Man tūliņ 18, puisim – 19. Mums būs bērns

Mans stāsts ir šāds... Pēc pāris mēnešiem man paliek 18. Puisim, ar kuru dzīvoju kopā, ir 19, kopā esam pusotru gadu. Es mācos profesionālajā vidusskolā, vēl 2 gadi palikuši mācīties, viņam arī. Pa brīvdienām braucam pie viņa vecvecākiem uz laukiem pastrādāt. Viņa vecāki arī ieskaita viņam šad tad naudu kontā. Lietoju kontracepcijas tabletes, bet, acīm redzot, nekas nav 100%... Nu jau mēnesi gaidu savu mazulīti... Nolēmu to pateikt mammai, viņa ir tuvākais cilvēks, kas man bez mana puiša vēl ir. Reakcija, protams, nebija no tām labākajām. Viņa nekliedza, bet turpmākās 3dienas viņa teica jātaisa aborts, jātaisa aborts, jūs vēl esat jauni, gribēsiet izskrieties, tā ir milzum liela atbildība, jūs nevarēsiet… Negribējās ar mammu runāt nemaz… Atnākot mājās, tikai lamājāmies..Viņa man jautāja kā es taisos pabeigt skolu… Es apzinos, ka nebūs nekāds rožu lauks, bet es taču neesmu vienīgā jaunā māmiņa uz pasaules. Ne mirkli nenožēloju, ka man vēderā aug tā mazā radībiņa, es mīlēšu viņu un audzināšu pēc iespējas labāk, cik vien būs manos spēkos, kaut zinu to, ka tas būs šausmīgi grūti. Es nevaru nogalināt mazu cilvēciņu, kuram pukst sirsniņa, tā mazā radībiņa arī grib dzīvot, tieši tāpat, kā mēs visi…

Kad pateicu puisim, viņš bija priecīgs, es zinu, ka viņš arī nenožēlo… Bet tas bija mēnesi atpakaļ… Tagad viņa attieksme ir šausmīga…

Mamma saprata, ka uz abortu piespiest mani nevar, bet brīdināja, ka būs ļoti grūti. Taču palīdzēs auklēt. Vēl aizķēra viens viņas teikums – es audzināšu tavu , kamēr tu būsi skolā. Uz ko es nikni atbildēju – kā tu vari audzināt manu bērnu, man nav 12 gadi, ka es nesaprotu to, ka tā nav nekāda lelle… Kā tas būs, ja bērns sauks par mammu viņu, ne mani…
Kad pateicu puisim, viņš bija priecīgs, es zinu, ka viņš arī nenožēlo… Bet tas bija mēnesi atpakaļ… Tagad viņa attieksme ir šausmīga… Es atnāku mājās, esmu nogurusi un iekrītu gultā, viņš mājās jau pus dienu sēž, atzīmes viņam ir briesmīgas... Trauki kalniem stāv, grīda nav izsūkta, drēbes čupā. Mana mamma, protams, nevāks mūsu lupatas, viņai pašai ir grūti veselības ziņā. Mani kaitina nekārtība un tas, ka nevar izdarīt tik elementāras lietas... Trauki pēc viņa ir jāpārmazgā, grīda jāpārsūc, drēbes jāpārloka no jauna... Ja vajag ārā iet ko palīdzēt (mums ir privātmāja), tad tikai tad, ja mana mamma uzstāj... No rītiem mēs pamostamies, viņš mani staipa pa rokām, rauj aiz vēdera, pēc tam krampī rauj, uzsit man ar dūri pa plecu, kas ļoti sāp, it kā es būtu viņa čoms, it kā tas taču pa jokam... Esmu jūtīgāka... Bet viņš nesaprot, ka tā vairs nevar, vismaz kamēr es gaidu mazo... Es gribu, lai mazajam viss ir kārtībā… Vakar bija maza ģimenes sapulce. Sākumā viņa opis un ome raustīja viņu sakarā ar atzīmēm, jo man jau viņš tāds nebūšot vajadzīgs un tā arī ir... Viņš nosolījās saņemties un mācīties. Mūsu dēļ… Viņi uzzināja arī par mazo… Pirmā reakcija bija – ko? kas?, vēlāk jau opis teica, abortu nekādā gadījumā, viņam ir jāuzņemas atbildība, ir liels grēks nogalināt to, ko Dievs ir dāvājis (viņa vecvecāki ir ļoti ticīgi). Beidzot jutos, ka kāds ir ar mani.

