Pieredzes stāsts: "Man ir 50 gadi un nav vīra, bet tūlīt laidīšu pasaulē otru bērnu"
Treisijai Kehanai ir veiksmīga karjera Manhetenā, savs uzņēmums, stabila nākotne. Viņai ir arī 51 gads un otrā grūtniecība. Bērniņš piedzims ar ķeizargriezienu. Tieši tāpat kā Treisijas vecākā meita Skārleta, kurai tagad ir divi gadi. Skārleta piedzima, ka Treisija bija 49 gadi. Ne pirmajam, ne otrajam Treisijas bērnam nav oficiāls tēvs. Abi mazuļi ir ieņemti, izmantojot spermas bankas pakalpojumus.
FOTO: Treisija otrā bērniņa gaidīšanas laikā.
Treisijas grūtniecību uzrauga ārsti Ņujorkas Reproduktīvās veselības centrā, kur topošās māmiņas pēc 45 gadu vecuma nav retums, tāpēc ārstu attieksme ir saprotoša un ikdienišķa.
Panākumu lielpilsētā Ņujorkā, kur karjera, finansiālā stabilitāte
un laba izglītība ir prioritātes, arvien vairāk vientuļās
sievietes, sasniedzot 45 gadu vecumu, izlemj kļūt par mātēm,
izmantojot modernās medicīnas iespējas. Pēdējo 15 gadu laikā
četrkārt pieaudzis to sieviešu skaits, kas pagarina savu auglības
laiku medikamentozi un kļūst par mātēm tikai 50 gadu vecumā.
Ne visas sievietes vēlas skaidrot savu izvēli, bet Tresija piekrita
atklātai sarunai, kas publicēta iknedēļas žurnālā „New York
Post”.
„Esmu par sevi pārliecināta, veiksmīga, izskatīga un materiāli
nodrošināta sieviete. Ticu, ka reiz satikšu savu īsto otro pusīti,
ar kuru apprecēšos un kas mīlēs un pieņems manus bērnus. Bet mēdz
dzīvojam 2014. gadā un dzīvot pēc veciem, tradicionāliem
priekšstatiem, kas ir pareizi, bet kas nav, neatbilst manam
raksturam,” skaidro Tresija.
Lēmums kļūt par māti nenāca negaidīti. Viņa vienmēr zināja, ka
viņai būs bērni. Kamēr vienaudzes 20 un 30 gadu vecumā veidoja
ģimenes un laida pasaulē bērnu, Treisija smagi strādāja, ik dienas
pavadot 12 - 14 stundas darbā veiksmīga reklāmas aģentūrā.
Saprotams, ka ilgās darba stundas neatstāja laiku privātai
dzīvei. Tomēr 33 gadu vecumā sieviete saderinājās, bet jau pēc trim
nedēļām abi saprata, ka nav viens otram piemēroti un kāzas
nenotika. Mazliet vēlāk sekoja cits ilgstošs un pat visumā
veiksmīgs romāns, kas tomēr arī nebeidzās ar kāzām.
2008. gadā Treisijai palika 45 gadi, bija pelnošs privātais bizness, glīts konts bankā un... gadījuma rakstura attiecības. Vienas no tām izrādījās auglīgas – Tresija „iekrita”. „Es burtiski lidoju! Nolēmu saglabāt grūtniecību un laist pasaulē bērnu neatkarīgi no tā, vai audzināšu viņu viena vai kopā ar bērna tēvu,” atceras sieviete. Draugs nepalika kopā ar Treisiju, diemžēl arī pati grūtniecība beidzās ar spontāno abortu. Nenoturīgās attiecības beidzās, bet Treisija saprata, ka ir pēdējais laiks ķerties pie ģimenes plānošanas un pievērsties savas reproduktīvās veselības pārbaudei.
Nācās paskaidrot, ka izmantoju spermas donoru. Nākamais, ko mana māte darīja, bija zvans viņas māsai, lai paziņoju, ka esmu stāvoklī un bērna tēvs ir burvīgs.
Treisija apsvēra iespēju arī adoptēt bērniņu. „Bet man tik
ļoti gribējās izbaudīt, ko nozīmē grūtniecība; saprast, kā veidojas
bērna un mātes attiecības 9 gaidīšanas mēnešu laikā. Man bija
nauda, es biju enerģijas pārpilna un es gribēju dzemdēt un mīlēt
savu pašas bērnu,” tā Treisija.
