Vienpadsmit jautājumi un atbildes par neauglību
Latvijā nav vienotas neauglīgo pāru statistikas, bet, vadoties pēc pasaules datiem, attīstītajās valstīs neauglība skar 10 līdz 15 procentus pāru, turklāt šim skaitlim ir tendence palielināties. Par neauglību un iespējamiem risinājumiem stāsta klīnikas EGV ginekologs Māris Arājs.
Mēģinām ieņemt bērnu jau 10 mēnešus, bet nekas nesanāk!
Mums jau ir 4 gadus veca meitiņa, ar viņas ieņemšanu problēmu
nebija. Vienkārši mēģināt tālāk vai jau vajadzētu griezties pie
speciālista?
10 mēneši vēl nav nekas. Klasiski tiek uzskatīts, ja pāris dzīvo
regulāru dzimumdzīvi, bet gada laikā mazulis nepiesakās, tikai tad
būtu jāvēršas pie speciālista pēc padoma, jo vienā mēnesī varbūt
nenotiek ovulācija, kādā citā – mīlēšanās neietrāpās auglīgajās
dienās, vēl kādā mēnesī nostrādā citi faktori. Ja ģimenē jau ir
viens vai vairāki bērniņi, tas neizslēdz iespēju, ka laika gaitā
reproduktīvās funkcijas mainās. Par to praksē liecina sieviešu
olšūnu kvalitāte, kura, laikam ejot, pasliktinās. Tāpat arī spermas
kvalitāte nepaliek nemainīga. Tā dažādu faktoru ietekmē var
mainīties un pasliktināties.
Esmu nobēdājusies, jo man ar vīru visticamāk nekad nebūs
bērniņš. Pazīstu vairākas sievietes, kurām jau ir bijušas problēmas
ar mazuļa ieņemšanu, tai skaitā manai māsai. Mēs ar vīru ar jau
kādu laiku cenšamies ievērot auglīgās dienas, bet joprojām nekā… Ko
darīt?
Tā ir diezgan liela problēma, ka pacientes salasās un saklausās
dažādus bēdu stāstus un tad sāk domāt, ka pašas ir neauglīgas, un
tad tiešām ieslēdzas klikšķis, un organisms nereaģē uz mēģinājumiem
ieņemt mazuli. Pieredze rāda, ka šo bloku atslēgt ir ļoti grūti.
Bērna ieņemšana būtu jāsāk ar psiholoģisku pozitīvu noskaņošanos.
Tāpēc mūsu klīnikā strādā psihologs, pie kura nosūtam pacientus,
kuri no medicīniskā skatu punkta fizioloģiski un anatomiski ir
praktiski veseli. Vēl liela kļūda ir tā, ka seksuālās attiecības
tiek pakārtotas ovulācijas dienai, bet, ievērojot šādu režīmu, pēc
vairākiem mēnešiem iestājas rutīna, un ikdienā ir liels stress, kas
viennozīmīgi kavē grūtniecības iestāšanos un paralēli traumē arī
pāra savstarpējās attiecības.
Jau divus gadus cenšamies tikt pie mazuļa. Ārste apgalvo,
ka es esmu vesela un aicina uz pārbaudēm doties vīru. Bet viņš
nepiekrīt, jo uzskata, ka vaina nav viņā. Galu galā, viņš divas
reizes nedēļā dodas uz baseinu un nedēļas nogalēs skrien. Viņš arī
nesmēķē un alkoholu lieto minimāli. Vai tiešām vaina tomēr ir
manī?
Pirms desmit gadiem 70% gadījumos neauglības iemesli bija meklējami
sievietē, bet atlikušie 30 – vīrietī. Tagad situācija mainījusies –
attiecība ir 50 uz 50. Tas liecina, ka arvien vairāk un
vairāk palielinās dažādi kaitīgie faktori, kas pasliktina spermas
kvalitāti. Starp kaitīgiem faktoriem minamas tādas ikdienišķas
parādības, kā sēdošs darbs, mobilā telefona nēsāšana bikšu kabatās,
neveselīgas pārtikas lietošana. Urologi un andrologi lielākā daļā
pasaules nonākuši pie secinājuma, ka spermas kvalitāte ar katru
gadu paliek arvien sliktāka un sliktāka. Mums ir bijuši
gadījumi, kad klīnikā ierodas jauni, sportiski vīrieši, kuri vēlas
kļūt par spermas donoriem, bet pēc analīžu veikšanas ir pavisam
pārsteigti, ka spermas kvalitāte ne tuvu nav ideālai. Tas nozīmē,
ka veselīgs dzīvesveids ne vienmēr iet roku rokā ar kvalitatīvu
spermu.
