Mammas galvenais pēcdzemdību darbs – palikt mierā

Bieži ir novērots, ka pēc dzemdībām lielākā uzmanība tiek pievērsta jaundzimušajam: gan medicīniski mazajam ir vairāk pārbaužu, gan radi un draugi aktīvāk interesējas par mazulīti – cik garš, cik smags, kā izskatās. Sieviete ar savām izjūtām reizēm paliek kaut kur otrajā plānā, taču arī viņa pēc dzemdībām ir nonākusi jaunā lomā, jaunos pienākumos – pat ja piedzimis ir otrais, trešais vai pat sestais bērns, kļūt par mammu katru reizi ir jauna pieredze. Dūla Inga Babure stāsta, ka nereti jaunajām mammām ir apjukums par sevi, savām izjūtām: “Jā, ir piedzimis mazulītis ar savām vajadzībām, bet kur esmu es?”. Lai jaunajām māmiņām būtu vieglāk ar šo apjukumu tikt galā un vieglāk iejusties mātes lomā, ir nepieciešams parūpēties arī par viņām. “Angļu valodā ir tāds jēdziens mothering, ko varētu skaidrot kā plašāku mammas aprūpi. Latviešu valodā mēdz lietot “mammot mammu”, taču es saku – pēc dzemdībām jauno māmiņu vajag mīlēt un lolot,” teic dūla Inga Babure.

Pēcdzemdību periods

Skaidro ginekoloģe un dzemdību speciāliste Vija Veisa:

“Par pēcdzemdību periodu uzskatāmas sešas nedēļas jeb 42 dienas, kuru laikā organisma orgānu sistēmas atgriežas tajā fizioloģiskajā stāvoklī, kāds bijis pirms grūtniecības, jo grūtniecības laikā ievērojami citādāk darbojas gan sirds un asinsvadu, gan un elpošanas sistēma, gan urīnizvadsistēma, gan kuņģa zarnu trakts. Protams, visievērojamākās izmaiņas skar tieši reproduktīvos orgānus – dzemde, kurā audzis un attīstījies mazulis, pēc radībām ir ievērojami palielināta un sver ap 1000–1200 gramu, taču šo sešu nedēļu laikā pakāpeniski sasniedz iepriekšējos izmērus un svaru (70–100 g). 

Dzemdes iekšējā virsma jeb dzemdes dobums uzreiz pēc placentas piedzimšanas līdzinās brūcei, kas pakāpeniski sešu nedēļu laikā dzīst, atjaunojas normālais gļotādas slānis jeb endometrijs. Tieši ar šīm izmaiņām saistīti raksturīgie izdalījumi pēc dzemdībām jeb lohijas, kas pirmajās 3–5 dienās ir kā sarkanas, košas asinis, vēlāk (10–14 dienās) izdalījumi kļūst gaišāki sārti un mazinās to apjoms, pēc tam viegli iedzelteni, bālgani gļotaini var turpināties līdz 3–6 nedēļas. Izdalījumu apjoms un izmaiņas saistītas ar dzemdes dobuma izmaiņām un dzīšanu, māmiņas aktivitāte vai gultas režīms procesu praktiski nevar ietekmēt.”

Palikt mierā un siltumā sešas nedēļas

Pēcdzemdību periods, kas ilgst sešas nedēļas pēc dzemdībām [1], ir laiks, kurā jaunajai māmiņai būtu viss laiks jāvelta bērna iepazīšanai un jāpaliek ar mazuli gultā un ap gultu. “Tās ir dienas, kurās apkārtējie jauno mammu aprūpē, lai viņa varētu būt kopā ar mazulīti, lai viņai būtu iespēja “izgaršot” jauno statusu un pa īstam apjaust bēbīti un savu jauno lomu,” skaidro Inga Babure. “Šajā laikā tuvākā aprūpes persona – bērna tētis, vecmāmiņa vai cita – mammai sagatavo ēst, apdara mājas darbus, mierina ar kādiem fiziskiem pieskārieniem, vieglu masāžu. Tas dod iespēju, ka mammai ne par ko citu nav jāuztraucas kā vien par to, lai mazulis ir blakus viņai gultā un paēdis.” Uzreiz pēc dzemdībām māmiņai nevajadzētu uztraukties par to, cik netīra ir grīda vai logi, vai ir negludinātas drēbes, vai par citiem saimnieciskajiem darbiem.

