Gaidu bērniņu, kuru bērna tēvs nevēlas... Kas būs ar attiecībām?

Sanāca tā, ka draugs aizbrauca strādāt uz Angliju. Domāju, ka viņš ir samierinājies ar to, ka netaisīšu abortu, sākumā, kad viņš aizbrauca, tad arī rakstīja man, zvanīja, ilgojās, arī mazo pieminēja, bet tagad jau divas nedēļas viss ir savādāk, uz man svarīgiem jautājumiem viņš lielākoties neatbild, raksta tikai tad, kad grib man kaut ko pārmest un izgāzt dusmas uz mani. Pārmet man, ka es atpūšos, bet viņam jāstrādā tur Anglijā kā sunim. Tas jau nekas, ka arī Latvijā viņš varētu dabūt normālu darbu, kur nebūtu jāstrādā kā sunim. Par mazo neizrāda nekādas emocijas. Neinteresējas. Vakar bija atkal man liels pārsteigums par to, kāds šis vīrietis ir vārgulis. Viņš sāka man prasīt, ko mēs darīsim, kad viņš atgriezīsies. Protams, pateicu, ka es nevaru visu izlemt viena, jo mums taču ir jālemj kopā, bet tā vietā es saņēmu pārmetumu, lai lemju viena, jo par bērnu izlēmu es. Plusā pasaka, ka viņš nav gatavs kļūt par tēvu, bet es par māti ne tik. Viņš to pat nezin, tā arī pateicu, ka protams, viņš nav gatavs, ja viņš sevi nostāda fakta priekšā, ka viss ir slikti, viņa dzīve ir sabojāta. Un vakar arī sapratu, ka viņš mani nekad patiesi nav mīlējis, un es viņam biju tikai kaut kas parasts. Uzdevu viņam divus jautājumus, vai viņš būtu gatavs saistīt dzīvi ar mani, un vai būtu gatavs audzināt bērnu ar mani, protams, no jautājumiem izvairījās, bet tad pateica, teikumu, kurā bija vārds „varbūt”. Un te nu es sapratu, kāpēc viņš nav gatavs kļūt par tēvu, ja uz maniem jautājumiem ir atbilde varbūt, tad viņš pats nezina, ko vēlas. Tad jau sākās inteliģentie jautājumi - ko Tu darītu, ja es atgrieztos, kad bērnam būtu 5 gadi un Tev vīrs 3 gadus? Vai iepazīstinātu ar vīru? Vai es atgrieztos pie viņa?

Nu jau esmu 11.nedēļā, mazais aug… Un, ieraugot viņu attēlā, sirds lūst vai pušu aiz laimes un aiz sāpēm, ka viņa tēvs to mazo brīnumiņu nemīl un nevēlas.

Tagad es apbrīnoju šo vīrieti, cik viņš zemiski spēj izturēties pret mani kā sievieti, viņam ir svarīgs tikai viņš pats, neviens cits. Tas tiešām sāp. Bet man kā muļķei ir grūti pēc visiem pārmetumiem un negatīvajām lietām pateikt, lai viņš neatgriežas pie mums, kaut zinu, ka man labāk būtu bez viņa. Kā lai es atsakos no viņa pavisam? Atzīstos, ka man ir nedaudz bailes no tā, ka palikšu kā vientuļā māte, jo tomēr es vēlos sev blakus normālu vīrieti, kurš mani cienīs un mīlēs, kuram es un mazais ir vīrieša lielā daļa no dzīves.  
Sākumā es cerēju, ka mans draugs, ieraugot bildīti ar mazo manā puncī, sāks domāt savādāk, bet laikam viņš nav no cilvēkiem, kas mainītos, bet es zinu, ja pametīšu, pēc daudziem gadiem man no viņa nebūs miera, jo viņš gribēs mani atgūt. Tagad es tiešām nesaprotu, ko darīt, cīnīties un ticēt, ka kaut kas mainīsies, vai dzīvot savu dzīvi, bez viņa un riskēt...
Nu jau esmu 11.nedēļā, mazais aug… Un, ieraugot viņu attēlā, sirds lūst vai pušu aiz laimes un aiz sāpēm, ka viņa tēvs to mazo brīnumiņu nemīl un nevēlas. Arī dakterītei pastāstīju nelielu daļu no situācijas un ar asarām acīs, tik daudz asaru, baidos, ka es šādu mazo sāpinu, ka tik daudz skumstu un raudu. Kā lai piespiež sev uzsākt jaunu dzīvi? Bez drauga? Kā lai kļūstu vienreiz stipra un nenoticu viņa viltībām? Brīžiem, šķiet, ka esmu tiešām nekam nederīga naivule.