Dvīņi ir milzīga laime tētim!

Dabiskas dzemdības vai ķeizargrieziens?
Laikā, kad gājām pie savas iepriekšējās ginekoloģes, nemitīgi gaidījām to brīdi, kad viņa pateiks, kā mūsu mazuļi nāks pasaulē. Tā kā draudzenei ir diezgan slikta redze, bija aizdomas, ka parastas dzemdības tiks aizliegtas tieši redzes problēmu dēļ. Acu ārsts gan tādu konkrētu atbildi nedeva – viņam iebildumu neesot. Būtībā visu grūtniecības laiku bijām vairāk vai mazāk neziņā, kā mūsu mazuļi nāks pasaulē, tomēr vairāk sliecāmies uz domu, ka tās varētu būt normālas dzemdības.

Vecmāte jautāja, vai es gatavojos piedalīties dzemdībās. Uz manu atbildi “Nē” sekoja ārkārtīgi pārsteigts skatiens ar neizpratnes pilnu jautājumu “Kāpēc”.

Gāja laiks un sākām iet uz pirmsdzemdību lekcijām, kurās vecmāte jautāja, vai es gatavojos piedalīties dzemdībās. Uz manu atbildi “Nē” sekoja ārkārtīgi pārsteigts skatiens ar neizpratnes pilnu jautājumu “Kāpēc”. Kā vēlāk sarunas gaitā noskaidrojās, tad katrs no cilvēkiem ar “piedalīšanos dzemdībās” saprot kaut ko citu. Vecmātes gadījumā par piedalīšanos dzemdībās tika nosaukta arī mana klātbūtne slimnīcā, jo redz esot tādas ģimenes, kurās vīrs sievu pavadot līdz dzemdību nama durvīm un pēc vairākām dienām pie durvīm arī sagaidot. To tad arī saucot par nepiedalīšanos dzemdībās. Tāpēc fiksi fiksi izlaboju savu kļūdu un tomēr teicu, ka piedalīšos dzemdībās.

Līdz pat pašām dzemdībām no mediķiem saņēmām vien mājienus, bet ne konkrētus ieteikumus izvēlēties ķeizargriezienu.

Lai kā tur arī nebūtu ar to piedalīšanos, lekciju klausīšanās laikā vēl bijām ar pilnu pārliecību, ka tās būs parastas dzemdības un neviens tiešā tekstā neteica, ka tas neesot prātīgi un labāk izvēlēties ķeizargriezienu. Iespējams, ka tas ir kaut kāds aizliegums, kas liedz ārstiem dot šādus padomus, taču līdz pat pašām dzemdībām no mediķiem saņēmām vien mājienus, bet ne konkrētus ieteikumus izvēlēties ķeizargriezienu. Būtībā ja runājam par ķeizargriezienu un dvīņiem, tad tas ir jaunās māmiņas brīva izvēle un par to nav papildus jāmaksā, kā tas ir viena bērna gadījumā.

Ginekoloģe pat izteicās, ka viņa “luncinot asti” no prieka, ka mēs esot izdarījuši izvēli par ķeizargriezienu.

Tuvojās laiks un arvien biežāk mūsu ginekoloģe uzdeva uzvedinošus jautājumus, vai draudzene gatavojas dzemdēt pati. Devāmies arī vizītē pie ārstes, kuru ieteica mūsu ginekoloģe un tur sagaidījām tieši tādus pašus uzvedinošus jautājumus. Visbeidzot es pat īsti nezinu kādu iemeslu dēļ draudzne nolēma, ka tomēr labāk izvēlēties ķeizargriezienu. Pēc šīs izvēles izdarīšanas gan Jūrmalas slimnīcas ārstes, gan mūsu ginekoloģes sejā atplauka smaidi un sarunas jau virzījās konkrētu datumu virzienā. Ginekoloģe pat izteicās, ka viņa “luncinot asti” no prieka, ka mēs esot izdarījuši izvēli par ķeizargriezienu. Būtībā šo izvēli izdarījām praktiski tikai kādā 36. grūtniecības nedēļā, kad bijām jau sagaidījuši to kritisko datumu, pēc kura varējām laist pasaulē mazos mūsu izvēlētā vietā, nevis Stradiņos.