Man ir 20 gadi un nevaru palikt stāvoklī. Mēnešreizes
ir stabilas. Pēdējā laikā jūtu, ka urinējot sāp un mīlējoties arī
sāp, un ir nepatīkami izdalījumi. Pie ārsta nav laika aiziet, jo
strādāju. Vai man palietot kādas tabletes?
Šādos gadījumos noteikti vajadzētu atrast laiku doties pie ārsta,
lai izslēgtu urīnceļu infekcijas, kā arī seksuāli transmisīvās
saslimšanas. Ir svarīgi saprast, kas tie ir par izdalījumiem un
kāpēc tie ir. Ja grūtniecība iestājas laikā, kad sievietei ir kāda
infekcija, pastāv daudz lielāka varbūtība augli pazaudēt, jo
grūtniecības pirmajā posmā darbojas princips – visu vai neko. Ja ir
infekcijas, bet spontānais aborts nenotiek, pastāv liela iespēja,
ka tās nelabvēlīgi ietekmēs kādu augļa orgānu attīstību. Bērnam pēc
piedzimšanas var būt specifiskas sirds, nieru slimības, arī
centrālās nervu sistēmas attīstības problēmas.
Nu jau 2 gadus mēs ar vīru cenšamies radīt mūsu kopīgo
mazulīti, bet mums nesanāk. Biju pie ārsta, kurš pateica, ka man ir
neatbilstoša izmēra dzemde. Vai man nekad nebūs sava
bērna?
Fakts kā tāds, ka dzemde nav atbilstoša izmēra, vēl neko nenozīmē.
Tikpat labi galvenā neauglības problēma var būt meklējama kur
citur. Līdz ar to šādos gadījumos vislabāk ir veikt plašāku
vispārēju izmeklēšanu. Runājot par dzemdes izmēriem, ir speciāli
hormoni, ko var lietot, lai šos izmērus izmainītu atbilstoši
normai. Pie mums uz klīniku nāk sievietes ar visdažādākajām
dzemdēm, arī šķībām un dubultām. Bet tas vien nav rādītājs, dzemdes
neatbilstība normai var palielināt spontāno abortu risku, bet nevar
viennozīmīgi apgalvot, ka tādēļ neiestājas grūtniecība.
Esmu 26 gadus veca, man nekad nav bijušas regulāras
mēnešreizes. Tās var nebūt 2 līdz 3 mēnešus. Kad tās ir, tad ir
gandrīz 14 dienas. Nu jau gandrīz pusgadu vēlamies tikt pie
bērniņa, bet nekas nesanāk. Abortu man nekad nav bijis. Vīra vaina
arī, domājams, tā nebūs, jo no iepriekšējām attiecībām viņam ir
bērns. Nekādu dienu rēķināšana manā gadījumā neder. Ko
darīt?
Šādos gadījumos būtu jāsāk ar hormonu analīzēm un jāmēģina
noregulēt menstruālais cikls. Tāpat vīram būtu jāveic spermas
analīze, jo, kā zināms, tās kvalitāte dzīves laikā var mainīties.
Ja iepriekšējās attiecībās ir pēcnācēji, tas vēl nenozīmē, ka laika
gaitā nav radušās kādas auglības problēmas.
Pirms pieciem gadiem man veica abortu, ko tagad ļoti
nožēloju, jo tagad nekādi ar vīru netiekam pie mazuļa… Vai tomēr
kādas iespējas vēl bez adopcijas tikt pie bērniņa?