Konsultējoties ar ārstiem, tika pieņemts lēmums izmantot
insemināciju dzemdes dobumā jeb IUI. Izrādījās, ka šai
procedūrai sievietes olšūnas jau ir par vecu. Pēc pieciem
neveiksmīgiem mēģinājumiem tika atrasta gan olšūnas donore, gan
spermas donors un notika ārpusdzemdes apaugļošanas procedūra jeb
IVF. Procedūra izdevās ar pirmo reizi. „Olšūnu un spermatozoīdu
donorus es izvēlējos tikpat atbildīgi un vēsu prātu kā to esmu
ieradusi darīt ar darba lietām”. Ir zināms, ka olšūnas donore ir
ebrejiete no kuplas ģimenes, tāpat kā Treisija. Bērna tēvs ir garš
sportiska auguma tumšmatis un augstu IQ. „Vīrietis ir ļoti līdzīgs
manam draugam, kad man bija 20,” piemetina jaunā māte. Kopumā
viss process sievietei izmaksāja 75 tūkstošus dolāru un bija
skaidrs, ka viņa to darīs vēlreiz, jo noteikti gribēs vēl vienu
bērnu.
FOTO: Treisija 49 gadu vecumā meitiņas Skārletas piedzimšanas dienā.
„2011. gads man bija izcili veiksmīgs –
es biju stāvoklī, gaidīju meitiņu. Kad pateicu, ka gaidu bērnu,
savai 80 gadus vecajai mātei, viņa jautāja, kā gan tas iespējams.
Nācās paskaidrot, ka izmantoju spermas donoru. Nākamais, ko mana
māte darīja, bija zvans viņas māsai, lai paziņoju, ka esmu stāvoklī
un bērna tēvs ir burvīgs.”
Grūtniecības deviņi mēneši 48 gadus vecajai sievietei nebija tie
vieglākie, bet viņa darīja visu, lai bērniņš piedzimtu vesels –
veselīgi ēda, apmeklēja grūtnieču nodarbības un speciālo
vingrošanu, samazināja darba stundas. Lai arī Treisija vienmēr
jutās labi, draugi apgalvoja, ka izskata ziņā viņa izskatījās
vismaz par 10 gadiem jaunāka un enerģijas pilna.
Mēs daudz ceļosim, apmeklēsim Eiropu, viņas ies vislabākajā privātskolā Manhetenā. Kad viņām būs 30, man būs 80.
2012. gada 30. maijā ar ķeizargrieziena operāciju pasaulē nāca
Skārleta. Jaunā māmiņa nupat bija kļuvusi 49 gadus
veca. „Meitiņa piedzima pilnīgi vesela. Perfekts bērniņš. Un
es zināju, ka viņai būs brālītis vai māsiņa. Esmu pierādījums tam,
ka sieviete, kurai ir laba karjera, bet nav vīra un ir brieduma
gadi, var laist pasaulē veselu bērnu. Tādām sievietēm kā es nav
jāatsakās no sapņa kļūt par māti,” uzskata Treisija.
Kad mazā Skārleta piedzima, viņai tika ne tikai mammas, bet arī
izcilas auklītes uzmanība. „Jā, laba aukle nav lēts prieks. Savai
maksāju 350 dolārus nedēļā un viņa ir kopā ar mazulīti no viņas
pirmās dzīves dienas.” Tā strādājoša karjeras sieviete ir
organizējusi savu ikdienu.
Lēmums par otru bērnu nāca viegli – mazajai Skārletai bija
vajadzīgs kompanjons. Treisija nāk no 4 bērnu ģimenes un vislabākās
attiecības viņai ir veidojušās ar 13 mēnešus vecāko māsu,
tāpēc šāda vecuma starpība tika ieplānota otram bērnam, kura
ieņemšanai izmantoja to pašu olšūnas donori. Jau zināms, ka
Skārletai būs māsa.
Kā sieviete gados plāno audzināt savus mazgadīgos bērnus? „Es
apzinos, ka palieku vecāka un vārgāka bet zinu, ka līdz 25 gadu
vecumam savām meitām spēšu dot visu labāko. Mēs daudz ceļosim,
apmeklēsim Eiropu, viņas ies vislabākajā privātskolā Manhetenā. Kad
viņām būs 30, man būs 80. Ceru, ka tad viņas jau būs precējušās.
Zinu, ka viņām nebūs jākopj sava vecā un slimā māte, par savu
sadzīvi es parūpēšos laicīgi. Un ja kāds man pajautās, vai es esmu
savu meitu vecmāmiņa, es lepni atbildēšu, ka esmu viņu mamma un
mums visām ir ļoti paveicies.”