“Būtu izcili, ja jauno māmiņu no visiem citiem pienākumiem ārpus jaundzimušā varētu pasargāt. Mammām vajadzētu atcerēties: lai arī mazulis ir pavisam neaizsargāts un atkarīgs no pieaugušajiem, vispirms jāparūpējas par sevi. Un pēcdzemdību periodā ķermeniskajai labsajūtai ir īpaša nozīme. Tāpat kā ēdienam – silts ēdiens ir ļoti svarīga labsajūtas sastāvdaļa. Kad mēs neesam izgulējušies un esam izsalkuši, viss ir slikti. Vēlams, lai jaunās māmiņas ēdiens ir silts un pašķidrs. No rīta tā varētu būt putra, ne tikai maizītes. Pusdienās vērtīgi būs ēst zupu vai sautējumu pēc savas gaumes, bet launagā – ko kārojas. Papildu mierinājums un baudījums – silta tēja. Protams, ēdienkarte jāpielāgo mazuļa veselībai un nepanesībām, ja tādas ir, taču jāatceras, ka šis nebūs tas laiks, kad badoties un ēst tikai salātus un vistas fileju. Silts ēdiens ir ļoti svarīgs, tāpat kā miegs un ķermeniskā labsajūta – masāža, pieskārieni,” iesaka dūla.

Tieši mīlestība ir mammas lielākā kvalitāte, nevis tas, kādi mazulim ir rati vai cik mēnešu bērniņš ir zīdīts, vai cik grezna kūka ir uzcepta uz mazuļa pirmā mēneša jubileju.

Ļaut piedzimt sev

Palikšana mierā uzreiz pēc dzemdībām māmiņai ir ļoti nepieciešama, lai viņa savās jaunajās sajūtās un mammas lomā kļūtu droša un pārliecināta. Šādā mierā mammai ir laiks mazuli iepazīt un mijiedarboties. Tas dod iespēju saprast, ko nozīmē viens vai otrs mazulīša brēciens, kunkstēšana vai iečīkstēšanās. Esot fiziski un emocionāli tuvu blakus, bez liekiem fona uztraukumiem un kņadas, mamma iemācās atpazīt, ko mazais ar katru izpausmi grib pateikt, un saprot, kā uz to reaģēt. Dažreiz mammai atliek tikai bēbītim pielikt roku, un viņš nomierinās, lai gan bija plānojis raudāt.

“Par mammu nekļūst uzreiz, bet iemācās par to būt – pie mammas lomas ir jāpierod, un tas notiek lēnām. Pat ja ir piedzimis otrais vai ceturtais bērns, tā ir jauna pieredze, jo bērns taču ir pavisam jauns cilvēks! Citreiz sievietes ir apjukušas, ka vēl trešajā dienā pēc dzemdībām neizjūt sevi kā māti vai nesaprot mazuli. Taču tam ir paredzēts krietni ilgāks laiks! Apkārtējo galvenais uzdevums ir nenojaukt mammas un bērna iepazīšanos un nesēt jaunajā mammā liekas šaubas par viņu kā mammu. Katrs neaicināts padomdevējs, kas “visu par bērniņu zina labāk”, var izjaukt mammas ceļu uz mazuļa iepazīšanu un saprašanu. Katra mamma savu bērnu saprot vislabāk, tikai jādod mammai laiks mazo iepazīt. Ir jāļauj lēnām atiet no dzemdībām. Soli pa solītim, dienu pa dienai jaunajām mammām atnāk pārliecība, ka viņas zina, ko darīt,” iedrošina dūla.

