"Maniem bērniem 11 mēnešu starpība," mammas stāsts

Maniem bērniem ir tikai 11 mēnešu starpība — pirmais piedzima 2008. gada 28. aprīlī, bet jaunākais — šā gada 27. martā... Es allaž biju zinājusi, ka mūsu ģimenē būs vairāk par vienu bērniņu, tāpēc mans stāsts ir uz pozitīvas nots balstīts. Un varbūt kādam tas liks būt uzmanīgākam vai — gluži pretēji — dos pozitīvu uzmundrinājumu, ja deguns jau nokārts un tikšana pie mazuļa šķiet neiespējamā misija...

Pirmo mazuli gaida gadiem
Lai tiktu pie pirmā bērniņa, mums vajadzēja pūlēties vairākus gadus. Rezultātā vērsāmies pie mediķiem. Taču manam organismam pietika vien ar pabaidīšanu un izrakstīto vitamīnu terapiju! Un mūsu ģimenē pieteicās dēliņš, atnesot neizmērojamu prieku un laimi.
Mazo baroju ar krūti, viss bija jauki, taču te pēkšņi viņš no krūts atteicās un neņēma to, histēriski kliegdams. Bija jāpāriet uz maisījumu (tagad es saprotu, kāpēc).

Tā kā bērniņu baroju ar pudelīti, savu vārda dienu varēju nosvinēt, iemalkojot šampanieti. Kuriozs ir tas, ka pēc svinībām dzērienu nodēvēju par nekvalitatīvu, vainodama tajā, ka veselu nedēļu man bija ļoti, ļoti slikti.

Tā kā bērniņu baroju ar pudelīti, savu vārda dienu varēju nosvinēt, iemalkojot šampanieti. Kuriozs ir tas, ka pēc svinībām dzērienu nodēvēju par nekvalitatīvu, vainodama tajā, ka veselu nedēļu man bija ļoti, ļoti slikti. Līdz kādu rītu vīrs man ieteica veikt grūtniecības testu... Izpildīju. Un ieraudzīju tur divas svītriņas — tātad pozitīvs!!! Manī plosījās divējādas izjūtas — gan prieks, gan bailes, ļoti lielas bailes. Pateicoties vīram, šīs bailes izzuda, bet prieks palika... Arī daba nāca talkā, palīdzot izturēt slikto dūšu no rītiem, kad zīdainis ir uz rokām!
Vai es varēju iedomāties, ka otrs bērniņš pieteiksies tik drīz, ja tik ilgi centāmies tikt pie pirmā?! Es pat tādu domu nepieļāvu! 
Un tā es veiksmīgi izstaigāju visus deviņus grūtniecības mēnešus, gan cilājot un nēsājot dēlu, gan rūpējoties par punča iemītnieku, līdz 27. martā pasaulē nāca ķeizarmeitenīte.

Vai nav grūti? Bet kas cits atliek?!
Jā, patlaban darba ir daudz, un vislielākais ir izplānot katru soli, pat viselementārāko, piemēram, iekāpšanu automašīnā, veikalu apmeklēšanu, pusdienošanu... Ir jāizplāno, kuru barot pirmo, kuru pirmo mazgāt un tā tālāk... Un visjaukākais mirklis pašlaik ir, kad abi vienlaikus guļ, un tad es varu uzrakstīt, piemēram, šo stāstiņu!
Visbiežāk uzdotais jautājums man šobrīd ir „Vai nav grūti?”. Bet kas cits atliek!:) Kad kļūst grūti, es ieskatos nākotnē, kādus pāris gadus uz priekšu, un tur es redzu savus „gandrīz dvīņus”!
Tiem, kas apsver domu, vai šādu mazuļu vecuma starpību spēs izturēt, es gribu teikt: mīļie, nekas nav neiespējams! Un tiem, kas skaidri zina, ka šobrīd tādu ģimenes stāvokli nevarētu atļauties, piekodināšu, lai nepaļaujas uz „kontracepciju — barošana ar krūti vai neatsākušās mēnešreizes”. Tas ir tikai un vienīgi mīts, ko es apgalvoju no pavisam droša avota — savas pieredzes.


Iesūtījusi Rūta Ķirse-Ķirša, mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma