Surogātmātes: dzīvie inkubatori vai laimes nesējas?
Maikla Džeksona jaunākais dēls Princis Maikls II pasaulē nācis ar surogātmātes palīdzību. Nesen Sekss un lielpilsēta zvaigzne Sāra Džesika Pārkere publicēja savu dvīņu pirmo fotogrāfiju — arī viņus dzemdēja surogātmāte. Par to, kā tas notiek pasaulē un Latvijā, raksta portāls www.kasjauns.lv.
Latīņamerikāņu popmūziķis Rikijs Mārtins pērn pirmo reizi kļuva
par tēvu un uzreiz dvīņiem — bērnu dzemdēšanai viņš nolīga
surogātmāti. Arī Latvijā vismaz 13 bērni Latvijā ir nākuši pasaulē
ar surogātmātes palīdzību — viņus iznēsājusi īstās mammas māsa,
draudzene vai pat sveša sieviete. Pēdējā reizē piedzima dvīnīši,
tagad mammas lomai gatavojas potenciālā vecmāmiņa.
Dzemdību namā bijušas aizdomas
Visticamāk, Latvijā surogātmātes dzemdē mazpilsētu slimnīcās ar
svešu pasi, uzdodoties par ģenētisko māti vai arī izdodas sarunāt
ar ārstiem. Rīgas Dzemdību namā, iespējams, bērniņu pasaulē laidusi
surogātmāte, pieļauj ilggadējā klīnikas, šobrīd jau pensijā
devusies, direktore Ilze Lietuviete. „Aizdomas bija, bet atklāti
jau neviens nesaka. Mediķiem bieži ir sestais prāts, kas liek
būt uzmanīgiem, bet šajā gadījumā bīstamu situāciju nebija,”
atceras Lietuviete.
Viņa domā: „Ja kāda sieviete grib palīdzēt citai tikt pie bērniņa,
kāpēc ne. Tikai jābūt sakārtotai likumdošanai, visam juridiski
noformētam, lai nav risks vienai vai otrai pusei.” Lietuviete
uzskata, ka surogātmāte, lai arī dāvājusi uz laiku savu dzemdi un
spēku, nav māte — tā ir sieviete, kuras olšūna un vīra sperma
izmantota. „Tam jābūt palīdzības aktam, lai gan grūti iedomāties,
cik cilvēku būtu gatavi šādi palīdzēt.
Lietuviete uzskata, ka surogātmāte, lai arī dāvājusi uz laiku savu dzemdi un spēku, nav māte — tā ir sieviete, kuras olšūna un vīra sperma izmantota
Amerikā atļauts pelnīt
Mūsējās arī piekrīt par samaksu iznēsāt bērnus ārzemniecēm. Pirms
dažiem gadiem Liepājas laikraksts „Kurzemes Vārds” rakstīja par
apmēram 30 gadus vecu liepājnieci, kas dzemdējusi četrus bērnus
vācietēm. Starp dzemdībām viņa ietur divu gadu pauzi, tad brauc uz
Vāciju, kur kādā ārpilsētas klīnikā slepenībā viss notiek. Viņa tur
labā aprūpē pavada visus deviņus mēnešus, pēc tam saņemot vairākus
tūkstošus eiro.
Minētā klīnika ievēro lielu slepenību, jo Vācija surogasija ir
aizliegta. Tā ir nelegāla arī Francijā, Dānijā, Austrijā,
Bulgārijā, Itālijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Ungārijā, Čehijā,
Luksemburgā, Portugālē, Slovēnijā. Zaļo gaismu devusi
Lielbritānija, Kanāda, Grieķija, Krievija, Austrālija, Jaunzēlande
Izraēla, Koreja, Brazīlija, Argentīna.
Tikai ASV atļauta komerciālā surogasija. Dažos štatos gan ir
aizliegta, toties citos pat legalizēta maksa par sveša bērna
iznēšanu — parasti no 25 000 līdz 100 000 dolāru. Valmieras
laikrakstā „Liesma” reiz pat parādījās sludinājums, piedāvājot par
25 000 dolāru šādi pakalpot amerikānietēm.
Pēdējos gados vairākkārt mēģināts Eiropas Padomē atzīt un visās
dalībvalstīs vienoti legalizēt surogātmāšu pakalpojumus, bet visas
reizes neveiksmīgi. Sagatavotais dokuments tā arī nav ticis līdz
Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejai. Mūsu pārstāvis Padomē,
Saeimas deputāts Andris Bērziņš balsoja pret.
Deputāts: tas ir amorāli
„Tas nav tik skaisti, kā izskatās. Šajā priekšlikumā bija
atzīmēts tikai pozitīvais. Sociālo lietu komisijas sēdē izvērsās
plaša diskusija, ka tā ir sievietes ķermeņa ekspluatācija,” atceras
Bērziņš. Sievietes delegātes pat teikušas, ka nevarēs mierīgi
braukt mājās, ja šis projekts izies cauri. Ar ievērojamu balsu
pārsvaru tā izskatīšana noraidīta. Noraidītajā projektā atlīdzība
bijusi noliegta, bet Bērziņš apšauba, ka būtu daudz filantropijas
gadījumu.
Bērziņš atgādina, ka arī stingrie līgumi, piemēram, Amerikā
nenovērš konfliktus un psiholoģiskās problēmas, kad surogātmāte
mazuli uzskata par savu un nevēlas atdot. Par pavisam nosodāmu
deputāts uzskata praksi, kad iznēsāt savu atvasi citai uztic darbā
un ar karjeru aizņemta sieviete — vai viņai pietiks laika bērna
audzināšanai?
„Un kas notiks gadījumos, kad ir letāls iznākums, māte iet bojā vai
bērns piedzimst ar invaliditāti?” vaicā Bērziņš. „Tā ir traģēdija,
ja nevar būt bērnu, bet nevar viena ģimene gūt laimi uz cita
cilvēka rēķina. Kas ar viņu notiek, nevienu sevišķi neinteresē.
Kontraktu esi parakstījusi un pēc deviņiem mēnešiem sveiki. Cilvēks
nevar būt automāts.” Pēc deputāta domām, kaut vai pēc desmit
gadiem, bet reiz sievieti nomāks apziņa, ka kaut kur pasaulē ir
viņas dzemdētais bērns. „Es vēl varu saprast, ja māsa māsai iznēsā
bērnu,” viņš piebilst. Pārējie gadījumi, īpaši komerciālie, kā saka
Bērziņš, ir amorāli.
Atzīdams, ka daudzām ģimenēm neauglība ir problēma, Bērziņš
risinājumu redz adopcijā vai valsts finansiālā atbalstā mākslīgajai
apaugļošanai. Saeima par surogasiju negrasās spriest. Bērziņš:
„Pirms pieņemt kādu lēmumu, nepieciešama ļoti plaša sabiedrības
diskusija, jāņem vērā cilvēktiesību, morālie, medicīniskie aspekti.
Vispirms jāparāda viss spēles laukums, ar visiem plusiem un
mīnusiem.”
Latvijas baznīctēvi jau 2006. gadā paziņoja, ka tie surogātmāšu
darbība jāaizliedz ar likumu. Latvijas Evaņģēliski luteriskās
baznīcas Konsistorijas Teoloģijas komisijas vadītājs Indulis Paičs
toreiz norādīja, ka bērns ir Dieva dāvana, nevis īpašums
surogasijas pakalpojumu veikšanai, un pauda sašutumu, „ka cilvēki
var nopirkt bērnu kā gatavu produktu”.
Vai sieviete, apņemoties bērnu iznēsāt, var paredzēt, kādas būs viņas jūtas pret bērnu pēc dzemdībām? Pasaulē ir bijušas tiesu prāvas, kad šīs sievietes nav ar mieru bērnu atdot.
Astoņi pāri paspēja
Pirms dažiem gadiem mākslīgās apaugļošanas speciālisti uzrakstīja
Saeimai lūgumu likumos skaidri noteikt — surogasija ir atļauta vai
aizliegta, stāsta klīnikas Embrions vadītājs, ginekologs
Gints Treijs.
„Mēs gribējām skaidrību. Bijām uz piecām vai sešām sēdēm Veselības
ministrijā, Saeimā, bet nekāda rezultāta. Pat oficiālu atbildi
nesaņēmām. Mainījās valdības, un ar to viss beidzās,” attieksmi
varas gaiteņos raksturo ārsts. „Reproduktīvās veselības likumā
surogasija vispār nav minēta. Juristi to dažādi tulko, bet pārsvarā
tā — ja nav pieminēts, tad ir aizliegts. Situācija šobrīd ir
mazliet neskaidra.”
Klīnika lieki neriskē, un Treijs pacientēm, kas interesējas par
surogasiju, iesaka braukt uz Krieviju. Pirms Saeima 2002. gadā
pieņēma Reproduktīvās medicīnas likumu, klīnikā bijuši astoņi
surogasijas gadījumi. Daži bērni jau iet skolā, un diez vai viņu
klasesbiedri un citi vecāki nojauš, ka mamma, pie kuras rokas
mazais pieķēries, pati viņu nav iznēsājusi. Šīs ģimenes savu
noslēpumu glabā rūpīgi.
Bērnu aizstāve ir pret
Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila
Rieksta-Riekstiņa jau agrāk izteikusies: „Deviņu mēnešu laikā
sieviete nepilda vienkārši trauka lomu, viņai veidojas emocionāla
saikne ar bērnu. Kā jutīsies bērns, ja deviņus mēnešus šī sieviete
domās, ka par viņu nerūpēsies, dzemdēs un pametīs, ka nedrīkst viņu
iemīlēt un pieķerties? Diez vai šajā laikā bērnam būs tā
labvēlīgākā vide.” Turklāt surogasija padarot dzemdības par
pakalpojumu, bet bērnu par līguma priekšmetu. „Vai sieviete,
apņemoties bērnu iznēsāt, var paredzēt, kādas būs viņas jūtas pret
bērnu pēc dzemdībām? Pasaulē ir bijušas tiesu prāvas, kad šīs
sievietes nav ar mieru bērnu atdot. Tie, kas vienojas par
surogasijas pakalpojumiem, vēlas veselu bērnu, bet atkal neviens
nav pasargāts no nejaušībām. Ja nu cilvēks grūtniecības laikā
saslimst ar gripu, piedzimst bērns invalīds? Vai viņš būs
vajadzīgs?”
Starptautiskās konferencēs Rieksta—Riekstiņa dzirdējusi nabadzīgu
Āzijas valstu pārstāvju stāstus, ka viņu sievietes iznēsā citu
bērnus par nieka 1000 eiro. Tā nepārprotami ir
cilvēktirdzniecība.
Viņš velti lūdzis Rīgas Domē finansiāli atbalstīt neauglīgo pāru ārstēšanu. Tur smējušies — kā tad bērnu uzaudzinās, ja nav 1000 un vairāk latu mākslīgajai apaugļošanai?
Piecu bērnu māte vēlas palīdzēt citiem
Kas tad ir sievietes, kas piekrīt iznēsāt svešu bērnu? „Vienā
gadījumā tā bija māsa,” atceras Treijs. „Pāris reizēs draudzenes,
bija arī pilnīgi sveši cilvēki.” Pirmais pāris, kas izmantoja šo
iespēju, ievietoja avīzē sludinājumu. Ārsts bija gatavs, ka
piedāvāsies riska grupa ar domu nopelnīt. Pāris šādas sievietes no
apmēram desmit pretendentēm bijušas, toties trīs vai četras, pēc
Treija vārdiem, „ar sūtību palīdzēt citiem”. Pirmā surogātmāte
Embrions praksē bija pasniedzēja, kas dzīvojusi Amerikā un
pieredzējusi tur līdzīgu problēmu draugiem. „Man ir trīs bērni
mājās, kāpēc nepalīdzēt cilvēkiem,” tā viņa teikusi. Vai kāda
surogātmāte ir saņēmusi samaksu, Treijs nezina — tā ir pašu vecāku
un viņas darīšana.
Reiz uz klīniku atnākusi piecu bērnu māte, krievu „otkritaja duša”
(plašā dvēsele — krievu val.), piedāvājot dzemdēt kādam bezbērnu
pārim, neko neprasot. „Viņu nav daudz, bet ir tādi cilvēki,” teic
Treijs. Kā jau minēts, klīnika surogasiju vairs nepraktizē.