Mammas fiziskā un emocionālā klātbūtne bērnam sniedz vērtību, kas ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi, turpmākās attiecības, viņa sasniegumus un pašvērtējumu, – drošības izjūtu. Ja mamma mazuļa vajadzības pamana, atpazīst un izprot, kā arī pietiekami laikus apmierina, bērns izveido uzticēšanos mammai, ko vēlāk vispārina arī uz citām attiecībām un dzīves jomām. [1]

Mammas pieredze: “Pāris nedēļu pēc dzemdībām es nonācu ar mazo slimnīcā, kur ar pārtraukumiem pavadījām mēnesi. Tas bija ļoti noderīgs laiks, jo man nebija nekādu iespēju nekur iet – es pavadīju nedēļas palātā kopā ar meitu, neuztraucoties par putekļiem un ēdienu, vien skatoties un iepazīstot mazulīti. Kad atgriezāmies no slimnīcas, vīrs teica, ka pa šo laiku esmu kļuvusi profesionāla mamma. Jā, es noteikti labāk iepazinu savu bērnu un iemācījos saprasties ar viņu, jo vienkārši visu laiku biju kopā ar viņu.”

6 pēcdzemdību nedēļu plāns jaunajai mammai

1.–2. nedēļa
Gulta un duša, labierīcības
Mamma dzīvo ar bērnu gultā, ceļas un apkopj sevi un mazuli. Iepazīstas ar mazuli, pēta viņu, pavada ciešā kontaktā.
3.–4. nedēļa
Telpa ap gultu, duša, labierīcības
Mamma dzīvo ar bērnu gultā, ceļas un apkopj sevi un mazuli, un pamazām apgūst plašāku teritoriju istabā.
5.–6. nedēļa
Mājoklis
Mamma kļūst aktīvāka mājās, bet neveic intensīvus mājas darbus. Aktivitāte jāsavieno ar pašsajūtu un jāieklausās savā ķermenī.

Ķermenis bijis noslogots, bet pēc dzemdībām uzreiz sāk ražot pienu, kas arī prasa resursus. Tāpēc būtu tikai loģiski sev pēc dzemdībām dot atelpu. 

Neieslīgt galējībās

Mūsdienu sievietes ir ļoti aktīvas, enerģiskas un tendētas ar daudz ko pašas tikt galā. “40 pēcdzemdību dienas neizklausās tik daudz, bet manā praksē nav gadījumu, kad sieviete tik tiešām spētu 40 dienu palikt mierā un pavadīt šo laiku tikai savā “alā”.

Sievietes grib iet staigāt, kārtot un tīrīt, un iet iepirkties un socializēties. Galva ir tā, kas “skrien pa priekšu ķermenim” un neļauj sievietei palikt mierā. Taču visu laiku ir jāieklausās savā ķermenī. Ķermenis bijis noslogots, bet pēc dzemdībām uzreiz sāk ražot pienu, kas arī prasa resursus. Tāpēc būtu tikai loģiski sev pēc dzemdībām dot atelpu. Manuprāt, tas ir prāta un jūtu konflikts, kad galva liek sievietei pēc dzemdībām darīt dažādas nepiemērotas lietas – tīrīt logus vai iet uz kilometriem attālu pārtikas veikalu. Gadās, ka pēc tam ķermenis signalizē, piemēram, ar asiņošanu, ar piena sastrēgumiem, lūdzot piebremzēt un māmiņai palikt mierā,” stāsta dūla. Tāpat ar ratu pastaigām Inga Babure neiesaka steigties: “Bēbīti laukā var izvest tētis vai kāds cits, bet tā noteikti nav mamma, kurai nedēļu pēc dzemdībām vajadzētu doties garās pastaigās.”