Kārtējā vizītē pie ārstes Jūrmalas slimnīcā mums tika piedāvāti divi datumi – 22. maijs un 28. maijs. Te nu kā topošie vecāki sajutāmies mazliet dīvaini – kā gan tas ir, ka tu izvēlies, kurā datumā tavi bērni svinēs dzimšanas dienu visu atlikušo mūžu. Tā kā bija sajūta, ka kuru katru dienu bērni varētu pieteikties, ķeizargrieziena datumu nolikām uz 22. maiju, kas bija jau pēc dažām dienām.

21. maija pēcpusdienā ieradāmies Jūrmalas slimnīcā, tur mūsu mazajiem pamērīja sirds toņus, topošajai māmiņai dzemdes kontrakcijas. Pēc ārstu teiktā, ja arī mēs nebūtu izšķīrušies ar 22. maiju kā bērnu dzimšanas dienu, tad visticamāk, ka viņi līdz 28. maijam būtu jau paši pieteikušies. Tad sekoja saruna ar anesteziologu, kuram tika pasniegta viņam diezgan draudīga informācija – draudzenei ir bijusi alerģija uz lidokaīnu (zobārstniecībā izmantots anestēzijas līdzeklis, uz kura bāzes ir veidoti arī dzemdībās izmantotie anestēzijas līdzekļi). Anesteziologs vien noteica, ka skatīsie,s ko var darīt lietas labā un teica, ka viss būs kārtībā.

Tā kā operācijās līdz šim neesmu piedalījies, tad nevarēja zināt, vai kādā brīdī es vienkārši kaut ko ieraugot nenogāztos no kājām un nenovērstu ārstu uzmanību no draudzenes.

Mūs ievietoja salīdzinoši nelielā palātā, jo mūsu pasūtītā mājas stacionāra palāta vēl nebija atbrīvota. Draudzenei vakarā pirms gulētiešanas lika iedzert kaut kādas zāles, kuru iedarbību neviens tā īsti nepaskaidroja, taču mums ir aizdomas, ka tas varētu būt bijis kāds nomierinošs līdzeklis, lai draudzene varētu pa nakti pagulēt, atpūsties un pārāk nesatraukties.

22. maija rīts. Plkst 5 vai 6 no rīta, pie sāniem baksta draudzene, ka viņa vairs nevarot pagulēt. Tad nu nekas cits neatlika, kā arī man mosties un parunāties ar viņu. Sākot no kādiem plkst 7 vai 8 pie mums ik pa laikam ienāca kāds pozitīvi noskaņots slimnīcas darbinieks, apvaicājās šo to vai vienkārši nodeva kādas instrukcijas. Kaut kur ap plkst 9 atnāca mūsu ārste un aicināja draudzeni līdzi uz operāciju zāli. Bijām ar draudzeni runājuši par manu piedalīšanos dzemdībās un bijām vienisprātis, ka ķeizargrieziena laikā mana līdzdalība varētu būt vairāk traucējoša, nekā vajadzīga. Tā kā operācijās līdz šim nebiju piedalījies, tad nevar zināt, vai kādā brīdī es vienkārši kaut ko ieraugot nenogāztos no kājām un nenovērstu ārstu uzmanību no draudzenes. Paliku palātā un gaidīju. Likās, ka laiks tobrīd bija apstājies, ik pa kārtīgam brīdim skatījos pulkstenī, taču pagājusi bija tikai viena vai divas minūtes.

Lai arī operāciju zālē netrūka vīriešu, kas varētu nocelt draudzeni no operāciju galda, tomēr tas gods tika uzticēts man.

Trakākais ir tas, ka dzemdību nodaļā jau raudošu bērnu netrūkst un tad nu tu tur palātā gaidi un domā, vai tie bērni, kas raud ir vienkārši blakus istabiņās vai koridorī. Vai tie ir jau senāk dzimušie, vai tie varētu būt tavi. Es pat neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis, kad sadzirdēju, ka atkal raud kādi mazuļi, taču šoreiz tā skaņa bija savādāka – tāda, kas tuvojas. Man bija skaidrs, ka pie manis tiek nesti mūsu dēli. Atvērās palātas durvis, ienāca divas māsiņas un teica, ka pirmais esot Kārlis, bet otrais Jānis. Fiksi un ātri iestutēja man abus rokās un apsveica. Pēc kādām pāris minūtēm jau palīdzēja abus mazos novietot uz gultas un aicināja līdzi palīdzēt draudzeni nocelt no operāciju galda.

