No neauglības līdz bērna piedzimšanas brīnumam: patiess stāsts

„Medicīniskā apaugļošana ir ļoti nopietns solis, kam ir jāsagatavojas gan finansiāli, gan morāli. Kopš sapratām, ka centieniem tikt pie bērna dabiskā veidā nav rezultātu, sākām apsvērt domu par to. Kāpēc ne adopcija? Jāatzīst, bijām ar vīru runājuši arī par adopciju. Tas ir ļoti sarežģīts lēmums — uzņemties atbildību un veltīt nedalītu mīlestību svešam bērnam, pieņemt viņu kopā ar visu viņa pagātni, nezināmo ģenētisko fonu un traumām… Nolēmām censties paši, līdz pēdējam!”

Medicīniskā apaugļošana ir ļoti nopietns solis, kam ir jāsagatavojas gan finansiāli, gan morāli. 

Sieviete atzīst, ka vajadzēja nopietni saņemties, lai šādi rīkotos. „Varu atzīmēt arī vairākus faktorus, kas mani papildus motivēja šim solim. Pirmkārt, noteikti ir jārunā ar ārstiem! Parunājot ar bērnības draudzeni, kas strādā neauglības ārstēšanas sfērā, draudzīgā sarunā noskaidroju visas man nepieciešamās nianses. Otrkārt, palīdz arī literatūra — man tā bija grāmata „Ceļvedis neauglības medicīnisko, ētisko un garīgo izaicinājumu skartajiem”. Neauglības diagnoze ļoti sit sievietei pa pašapziņu, tāpēc ir svarīgi apzināties, ka neesi ar savu problēmu viena šajā pasaulē. Kā glābiņš nāca komunikācija interneta forumā — apziņa, ka ir gana daudz citu cilvēku, kam dzīve ir uzlikusi tādu pašu pārbaudījumu, palīdzēja atgūt spēkus.

Medicīniskā apaugļošana man bija veikta vairākkārt, šķiet, četras reizes. Trīs reizēs no tām grūtniecība bija iestājusies, taču spontāni pārtrūka. Toreiz galvā bija putra un sāka zust cerības, jo likās, ka mēs tikai atdodam, atdodam un atdodam naudu klīnikai, bet rezultāta nav. Jā, šis lēmums prasa lielus finanšu resursus. Rinda uz valsts apmaksāto medicīnisko apaugļošanu ir gara, tāpēc mēģinājām arī par savu naudu. Nonācām uz bankrota robežas. Kādu dienu ieraudzīju Neauglības ārstēšanas kampaņu — labdarības projektu, gandrīz pēdējā brīdī aizpildīju anketu, un tieši mūsu ģimene tika izvēlēta bezmaksas procedūrai Klīnikā EGV.”


Šai pacientei grūtniecība bija veiksmīgi iestājusies, veiksmīgi noritējusi, un tagad, intervējot viņu pa telefonu, fonā dzirdamas zīdaiņa čalas. 

Taujāta, cik daudz apkārtējo zina, ka bērniņš ir nācis pasaulē ar medicīnisko apaugļošanu, sieviete atbild, ka to zina tikai tuvākie: vīrs, māte un bērnības draudzene — ārste. „Tas ir intīms jautājums,” viņa stāsta, uzskatot, ka tādas lietas citiem nav ne jāzina, ne jāstāsta. 


„Kādi ir mani padomi tiem, kas domā, vai saņemties medicīniskajai apaugļošanai? Pirmkārt, sākt laikus. Nevelciet garumā! Stājieties rindā uz valsts apmaksāto procedūru — rinda ir gara, bet ceļš līdz bērniņam arī nav īss, iespējams, jūs to sagaidīsit. Ejiet uz modernām klīnikām ar labu aparatūru — vienmēr ir iespēja, ka ģimenes ārsts pat iedomāties nespēj, ka jaunai, šķietami veselai sievietei var būt diagnoze neauglība. Atrodiet domubiedrus — man ļoti palīdzēja vecāku forums, atrodiet arī uzticības personu sava ārsta veidolā. Un, visbeidzot, ārkārtīgi svarīgs ir partnera atbalsts. Es zinu, ka ir vīri, kuri pat nevēlas iet pārbaudīt savas spermas kvalitāti, visu vainu uzveļot sievietei. Ja vīrs nav spēcīga, nobriedusi personība, nekas neizdosies. Tāpēc lielu paldies gribu pateikt savam vīram, kas uzreiz teica — pat tad, ja mums neizdosies, mēs tik un tā būsim ģimene.”

Tagad jaunā māmiņa domā par to, ka ar medicīniskās apaugļošanas metodi varētu mēģināt ieņemt nu jau otro bērniņu. „Tad, kad viens bērns jau ir, sirds ir mierīgāka. Šoreiz, mēģinot tikt pie otrā bērniņa, ļausimies liktenim,” viņa stāsta.