Arī ginekoloģe un dzemdību speciāliste Vija Veisa akcentē: māmiņa var atsākt pastaigas ārā, kad jūtas pietiekami stipra, atpūtusies un tam gatava. “Sākumā pastaigas ieteicamas īsākas, tad, ja sajūta ļauj, to ilgumu var pagarināt. Katras dzemdības norit citādi un prasa atšķirīgu daudzumu sievietes spēka un enerģijas. Ja dzemdības bijušas grūtas, ar sarežģījumiem, asiņošanu, sievietei visdrīzāk būs nepieciešams ilgāks laiks, lai atgrieztos pie fiziskām aktivitātēm. Ja dzemdības un pēcdzemdību periods norit gludi, ieteicami arī vienkārši vingrojumi, kas domāti stājai, muguras un iegurņa muskuļiem. Tie palīdzēs atgūt muskulatūras tonusu, mazināt muguras sāpes, arī uzlabos mazā iegurņa orgānu darbību. Intensīvāku fizisko slodzi var atsākt pēc pēcdzemdību perioda beigām, kad arī parasti ieteicama vizīte pie ārsta, ar kuru kopā var izlemt, kas piemērots, kas ne,” skaidro Vija Veisa.

Speciāliste atgādina arī neieslīgt galējībās – pilnīgs miera režīms, visu pēcdzemdību periodu pavadot gultā bezdarbībā, arī nav vēlams: “Māmiņai noteikti visas 40 dienas nav jāguļ. Gluži otrādi – pēc dzemdībām, arī pēc ķeizargrieziena, mudinām jauno māmiņu pēc iespējas ātrāk celties un veikt ikdienas aktivitātes, kas saistītas ar sevis un mazuļa aprūpi. Gan grūtniecības, gan pēcdzemdību laikā sievietei ir lielāks trombu veidošanās risks, un gultas režīms šo risku var palielināt.”

Mammas pieredze: “Mana meita piedzima pavasarī, kas nāca pēc garas, ieilgušas ziemas. Bet nu viss pagalms bija pielijis ar sauli, daba modās, putni dziedāja! Tāpēc drīz pēc dzemdībām ar mazo gājām pagalmā – vienkārši sēdēju saulē. To darīju, kad mājās bija vīrs un man bija spēks, jo jaundzimušā sataisīšana uz ārā iešanu patiesībā no mammas prasa lielu spēku un pat zināmu stresu.”

Tāpat ļoti svarīgi, lai šajās 40 dienās pie mammas nenāk ciemiņi, kas viņu var satraukt. Dūla novērojusi, ka ir tādi viesi, kas ar saviem nelūgtajiem padomiem izsit mammu no līdzsvara, liekot apšaubīt sevi kā mammu. 

Mammas kvalitāte – mīlestība

Ja sievietē ir šaubas par sevi gan kā par sievieti, gan kā par mammu, vajadzētu izmantot pēcdzemdību periodu sevis stiprināšanai, maksimāli daudz laika veltot sev un jaundzimušajam. “Tieši mīlestība ir mammas lielākā kvalitāte, nevis tas, kādi mazulim ir rati vai cik mēnešu bērniņš ir zīdīts, vai cik grezna kūka ir uzcepta uz mazuļa pirmā mēneša jubileju. Svarīgākais ir, ka mammas savus bērnus mīl. Un nevajag satraukties, ja emocijas šajā laikā viļņojas – jauno mammu emocionālā svārstība, emociju šūpoles, ir bieža parādība. No izmisuma, ka mamma nezina, ko darīt ar mazuli, kad viņš raud nakts vidū, līdz bezgalīgai mīlestības izjūtai,” jaunās māmiņas iedrošina Inga Babure.

Dūla ierosina šajā laikā atteikties arī no sociālo tīklu lietošanas, lai lieki neieslīgtu salīdzināšanā. Tāpat ļoti svarīgi, lai šajās 40 dienās pie mammas nenāk ciemiņi, kas viņu var satraukt. Dūla novērojusi, ka ir tādi viesi, kas ar saviem nelūgtajiem padomiem izsit mammu no līdzsvara, liekot apšaubīt sevi kā mammu. Kad mamma būs apradusi ar jauno lomu un kļūs pārliecināta, viņa spēs gan socializēties, gan izturēt negaidītos komentārus un piezīmes. Šis ir laiks, kad māmiņai ir iespēja sevi sakārtot un izvirzīt sevi kā prioritāti – vispirms paēst pašai, lai ir spēks pabarot bērnu. Pašai ieiet dušā un pagulēt, lai būtu enerģija parūpēties par mazo un stiprināt emocionālo saiti.