Ne visi vēlas adoptēt
„Lai izdarītu secinājumus, jābūt informācijai,” uzsver Treijs. Viņš
atgādina, ka ne visām pacientēm iespējama mākslīgā apaugļošana —
ja, piemēram, glābjot viņu dzīvību, izoperēta dzemde, par to
jāaizmirst. „Šie pāri ļoti labi saprot, ka alternatīva ir adopcija,
bet tas nav viens un tas pats. Cilvēki, kas ir gatavi adoptēt
bērniņu, to arī izdara. Bet ne visi grib adoptēt, viņi grib redzēt
savos bērnos sevi, savus vecākus, vecvecākus,” atgādina ārsts.
Viņš nav ne pieredzējis, ne dzirdējis par nopietniem konfliktiem ar
surogātmātēm. Latvijā nav piedzīvots, ka viņas, piemēram, atteiktos
atdot bērnu. „Visu iespējams norunāt līgumos,” uzskata Treijs.
„Svarīga ir motivācija palīdzēt. Protams, tā ir augsne, uz kuras
var veidoties konflikti. Taču, ja nedzīvojat mežā un viens,
konfliktu iespējas vienmēr ir lielākas. Tāpēc likumdošanā maksimāli
jāparedz visas iespējamās situācijas. Līdz šim par surogasijas
mammām esmu lasījis tikai vienu pētījumu, ko veica briti, un
publicēja 2002. gadā Vīnē Eiropas Mākslīgās apaugļošanas un
embrioloģijas asociācijas kongresā. Tajā nekādas problēmas
neatklājās.”
Protams, ne viss ir ideāli. „Bēdīgākais gadījums bija
Lielbritānijā, kad surogātmamma dzemdībās nomira... Taču tas ir
diemžēl iespējams jebkurās dzemdībās,” atzīst ārsts.
Mākslīgās apaugļošanas speciālistu viedoklis ir — ja medicīniski to var izdarīt, tad kāpēc nedarīt un ir jālegalizē.
Pēdējā reizē dvīņi
Kamēr Treijs iesaka surogātmāšu palīdzību izmantot kaimiņvalstī,
viņa kolēģis Voldemārs Lejiņš, klīnikas EGV ginekologs, savas
durvis viņu priekšā tur plaši atvērtas. „Gandrīz katru mēnesi mēs
strādājam ar šādiem cilvēkiem,” viņš neslēpj. „Pārsvarā tie ir ļoti
nelaimīgi pāri, kad savu bērniņu nav iespējams iznēsāt, jo bijusi
ginekoloģiska trauma, ir iedzimta sirdskaite vai citas vainas,
piemēram, izoperēta dzemde. Viņi paši sameklē surogātmāti.”
Ne vienmēr izdodas dzemdēt arī surogātmātei, viņa tomēr saņem svešu
šūnu. Kopš 2000. gada šādā veidā ar EGV palīdzību pasaulē nākuši
vairāki bērni, arī dvīņu puika un meitene. „Ārsta kabinetā,
uzzinājusi, ka būs dvīņi, bioloģiskā māte sāka saukt — jā, ir! — un
zvanīja vīram. Savukārt sieviete, kas bija piekritusi iznēsāt,
nodūra galvu — kāpēc es uz to izgāju, dvīņus iznēsāt ir daudz
sarežģītāk. Bet viss ir kārtībā,” atceras Lejiņš.
Mātes lomā vecmāmiņa
Surogātmātes ir gan radinieces, kas ir vislabāk, gan draudzenes,
arī sveši cilvēki. „Viņas nav īpaši pārtikušas,” par pēdējām secina
Lejiņš, „un dara to peļņas nolūkā.”
Klīnikā ir trīs psihologi, un viņu palīdzība ir sevišķi svarīga
surogātmātēm. Lejiņš: „Viņa jūt sevī bērniņa kustības, ka viņš
jāiznēsā, bet vienā brīdī būs jāatdod.” Viens no psihologiem
atradis labu pieeju — vecāki brauc uz ārzemēm un lūdz tev šo
bērniņu pieskatīt, iedot ēst, dzert, auklēt, pēc deviņiem mēnešiem
viņi atgriezīsies un mazuli paņems. „Nevar surogātmāte iznēsāt
bērniņu, ja attiecības ar vecākiem nav draudzīgas,” piebilst ārsts.