Latvijā nav vienota reģistra, kas atspoguļotu, cik gadījumos pēc
medicīniskā aborta veikšanas, sievietei atkārtoti neiestājas
grūtniecība. Tomēr katrā klīnikā, tai skaitā EGV šāda statistika
par saviem pacientiem ir, un šis skaitlis ir ļoti nozīmīgs. Tomēr
vienu es gribu uzsvērt, ka grūtniecības iestāšanos vai neiestāšanos
mēs nevaram viennozīmīgi novelt uz to, ka veikts medicīniskais
aborts. Grūtniecības iestāšanās ir atkarīga no ļoti daudzu apstākļu
kopuma, līdz ar to nevaram vilkt tiešu saikni – tāpēc, ka 16 vai 18
gados veici abortu, tagad nepaliec stāvoklī. Bet tas tomēr var būt
viens no faktoriem. Tajā pašā laikā praksē ir sastapti gadījumi,
kad sieviete nāk no nelabvēlīgas ģimenes, viņai jau ir gan vairāki
bērni, gan arī bijuši aborti, un viņa nāk atkal uz kārtējo
abortu.
Mums, kā jau daudziem mūsdienās, neizdodas tikt pie mazuļa.
Apsveram mākslīgo apaugļošanu, bet neesam droši, vai tas ir
pareizais ceļš, vai tā tomēr nav pārāk liela iejaukšanās dabas
likumos?
Te es pievienojos mana skolotāja dr. Lejiņa teiktajam, ka tehniski
99% gadījumu mēs varam palīdzēt medicīniskos apstākļos iegūt
embriju, bet mēs nevaram ietekmēt to, vai embrijam patiks sievietes
dzemdē ieligzdoties un tur palikt līdz grūtniecības beigām. Un
tikai 30 līdz 40% gadījumu pēc veiktajām manipulācijām izdodas
grūtniecību saglabāt. Atlikušajos procentos ar visām augstajām
tehnoloģijām un medikamentiem to neizdodas izdarīt. To, ka
mūsdienās daudzām sievietēm grūtniecības saglabāšanai ir
nepieciešama medicīnas iejaukšanās, nosaka dzīvesveids, kas izmaina
daudzas lietas mūsu organismā. Un, manuprāt, medicīnā ir vieta
saglabāšanai līdzīgi kā mēs koriģējam paaugstinātu asinsspiedienu
vai holesterīna līmeni. Pasaules dati rāda, ka auglībai kaitīgais
dzīvesveids palielinās. Turklāt, runājot par Latvijas sabiedrību,
pamazām tiek pārņemts uz bērniem neorientētu dzīves stils.
Spilgtākais piemērs – palielinās vidējais vecums sievietēm, kuras
laiž pasaulē pirmo mazuli. Tagad tas ir ap 28 gadiem, un tas ir
vecums, kad reproduktīvajā sistēmā sāk rasties problēmas. Turpretī
20 gadu vecumā sievietei olšūnu kvalitāte ir ļoti laba.
Kopš nolēmām, ka mūsu ģimenei ir pienācis laiks
kuplināties, pagājuši gandrīz trīs gadi, bet joprojām esam divatā.
Nu jau krietnu laiku tā dēļ mums ir kašķi – viņš pārmet, ka es esmu
pārāk iespringusi, bet es pārdzīvoju, ka viņš nevēlas ar mani
mīlēties. Man sāk likties, ka mēs vienkārši neesam saderīgi”, un
tāpēc mazulis nepiesakās. Vai tā var būt?
Domu spēkam tiešām ir liela nozīme. Tāpat teorētiski pastāv
iespēja, ka pārim ir bioloģiskā nesaderība. Tomēr daudz ir
gadījumu, kad vienkārši gribas teikt, ka pārim bija kāds bloks
noslēdzies, jo aizbraucot atvaļinājumā, atpūšoties, aizmirstot uz
brīdi par darbu, pilnīgi negaidot ir pieteicies mazulis. Daļai
pāru, kas vēršas pie mums ar auglības problēmu, ir psiholoģiskais
bloks, sievietei ir ieslēgusies doma, ka viņai nevar būt bērni, un
dakteris var darīt ļoti daudz, bet grūtniecība neiestāsies. Tāpat
ir gadījumi, kad vienreiz kāda procedūra ir bijusi ar negatīvu
rezultātu, otrreiz pārim jau ir daudz grūtāk noskaņoties pozitīvi.
