Kāda ir vēlamā bērnu vecuma starpība

11 līdz 18 mēnešu vecuma starpība

„No medicīnas viedokļa ārsti par otro grūtniecību neiesaka domāt ātrāk kā pēc gada, lai pēc pirmā bērniņa piedzimšanas pagūtu atjaunoties mātes organisma resursi. Arī no psiholoģiskā viedokļa nevajadzētu steigties un nākamo bērniņu ieņemt, kad pirmdzimtajam nav apritējis vismaz gadiņš, jo vecākiem jāpagūst pierast pie pirmā bērniņa, viņš jāiepazīst,” uzskata psiholoģe Jurita Smiltiņa. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs veiktie pētījumi liecina, ka vienpadsmit mēnešu vecuma starpība bērniem vērtējama pozitīvi, jo, savstarpēji komunicējot, mazuļi attīsta paši savu pasauli un kļūst daudz neatkarīgāki no vecākiem. Viņi vairāk paļaujas viens uz otru, tādējādi atvieglojot mātei rūpes.

Astoņpadsmit mēnešu vecuma starpība var labvēlīgi ietekmēt jaundzimušo mazuli, jo bērns ātri vien iemācās kopēt vecāko brāli vai māsu un dažkārt otrajam bērniņam daudzas lietas pat nav jāmāca. „Tās ir papildinošās attiecības. Taču, kad maniem bērniem pienāca pusaudžu gadi, es šausminājos — kur man bija prāts bērnus radīt tā, ka nu mājās vienlaikus ir trīs pusaudži! To es nenovēlu nevienam, jo katrs ir lielā personība ar spurām gaisā. Tā nu secināju, ka starp bērniem ideālajā variantā jābūt četru gadu starpībai. Viens pusaudža trakumu jau izgājis un nomierinājies, kad tīņa vecumā iekāpj nākamais,” intervijā žurnālam Patiesā Dzīve (nr. 4, 2008) stāsta bērnu attīstības un pedagoģiskās terapijas speciāliste Stella Mutule.

No 18 līdz 36 mēnešu vecumam bērniem ir tieksme uz konfliktiem, tāpēc jāņem vērā, ka šāda vecuma starpība liks viņiem konkurēt savā starpā — jaundzimušais var izraisīt pamatīgu greizsirdību jūsu vecākajā bērnā. Turklāt šāda mazuļu vecuma starpība var būt apgrūtinoša arī mātei, jo viņa ir spiesta nemitīgi apmierināt vecākā bērna vajadzības un rūpēties arī par zīdainīti, kurš no viņas ir pilnībā atkarīgs.

Daudz dzirdēts arī par to, ka ģimenē jābūt vairākiem bērniem, citādi bērns neiemācās dalīties, izaugs egocentrisks u. tml. Taču tā nav! Jā, māsas vai brāļa esamība ir nozīmīga bērna attīstībā, taču šajā gadījumā daudz lielāka nozīme ir tam, kā veidojas bērnu attiecības.

Divu gadu vecuma starpība

„Manuprāt, optimālā bērnu vecuma starpība ir divi gadi,” uzskata psiholoģe Jurita Smiltiņa. „Jo mazāk laika vecākais bērns būs pavadījis viens — tātad bijis uzmanības centrā —, jo vieglāk viņam būs pielāgoties tam, ka ģimenē ienācis vēl viens bērniņš.” Pētījumi liecina, ka divu gadu vecuma starpība bērniem ir šķietami ideāla, jo sieviete beidzot tikusi pāri spēku izsīkumam pēc pirmā mazuļa un būtu gatava aprūpēt vēl vienu pēcnācēju. Turklāt arī vecākais bērns ir pietiekami liels, lai kļūtu par vecāko brāli vai māsu.

No otras puses, jāpadomā, vai sieviete vienlaikus spēs tikt galā ar vecākā bērna dusmu lēkmēm un mazulīti, kam vajadzīga nedalīta uzmanība. Nemitīga cīņa par uzmanību var izraisīt vecākā bērna regresiju, proti, viņš var sākt uzvesties kā zīdainis, jo tik ļoti vēlas, lai viss būtu tāpat kā agrāk, pirms brālīša vai māsiņas piedzimšanas. Lai mazinātu vecākā bērna greizsirdību, ar viņu daudz jārunā, un jāatrod laiks, ko veltīt tikai viņam. Tāpēc ļoti būtiski, lai brīvdienās vecāki vismaz vienu dienu izkārto tā, lai pie katra no viņiem uz kādu laiku paliktu tikai viens bērns. Piemēram, kamēr tētis pieskata zīdainīti, mamma dodas uz rotaļu laukumu kopā ar vecāko. Tas vajadzīgs tāpēc, ka, visiem esot kopā, tā tomēr ir dalīta uzmanība. „Ja regulāri izdodas dienas organizēt tā, ka vairākas stundas esat ar bērnu divatā, ka veltāt uzmanību tikai viņam vienīgajam, tad jums var būt kaut vai 12 bērnu!” intervijā Patiesajai Dzīvei teikusi pedagoģiskās terapijas speciāliste Stella Mutule.