Konfliktus viņš nav manījis, bet pēc dzemdībām, ja nav radi, ceļi
šķiras, kas esot tikai pareizi.
Ārsts iesaka likumus nemainīt
„Atrisināt šo jautājumu likumu ceļā ir neiespējami,” ir
pārliecināts Lejiņš. „Kas nav aizliegts, tas ir atļauts.
Nevajadzētu aizliegt ar likumu, bet arī pilnībā legalizēt
surogātmātes ir problemātiski. Visas nianses nav iespējams
paredzēt, katru gadu daudzās valstīs notiek lieli tiesu procesi.
Pieņemsim, bioloģiskie vecāki iet bojā. Kas paņems bērnu? Vai arī
surogātmāte pīpē, dzer un bērniņš piedzimst kropls. Nevar uz visu
dot juridiskas atbildes.”
Turklāt Latvijā liela problēma slēpjas Civillikumā, kas par māti
atzīt to, kura ir dzemdējusi. Tādējādi priekšroka rodas
surogātmātei, ja viņa atsakās mazuli atdot. Iebildumus, ka
surogasija ir nelikumīga, jo par to nav runa ne Ārstniecības, ne
Reproduktīvās veselības likumā Lejiņš noraida — tad arī pirms tiem
nelegāla bijusi mākslīgā apaugļošana, donoru sperma un pusgadsimtu
arī aborti.
Tiem, kas surogasiju sauc par amorālu, Lejiņš atbild: viegli runāt,
ja pašam nav problēmu. Viņš velti lūdzis Rīgas Domē finansiāli
atbalstīt neauglīgo pāru ārstēšanu. Tur smējušies — kā tad bērnu
uzaudzinās, ja nav 1000 un vairāk latu mākslīgajai apaugļošanai?
Ārsts ieteicis padomāt, vai paši var vakarā nolikt uz naktsskapīša
tādu naudu un pēc tam to izmest, ja sieva nepaliek stāvoklī. „Bija
klusums. Ceru, nevienam deputātam nav un nebūs šīs problēmas. Bet,
ja būtu, ko tad viņš atbildētu? Vai viņš pats adoptētu?”
Viena iezīme vieno visus aptaujātos surogasijas pretiniekus Latvijā
— neviens nekad nav ticies ne ar pāriem, kas izmantojuši šo
iespēju, ne ar surogātmātēm vai šādi dzimušiem bērniem. „Ļoti
iespējams, ka viss ir kārtībā, bet ne vienmēr viss, ko var izdarīt,
ir jādara un jāatbalsta. Mākslīgās apaugļošanas speciālistu
viedoklis ir — ja medicīniski to var izdarīt, tad kāpēc nedarīt un
ir jālegalizē,” — tā Rieksta-Riekstiņa.
Pētnieki problēmas neatklāj
Pirmais lielākais pētījums pasaulē par surogasijas psiholoģiskajiem
aspektiem veikts 2002. gadā Lielbritānijā, Londonas Universitātes
Ģimenes un bērna psiholoģijas pētniecības centrā. Toreiz
salīdzinātas 43 ģimenes, kur bērnus dzemdējušas surogātmātes, 51
ģimene, kur izmantota donores olšūna, un 86 ģimenes, kuru bērni
dzimuši dabiskā ceļā. Gadījumos, kur palīdzējušas surogātmātes, gan
mātes, gan tēvi bijuši pat rūpīgāki vecāki nekā „parastajās”
ģimenēs. Bērnu uzvedībā nekādas novirzes nav novērotas.
Vairums ģimeņu — 90 procenti — saglabāja labas attiecības ar
surogātmātēm arī pēc dzemdībām. Tikai vienā gadījumā atklātas
problēmas, kad surogātmātei bijis grūti šķirties no bērna. Šajā
pētījumā gan nav pieminēts Helēnas Bīslijas gadījums, kad amerikāņu
pāris atteicās no viņas iznēsātajiem bērniem, jo nevēlējās
dvīņus.
Autors: Māris Puķītis, www.kasjauns.lv