē uz visu mūžu kā agrāk Romas vergi, kuri bija noziegušies. Domāju, ka vajag bļaut pilnā balsī, un – ja atstāj, lai maksā, tad domātu vairāk. Gribu un atstāju, man mājās jau viens ir, viņas ņirdz. Tagad ķēmojamies līdzi Eiropai, kur ir jaundzimušo kastītes, kā agrāk pie klosteriem. Tagad Stradiņos ir tā kastīte... Ieliec bērnu, pastum un prom. Dzirdējāt, ka tādu kastīti vajagot katrā pilsētā? Tas to lietu padara vēl vienkāršāku. Izdzemdē, aiznes un noslauki rokas. Neviens neko neprasa parakstīt. Viņas domā – labāk kastītē nekā miskastē. Nevaru iedomāties, kā jutās talcinieki, kas pavasarī atrada jaundzimušā bērna līķīti – ietītu plēvē, halātā.
Lai gan – pasaule vienmēr ir bijusi traka, liekos bērnus, it sevišķi meitenes, izmetuši. Tā notika Indijā, Ķīnā, Japānā. Vēl tagad Indijas mežonīgākajās ciltīs sievietes, uzzinot, ka būs meitas, taisa abortus. Sieviete ir nelaime, meita neskaitās pēcnācējs, jāmaksā, lai apprec, vieni vienīgi izdevumi... labāk lai nav tā bērna.
Simptomātiski, ka vīrieši piespiež sievieti atstāt bērnu. Abi ģimenē parakstās, vīrs saka, nav naudas. Kad prasu, kāpēc nestrādājat, viņš prasa – kur?” ierastu situāciju raksturo speciāliste.

Sarunā ar policijas darbiniekiem skan tikpat lietišķa informācija. Policistes stāsta, kā “samazina pamesto bērnu procentu”. Tāda birokrātu valoda, ka šausmas. Taču brīdī, kad mikrofons izslēgts, ierunājas cilvēcība. “Statistika liecina, ka kļūst mazāk dzemdējošo prostitūtu,” stāsta policiste. “Zinājāt, ka deviņdesmito sākumā bija pieprasījums pēc... sievietēm stāvoklī? Vīrieši gribēja seksu ar grūtniecēm. Perversi? Piedodiet, bet tāda ir mūsu sabiedrība. Kāda jauna prostitūta, kas pēc tam savu bērnu pameta, tā arī teica – bija pieprasījums, un viņi tak’ maksāja! Un – lai precētās sievas zina, ka lielāko tiesu tie bija precēti vīri, kuri izmantoja grūtnieces,” viņa piebilst.
“Vai te var runāt par sabiedrības morāli? Var nosodīt sievietes, bet es redzu, kā visatļautība grauj un drupina tautu. Turklāt – kā var pozitīvi ietekmēt dzimstību, ja sievietei jācīnās par vīrieti, un sievietes cīnās šausmīgi, katra grib sev vīru – grib drošību, bērnus, ģimeni, laimi, aizmuguri. Tikmēr vīrieši “sēž” seksa portālos un atklāti meklē seksa partneres. Zināt, ko tas nozīmē? To, ka pasaulē ir vientulības problēma. Ka cilvēks vairs nevar atrast otru cilvēku kā partneri dzīvei, jo sekss ir tikai darbība. Satiekas divi ķermeņi... Jebkurš taču grib būt mīlēts un grib mīlēt. Mīlestība ir vitāli nepieciešama kā gaiss. Kuriem tās trūkst, tie ir emocionāli trausli, tie iesaistās attiecībās, kurās ātri grib tikt pie mīļuma, īpaši meitenes. Kas pirmais sniegs maiguma izpausmes, tam arī viņa uzticēsies, jo ļoti gribas, lai samīļo... “Man tik ļoti gribējās, lai mani aizsargā... lai mani samīļo, jo mamma kārto savas attiecības...” Tā viņas man te, kabinetā raud, tās trīspadsmitgadīgās prostitūtas, kuras nevienam nav vajadzīgas,” skarbo ikdienu atklāj policiste.

Nu ko – atliek gaidīt Saules pilsētas bērnus... Vienam bērni laime, kādam – jauns sākums, citam – vieglprātības sekas, dažiem – svētība un turpinājums. Dzemdēt vai nedzemdēt, paņemt vai atstāt... Izvēles brīvība. Jautājums ir mūžīgs – kā neizcūkot brīvību?
Tik un tā bērns ir cerība!

Teksts: Laima Muktupāvela www.kasjauns.lv