Trīs gadu vecuma starpība

No trīs līdz sešu septiņu gadu vecumam ir tā sauktais egocentriskais vecums. Tas nozīmē, ka bērns sevi uztver kā visu notikumu centru un grib, lai viņam tiek veltīta it visa uzmanība. „Šo vecumu sauc arī par Edipa periodu. Tā pamatā ir leģenda par karali Edipu, kas nogalināja tēvu un apprecēja savu māti,” stāsta Jurita Smiltiņa. „Psihoanalīzes jēdziena autors Freids to attiecina uz minēto bērna vecuma periodu un raksturo, kas šajā laikā notiek ar bērnu. Bērns izjūt ļoti spēcīgas mīlestības jūtas pret pretējā dzimuma vecāku, līdz ar to sava dzimuma vecāks kļūst par konkurentu. Viņam jātiek skaidrībā par attiecībām ar saviem vecākiem. Tās ir ļoti intensīvas jūtas! Piemēram, ļoti bieži bērni šajā vecumā neļauj tētim sabučot mammu, sakot: tā ir mana mamma. Un, ja piedzimst mazulītis, ir vēl viens konkurents... Tad bērnam ir ļoti grūti izdzīvot šo periodu, var parādīties uzvedības problēmas, kašķi un niķi. Tā ir liela slodze vecākiem. Protams, ja vecāki ir pārliecināti, ka tiks ar šo situāciju galā un ļoti vēlas otru bērnu, nav jāgaida, kad pirmajam bērnam pāries krīzes vecums.”

Lai gan bērniem ar lielu gadu starpību ir atšķirīgas intereses, starp viņiem veidojas labs kontakts. Tiesa, šādā gadījumā attiecības starp brāļiem un māsām var būt vairāk lietišķas, jo vecākais par jaunāko rūpēsies līdzīgi kā tēvs vai māte.

Savukārt ASV zinātnieki uzskata, ka bērnu trīs gadu vecuma starpība ir ideāla mammai, jo vecākais bērns jau ir krietni paaudzies, taču šā iemesla dēļ pastāv iespēja, ka ļoti draudzīgas un ciešas attiecības starp abiem bērniem tomēr neizveidosies. Tas tāpēc, ka katrs bērns ir savā attīstības stadijā, līdz ar to abiem ir dažādas intereses. Visticamāk, šī vecuma atšķirība tiks pārvarēta un bērni kļūs tuvāki tikai tad, kad pieaugs. Un vēl — būtu kļūdaini iedomāties, ka jūsu trīs gadus vecais bērns jau ir pilnīgi patstāvīgs. Ļoti ticams, ka viņš konkurēs ar jaunāko bērnu, tāpēc atcerieties, ka joprojām jāvelta pietiekami daudz uzmanības arī viņam.

Ja nākamā bērniņa ienākšana ģimenē sakrīt ar vecākā bērna bērnudārznieka gaitu sākšanu, jālūko, lai tas nenotiek vienlaikus, jo vecākais to ārkārtīgi pārdzīvos. Vislabāk pirmo bērniņu uz bērnudārzu sākt vest, kamēr otro vēl tikai gaida, citādi sanāk, ka viens bērniņš ir labāks un drīkst palikt kopā ar mammu, bet es tas sliktais — mani sūta prom.

Desmit gadu vecuma starpība

Lai gan bērniem ar lielu gadu starpību ir atšķirīgas intereses, starp viņiem veidojas labs kontakts. Tiesa, šādā gadījumā attiecības starp brāļiem un māsām var būt vairāk lietišķas, jo vecākais par jaunāko rūpēsies līdzīgi kā tēvs vai māte.
Daudz dzirdēts arī par to, ka ģimenē jābūt vairākiem bērniem, citādi bērns neiemācās dalīties, izaugs egocentrisks u. tml. Taču tā nav! Jā, māsas vai brāļa esamība ir nozīmīga bērna attīstībā, taču šajā gadījumā daudz lielāka nozīme ir tam, kā veidojas bērnu attiecības.

Autores: Anna Liepkalne, Justīne Fridrihsone, mammam.lv/tetiem.lv