Olšūnas ziedošana - humāns akts, lai neauglīgie pāri tiek pie mazuļa

Neauglības iemesli ir dažādi, bet savlaicīgi tos diagnosticējot un ārstējot, lielākai daļai pāru izdodas tikt pie saviem bērniņiem. Tomēr ir situācijas, kad pat ar  modernākajām neauglības ārstēšanas tehnoloģijām nav iespējams apaugļot  sievietes pašas olšūnas, jo to vienkārši vairs nav.
 

Reizēm olšūnas organismā ir, bet tās nenobriest un neapaugļojas  kāda olnīcu ģenētiska vai funkcionāla traucējuma dēļ.
 

Visbiežāk tā notiek, ja sieviete saņēmusi staru vai ķīmijas terapiju sakarā ar ļaundabīgu audzēju,  ir izoperētas abas olnīcas  vai  iestājies priekšlaicīgs olnīcu izsīkums  jeb  menopauze. Reizēm olšūnas organismā ir, bet tās nenobriest un neapaugļojas  kāda olnīcu ģenētiska vai funkcionāla traucējuma dēļ.
 

Nākotnē ar biotehnoloģiju palīdzību varēsim panākt, lai vajadzības gadījumā olšūnas organismā izveidotu no cilmes šūnām. Pagaidām nākas samierināties ar to skaitu olšūnu, kas katrai sievietei ir atvēlēts. Dr.Treijs mierina, ka izmisumam nav iemesla, jo sievietēm, kuras skārušas šīs  problēmas un nevar būt bērnu, anonīmi un nesavtīgi spēj palīdzēt olšūnu donores. 
 

Olšūnu rezerve
Olšūnu rezerves sievietei veidojas jau tad, kad viņa pati kā auglis attīstās savas  mātes ķermenī. To skaits ir milzīgs - vairāki miljoni. Kaut arī negatavo olšūnu skaits ir ļoti liels, dabā iekārtots tā, ka olšūnas tūlīt pēc meitenītes piedzimšanas  sāk atrezēties  jeb atmirt.  Meitenei sasniedzot pubertātes vecumu, abās olnīcās kopā ir palikušas „tikai” 400.000 – 500.000 olšūnas. Auglīgajā dzīves periodā  (no pirmās menstruācijas līdz  pēdējai menopauzē) sievietei no olnīcām cikliski attīstās un izdalās aptuveni  400 - 500   pilnībā nobriedušas un apaugļoties spējīgas  olšūnas. Pārējās pakāpeniski atmirst un netiek izlietotas. 

Interesanti, ka olnīcas ir tas orgāns, kurš no visiem orgāniem dzīves laikā tiek izmantots vismazāk racionāli: tikai 1%, atlikušie 99% iespēju netiek likti lietā. Piedaloties olšūnu donoru programmā, sieviete papildus iztērē „nieka” 15-30 olšūnas, kas pēc būtības neizraisa būtiskus „zaudējumus” viņas dabīgajā olšūnu ciklā - tik un tā tās būtu paredzētas bojāejai. Olšūnu ziedošana vairāk ir psiholoģisks akts.

Olšūnu ziedošana
Par olšūnu donori var kļūt jebkura sieviete, kura sevī jūt vēlmi palīdzēt piepildīt kādas citas ģimenes sapni par mazuli.  Ārsta skatījumā donorei jābūt fiziski, garīgi un reproduktīvi veselai vecumā no 18 līdz 35 gadiem, bez kaitīgiem ieradumiem un vēlams, ka pašai ir vismaz viens bērns. Sievietei, kura pieņēmusi lēmumu kļūt par olšūnu donori, jāsazinās un jāpiesakās uz vizīti pie ārsta kādā no reproduktīvās medicīnas centriem.
 

Sarunas laikā ārsts iepazīstinās ar procedūras etapiem, norisi un atbildēs uz neskaidriem jautājumiem. Tad sekos nepieciešamie izmeklējumi un donoru reģistrā tiks iekļauti sievietes dati: fiziskie parametri, veselības anamnēze, ģimenes anamnēze, personības īpašības un informācija par vaļaspriekiem, ja donore vēlas to izpaust.
 

Laiks no izmeklējumu veikšanas līdz olšūnu ziedošana procedūrai ir dažāds - no dažām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem, pat gadam.  Tas atkarīgs no tā, kad topošo vecāku pāris, kam nepieciešama mākslīgā apaugļošana,   būs  izvelējies tieši konkrēto donori. Savas korekcijas ievieš arī menstruālais cikls, jo donores cikls ir jāsaskaņo ar tās sievietes ciklu, kurai dzemdē jāievieto apaugļotās olšūnas. 
 

Donores medikamentoza stimulācija parasti sākas ar 2-3 menstruālā cikla dienā un ilgst vidēji 10-14 dienas. Šajā periodā noteiktā laikā jāveic medikamentu injekcijas un vidēji katru trešo dienu jābrauc uz klīniku uz ultrasonogrāfiju, lai vērotu, kā aug folikuli. Kad ārsts uzskatīs, ka folikuli ir pietiekami izauguši un olšūnas ir gatavas izņemšanai, intravenozā narkozē tiek veikta folikulu punkcija un olšūnu iegūšana. Visas iegūtās olšūnas laboratorijā tiek apaugļotas ar neauglīgās sievietes partnera spermatozoīdiem un ievietotas speciālos termoskapjos, kas nodrošina ideālu vidi šūnu augšanai - identisku kā sievietes organismā.   Pēc punkcijas, donore saņem rekomendācijas par dzīvesveidu un medikamentu lietošanu, ja tādi ir nepieciešami. Pēc olšūnu ziedošana, nepieciešama vēl viena kontroles vizīte, kas ir nākamā menstruālā cikla 5-7 dienā. 
 

Ja runājam par iespējamiem blakusefektiem ar ko varētu būt saistīta procedūra, tad kā būtiskāko jāpiemin olnīcu hiperstimulācijas sindromu, kas var būt 1% gadījumu. Tā izpausmes ir diskomforts vai sāpes vēdera lejasdaļā, vēdera pūšanās. Sūdzības parasti izzūd, sākoties menstruācijām, un pašsajūta atkal ir netraucēta. 
 

Ja sieviete vēlas atkārtoti kļūt par donori, ginekologs Treijs to iesaka darīt ne biežāk kā 2- 3 reizes gadā, jo olnīcām pēc stimulācijas jāatgriežas ierastā ritmā.  Apgalvojumi, ka olnīcu stimulācijas laikā izmantotie medikamenti ilgtermiņā paaugstina audzēju  vai neauglības risku, paātrina olnīcu novecošanos, ir pretrunīgi un  teorētiski varētu attiekties uz  sievietēm, kas veikušas procedūru vairāk kā 12 reizes. Latvijā šo procedūru donorēm neiesaka veikt vairāk par 5-6 reizēm.  „Mēs, ārsti, ļoti vēlētos, lai sievietes izmainītu attieksmi pret šo, tik īpašo ziedošanas formu un to sieviešu skaits, kas vēlētos ziedot savas olšūnas, pieaugtu un tās pietiktu visiem pāriem, kas to gaida,” cerību pauž dr.Treijs.  


Pēc  mūsu valsts likumdošanas, katra donore var palīdzēt piedzimt ne vairāk kā trim bērni. Tas var notikt vienā un tajā pašā, vai arī dažādās ģimenēs. „Olšūnu ziedošana ir augstākās cēlsirdības un cilvēciskās empātijas pierādījums,”  uzsver dr.Treijs.