Lai arī operāciju zālē netrūka vīriešu, kas varētu nocelt draudzeni no operāciju galda, tomēr tas gods tika uzticēts man. Pirms draudzenes nocelšanas no galda vēl paspēju viņai iedot buču, vēlāk, kad savā starpā pārrunājām dzemdību norisi, viņa atzina, ka tas esot bijis patīkams un mīļš pārsteigums. Tā kā sanāk, ka savā veidā tomēr dzemdībās esmu piedalījies :).

Kad piedzimst viens mazulis, praktiski ar viņu lielākoties darbojas māmiņa, bet tētim paliek tikai tāds novērotāja un palīga statuss. Bet te – mums ir katram pa savam mazulim.

Kad bijām ieradušies savā palātā, māsiņas izģērba mazuļus un uzlika uz krūtīm vienu draudzenei, bet otru man. Tā nu mēs tur labu laiciņu gulējām un izbaudījām miesas kontaktu ar mazuļiem, ik pa laikam tos pamainot. Tad arī sapratu, ka dvīņi  – tā ir milzīga laime tieši jaunajam tētim. Kad piedzimst viens mazulis, praktiski ar viņu lielākoties darbojas māmiņa, bet tētim paliek tikai tāds novērotāja un palīga statuss. Bet te – mums ir katram pa savam mazulim. Vēlāk atnāca māsiņas, saģērba mazos un mēģināja pirmās reizes likt viņus pie krūts. Nekas īpaši prātīgs gan neizdevās, taču galvenais jau ir sākt mēģināt.

Vakara pusē bija atbrīvojusies mūsu pasūtītā mājas stacionāra palāta, kas bija apmēram 3 reizes lielāka par pašreizējo palātu. Draudzenei palīdzēja dušā nedaudz apmazgāties, uzsēdināja uz parasta biroja krēsla un aizvizināja līdz jaunajai palātai. Ja tagad es tā domāju, kā mēs būtu nodzīvojuši 5 dienas tik mazā palātā ar diviem mazajiem, tad man liekas, ka jau pēc pāris dienām mēs būtu tikuši pie klaustrofobijas, vai vienkārši nositušies kāpjot pāri savām mantām. Mājas stacionāra palāta ir pielīdzināma gandrīz vienistabas dzīvoklim bez virtuves – ir gan kārtīga divguļamā gulta, gan atpūtas krēsli, gan vieta, kur novietot drēbes un citas mantas, gan ledusskapis, gan arī kārtīga duša un tualete. Savu izvēli par mājas stacionāra palātu ne mirkli nenožēlojām.

Tagad pārrunājot savu dzemdību gaitu ar vairākiem cilvēkiem un ārstiem, visi kā viens atzīst, ka dvīņu gadījumā ķeizargrieziens ir pareizā izvēle. Tu nekad nevari zināt, kurš no mazuļiem gribēs dzimt pirmais, vai kāds nebūs sapinies otra nabas saitē, vai māmiņai pietiks spēka pietiekami ātri piedzemdēt abus mazos. Būtībā risku ir daudz. Turklāt, ja tās vēl ir pirmās dzemdības, tad riski ir vēl jo lielāki. Tā kā mūsu mazuļi jau ultrasonogrāfijās parādīja, ka būs pietiekami lieli, tad parastas dzemdības varētu būt pat ļoti grūtas. Pēc dzemdībām pat mums bija tāda sava veida atrakcija – salīdzināt savus puikas ar tiem bērniem, kas ir dzimuši pa vienam. Mums sanāca tā, ka lielākā daļa no pa vienam dzimušajiem bērniem bija mazāki par katru no mūsu puikām.
 

Autors: Ingus Rūķis, tētiem.lv reģistrētais tētis

Portāla draugiem.lv programmētājs Ingus Rūķis ir tētis diviem superīgiem dvīņu puikām Kārlim un Jānim. Kopš dēlu dzimšanas Ingus raksta dienasgrāmatu savā mājas lapā www.father.lv. Piedāvājam ieskatu dvīņu tēta ikdienā turpinājumos.

Pilnu dvīņu tēta Ingus dienasgrāmatu lasi: www.father.lv