Arī zīdīšanu nevajadzētu uztvert kā mammas kvalitātes rādītāju. Nenoliedzami, zīdīšana ir neatsverama kā bērnam, tā māmiņai, tomēr ir situācijas, kad zīdīšana neizdodas arī ar zīdīšanas konsultanta palīdzību, un šā iemesla dēļ mammai nevajadzētu sevi šaustīt.

Tā ir pati labākā dāvana, ko mūsdienās jaunajai ģimenei var dāvināt, – laiks un reāla palīdzība.

Ļaut iesaistīties tētim

Inga Babure stāsta interesantu novērojumu – sievietēm vieglāk ir ļaut parūpēties par sevi tad, kad vīrietis vēl viņas aplido, nevis tad, kad jādala ģimenes un mājas solis. “Aplidošanas posmā mēs ļaujamies, ka vīrietis rezervē restorānu, ved uz kino un pagatavo vakariņas. Bet, kad esam attiecībās, kad esam ģimene, esmu novērojusi, ka sievietēm ļoti gribas visu darīt pašām un negribas ļauties. Bet ir jāļaujas. Arī pēc dzemdībām ir jāļaujas. Sievietei nav jāvar viss! Lai mammai būtu vieglāks pēcdzemdību periods, jaunā tēva iesaiste ir ārkārtīgi nozīmīga. Jo bērniņš nav tikai mammai! Bērniņš ir abiem vecākiem,” atgādina dūla, norādot, ka vīrieši ļoti labprāt iesaistās jaundzimušo aprūpē un atbalsta savas partneres un nevajadzētu viņus no šiem pienākumiem nostumt.

Iespējams, ka vīrieši pavisam citādi veiks ierastos mājas darbus, taču viņa norāda, ka “mēreni netīra māja un trauki” mājoklī, kurā rit pēcdzemdību periods, ir ļoti labs rādītājs. “Ļoti uzmanīgi es vēroju situāciju, ja zinu, ka mamma tobrīd ir viena, bet māja ir kārtībā un mamma ir pilnajā meikapā. Bieži šādi izpaužas mammu nespēja pieslēgties bērnam, tāpēc viņas mūk gludināt un kārtot. Kā šādā situācijā jūtas bērns?” Tāpēc labāk jaunajai mammai ir pasaudzēt sevi, novērtēt sevi kā mammu un ļaut parūpēties par sevi.

Mammas pieredze: “Pēcdzemdību periods ir laiks, kad mācīties citiem nepiesieties. Ļoti novērtēju, ka šajā laikā vecākais bērns mīļuprāt regulāri pieteicās salikt traukus mazgājamā mašīnā un izmazgāt māju. Ļāvu visu darīt, kā nu sanāk. Varbūt kāds trauks, nepareizi ielikts, tā arī nenomazgājās, varbūt pārsvarā tika mazgāts tikai istabas vidus, taču jebkurā gadījumā šis bija palīdzoši un ieguvēji bija visi.”

Pārim būtu vēlams pienākumus mēģināt sadalīt jau pirms dzemdībām. Protams, tas nebūs iespējams pilnīgi, taču šāda izrunāšanās abiem topošajiem vecākiem ļaus apjaust pienākumu apjomu, ļaus tētim ieraudzīt savu vietu, lomu un nozīmi jaundzimušā un ģimenes dzīvē. 