Bet es tā domāju, vai tad tas gredzens kaut ko maina? Cilvēki šķiras tāpat.

Opis teica, ka tā nevar un vasarā tas viss oficiāli ir jāreģistrē, respektīvi jāsarakstās. Pa svētdienām būs jābrauc uz baznīcu un tā tālāk. Bet es tā domāju, vai tad tas gredzens kaut ko maina? Cilvēki šķiras tāpat. Vecvecāki solījās palīdzēt finansiāli. Uz to mēs varam 100% paļauties (bet tas jau ir cits stāsts par mana puiša nelaimēm pagātnē). Vakarā atbrauca viņa māte un tēvs (kurš nav viņa miesīgais  tēvs). Vakardiena bija man emocionāli grūta, rokas trīcēja, asaras bira, ūdens glāze rokās un aiziet, runājām, malām visu, kas jau 100x bija izmalts un bija jau apnicis… Mana (vīra) māte teica – es jau tev sarunāju vietu slimnīcā, mana draudzene tur strādā. Visu ātri un bez papīriem uztaisīsim. Čik, čik un viss gatavs, tev nesāpēs… Tajā brīdī man gribējās to auksto ūdeni viņai uzgāzt uz galvas un nolamāt visos vārdos, kādi tobrīd vandījās manā galvā! Es teicu – nē! Vari savākt savu dēlu un iet pie visiem velniem, es abortu netaisīšu... Viņa man teica, ka ir cits veids, ja negribi ķirurģisku iejaukšanos, nopirksim tev tableti, 200 ls maksā, viņš izskalosies ārā, to vajag darīt ātri, kamēr nav par vēlu. Tas mani nokaitināja vēl vairāk, bet es cietos...

Jautāja mana puiša domas. Viņam bija asaras acīs (pirmo reizi redzēju) viņš teica, ka uzņemsies atbildību, jo ļoti mani mīl, un es gaidu viņa bērniņu, mācīsies un saņemsies. Gribēšu redzēt, vai tie nav tukši vārdi.

Mana mamma teica, ka mēs jau visu esam izlēmuši un iesim grūtāko ceļu. Mana puiša māte man jautāja, ko es darīšu, ja viņš pacels cepuri un aizies? Uz ko es atbildēju – kā ko? Dzīvošu un audzināšu viena, ne pirmā, ne pēdējā uz pasaules tāda būšu. Ar viņa māti man īsti nekad nav bijušas ļoti labas attiecības, šo gadu tikai un vienīgi viņa ir mani novedusi tik tālu, ka jāraud pat naktīs, viņa murgos rādās. Jautāja mana puiša domas. Viņam bija asaras acīs (pirmo reizi redzēju) viņš teica, ka uzņemsies atbildību, jo ļoti mani mīl, un es gaidu viņa bērniņu, mācīsies un saņemsies. Gribēšu redzēt, vai tie nav tukši vārdi. Visa mana dzīve ir sagriezusies kājām gaisā, un es nezinu, kā es to izturēšu līdz grūtniecības beigām, nav neviena ar kuru aprunāties, kuram tas vispār interesētu, liekas, ka drīz vien saiešu sviestā. Es negribu uztraukties, lai manam bērniņam nenāktos ciest. Gaidīšu viņu ļoti, jo tā ir dāvana. Neskatoties uz citām grūtībām. Nākamnedēļ iešu pie ārsta, bet es pat nezinu, kā uzsākt sarunu, ko teikt. Ļoti grūti un nezinu, vai ko sapratāt no mana stāsta, bet ceru uz kādu padomu… Ko jūs darītu manā situācijā?