Ir dzirdēti arī nostāsti, ka vīrietis un sieviete dzīvo kopā, bet
kopīga bērna kā nav tā nav. Bet dažu mēnešu laikā pēc šķiršanās un
kopdzīves uzsākšanas ar citu vīrieti un citu sievieti, abi jaunie
pāri drīz vien gaida pa mazulim. Es to skaidrotu ar dzīves apstākļu
maiņu. Diemžēl, daudzas lietas par bērna ieņemšanu zinātnei vēl nav
zināmas. Pieļauju, ka vēl pēc desmit gadiem daudzām parādībām būs
pavisam jauni skaidrojumi.
Abi ar vīru tikko pārkāpām trīsdesmit gadu slieksni.
Strādājam labos darbos un esam sākuši domāt, ka beidzot pienācis
laiks mazuļiem. Jā – daudzskaitlī. Bet laika ir maz, turklāt
negribas karjeru atstāt novārtā. Vai ir iespēja, ka klīnikā mums
palīdzētu tikt uzreiz pie diviem mazuļiem – puikas un
meitenes?
Šeit uzreiz ir jāsaka, ka mēs neesam lielveikals, kur var
izvēlēties vienu vai otru šokolādes sviestu vai baltmaizi. Protams,
ir tehnoloģijas, ar kuru palīdzību ir iespējams pirms embrija
ievietošanas dzemdē noteikt dzimumu, bet likums to aizliedz. Šī
izmeklēšanas metode tiek izmantota, lai izslēgtu ģenētiskās
slimības. Ja ir runa tikai par bērnu skaitu, Latvijas likumdošana
ļauj ievietot dzemdē trīs embrijus, un, ja mēs teorētiski pieņemam,
ka katrs no tiem vēl var sadalīties uz divi, tad pastāv iespēja
tikt arī pie sešiem uzreiz. Un bieži pacienti, neapzinoties
pastāvošos draudus gan sievietei, gan gaidāmajiem bērniem, vēlas
„nošaut divus vai pat trīs zaķus ar vienu šāvienu”. Tomēr ārstu
galvenā doma ir, lai katrs apaugļošanas gadījums beidzas ar veselu
bērniņu piedzimšanu. Līdz ar to ideālais variants ir tāds, ka pēc
procedūras piedzimst viens mazulis, tas nozīmē – dzemdē tiek
ielikts viens embrijs. Daudzās Eiropas savienības valstīs tikai
šāda tehnika tiek praktizēta, bet nenoliedzami, šajās valstīs arī
valsts sniedz atbalstu neauglīgiem pāriem. Protams, katru gadījumu
vienmēr izvērtējam atsevišķi, tomēr mēģinām skaidrot sievietēm, ka
daudzaugļu grūtniecība visbiežāk norit ar sarežģījumiem,
turklāt pastāv daudz lielāks risks šos augļus zaudēt. Ja tiek
ievadīts viens embrijs, veiksmīgas grūtniecības norises iespējamība
ir jau daudz lielāka.
Man ir 4 gadus vecs bērniņš no iepriekšējām attiecībām. Ar
tagadējo vīru arī gribētos kopīgu mazuli, bet nesanāk. Ko darīt?
Naudas mākslīgai apaugļošanai mums nav…
Ārpusķermeņa apaugļošanas procedūras veikšanai jārēķinās vidēji ar
1500 latiem, no kuriem tikai puse ir tehnoloģijas un procedūru
izmaksas, otra puse tiek tērēta medikamentiem. Tomēr tas ir mīts,
ka visi, kuri ar kādām problēmām vēršas neauglības klīnikā, taisnā
ceļā tiek sūtīti uz laboratoriju, lai veiktu apaugļošanas
procedūru. Ir dažādas palīgmetodes, kas palīdz uzlabot kādu no
dabīgajiem procesiem, un moderno medicīnas tehnoloģiju iejaukšanās
varbūt pat nemaz nav nepieciešama. Protams, ir daļa pacientu, kuri
bez šo tehnoloģiju palīdzības pie mazuļa nevar tikt. Ja jau viena
grūtniecība jau ir bijusi, un tā ir arī iznēsāta, tas jau ir liels
garants, ka pie nākamā bērniņa būs iespējams tikt ejot ne pašu
grūtāko un dārgāko ceļu.
Ieskaties: www.egv.lv
Klīnika EGV
Ģertrūdes iela 3, Rīga, LV-1010,
tālrunis +371 67316467,
+371 67278183,
fakss +371 67273759
e-pasts: egv@apollo.lv