Labākā dāvana jaunajai ģimenei – laiks

Iespējams, šādas 40 mierpilnas dienas, kad mammas var visu sevi veltīt jaundzimušajam, mūsdienu sociāli un ekonomiski aktīvajām sievietēm šķiet nereālas. Ja vēl ģimenē ir citi bērni, liekas, ka nekas cits neatliek, kā vien mesties atpakaļ darbu virpulī. Tomēr Inga Babure norāda, ka mums vajadzētu atmest lieko kautrību un vēlēšanos citus neapgrūtināt: “Cilvēki ir gatavi citiem palīdzēt – mums atliek tikai pajautāt! Ir vērts saskatīt iespējamo atbalstu, kas varētu būt mums apkārt, uzrunāt un pieņemt. Varbūt kaimiņiene kaut ko var atnest no veikala vai palīdzēt uzkopt, varbūt viņa būs priecīga beidzot iziet no sava dzīvokļa un palīdzēt! Mēs būsim pārsteigti par to, cik cilvēki ir atsaucīgi. Tā ir pati labākā dāvana, ko mūsdienās jaunajai ģimenei var dāvināt, – laiks un reāla palīdzība. Labāk, lai draugi nevis gudro, kādu jaunu mantu mazulim nopirkt, bet veltī savu laiku un palīdz praktiski. Ticu, ka tas jaunās ģimenes draugiem arī liks justies īpaši un labi.”

Dūla iesaka jau pirms dzemdībām izveidot to cilvēku sarakstu, kam varētu lūgt palīdzību. Ir vērts radīt savu atbalsta loku un jau iepriekš vienoties, kas palīdzēs ar ēdiena gatavošanu, ar drēbju mazgāšanu, ar vecāko bērnu loģistiku. Arī pārim būtu vēlams pienākumus mēģināt sadalīt jau pirms dzemdībām. Protams, tas nebūs iespējams pilnīgi, taču šāda izrunāšanās abiem topošajiem vecākiem ļaus apjaust pienākumu apjomu, ļaus tētim ieraudzīt savu vietu, lomu un nozīmi jaundzimušā un ģimenes dzīvē. Tāpēc ir vērtīgi izrunāt, ko jaunie vecāki viens no otra var sagaidīt, kad piedzims mazais. Tas izslēdz iespēju liekām gaidām un vilšanās sajūtai, kas noved pie strīdiem.

Mammas pieredze: “Iespējams, ka cilvēki ir atsaucīgi, bet manā pasaulē tā īsti nenotiek. Jā, man ir draugi un radi, bet es nekad nevienam no viņiem neesmu gājusi vārīt zupu, tāpēc man būtu savādi ko tādu lūgt draudzenei. Man ir iekšējā sajūta, ka bērni ir mana atbildība, un bērni dzimst taču mums visiem, es tāpēc neesmu īpaša! Es labāk izvēlos pasūtīt ēdienu ar piegādi uz mājām nekā lūdzu draudzenei tādu palīdzību. Varbūt esmu pārāk pieticīga un nespēju saskatīt cilvēkos labo?”

Pirtīžas nav apsolījums uz mierīgāku bērnu vai labāk gulētām naktīm, un tās nevajadzētu veikt modes dēļ. Pirtīžas vajadzētu apsvērt, ja ir vēlēšanās to piedzīvot un sajust, un darīt to tikai tad, kad mamma pati tam ir gatava.

Iespēja – pirtīžas

Pirtīžas ir veids, kā pēcdzemdību periodā mammai īpaši parūpēties par sevi. Stāsta sertificēta dūla Ilze Kuduliņa (“Dūlu prakse” Jelgavā).

“Pirtīžas ir rituāls mammai un mazulim, kura laikā gan mazulis, gan jaunā māmiņa caur pirts rituāliem un īpašajiem zālīšu ūdentiņiem saņem svētību, tiek samīļoti un apčubināti. Sievietei pirtīžas ir arī grūtniecības un dzemdību noslēgums, kad mammai ir iespēja pabūt ar sevi un no jauna sevi sajust.

Parasti pirtīžas notiek rituālu pirtī, bet šo rituālu var veikt arī, piemēram, vannas istabā. Procedūru vada vai nu dūla, vai pirtnieks, vai arī kāds cits, kas zina, kā to veikt. Rituāls ir divās daļās – bērniņam un mammai –, un tētis tajā ir klātesošs ar to, ka viņš to padara iespējamu – parūpējas par mazuli, kamēr notiek mammas rituāla daļa. Bērna rituāla daļā notiek arī sariņu izmasēšana. Pirtīžas ir kā svētības došana bērnam, kad mēs koncentrējam savas domas un enerģiju uz to, ko mazulim novēlam. Senākos laikos pirtīžas tika veiktas jaundzimušā 8. dzīves dienā – vienu dienu pirms krustabām vai kristībām, un tā bija pirmā lielā mazgāšanās pēc dzemdībām atsevišķi mammai no bērna.

Rituāla otrā daļa ir mammas labsajūtai. Pirtīžās var novērot, ka mamma atgriežas atpakaļ pie sevis no lielās vienotības ar bērnu, kad burtiski grūtniecības laikā sieviete un mazulis ir bijuši viens vesels. Pirtīžās mammai ir iespēja pabūt pašai ar sevi, sajust sava ķermeņa pamainītās aprises un tikt samīļotai, uzklausītai ķermeniski un emocionāli. Es redzu, kā pirtīžās mammas uzplaukst un atveras. Tieši rituāla mammas daļa ir tā, kas, manuprāt, paveic to lielāko brīnumu, lai gan arī mazulīša rituāls ir vērtīgs. Pirtīžās mamma emocionāli un ķermeniski atgriežas pie sevis, viņa var atslābt un noslēgt vienu svarīgu savu dzīves posmu. Tāpat pirtīžās tiek izrunāta grūtniecības un dzemdību pieredze, saglabātas vērtīgās un spēcinošās sajūtas un mēs paskatāmies, ko nenest sev līdzi – kādas vilšanās vai sarūgtinājumus.

Manā pieredzē vecāki izvēlas pirtīžas apmēram bērna mēneša vecumā; es ieteiktu šo rituālu veikt mazuļa pirmajos trīs mēnešos, kamēr zīdainis vēl diezgan daudz guļ, lai jaunajai māmiņai atliktu pietiekami daudz laika sevis lutināšanai. Bēbīša viena mēneša vecumā parasti jaunā ģimene ir gatava kaut kur doties, mammai ir beigusies asiņošana, nostabilizējusies zīdīšana un jaunā mamma var atsperties jaunajai dzīvei kopā ar mazuli. Arī pēc ķeizargrieziena operācijas pirtīžas drīkst veikt.

Pirtīžas nav apsolījums uz mierīgāku bērnu vai labāk gulētām naktīm, un tās nevajadzētu veikt modes dēļ. Pirtīžas vajadzētu apsvērt, ja ir vēlēšanās to piedzīvot un sajust, un darīt to tikai tad, kad mamma pati tam ir gatava. Esmu novērojusi, ka pēc pirtīžām mammām iestājas lielāks miers, sieviete nonāk labākā kontaktā pati ar sevi. Ja mamma uz dzemdību laiku ir bijusi ļoti atvērta, tad caur pirtīžām viņai ir iespēja atkal sajust savas robežas, apjaust vajadzības un saprast, kā tieši vislabāk par sevi parūpēties. Un par sevi parūpēties mēs vislabāk varam, ja esam kontaktā ar sevi, ja jūtam sevi. Tas, man šķiet, ir pirtīžu lielākais ieguvums, un to pēc tam spoguļo bērniņš. Mēs nezinām, vai tas miers, kas bieži vien bērnam iestājas pēc pirtīžām, ir bērna izdzīto saru dēļ vai tāpēc, ka mamma pati jūtas mierīgāka un līdz ar to arī mazulis ir kļuvis mierīgāks.”

Raksts no žurnāla "Mammām un Tētiem. Zīdainis" vasaras numura! Elektroniski lasi to sadaļā MŪSU IZDEVUMI

Izmantotā literatūra:

1. Rezenerga, D. Gribu būt māmiņa. Rīga, 2013.