Mazā Intariņa vislielākā diena — tēta acīm

Viss tas pasākums sākās 21. decembrī un teikšu, ka diezgan amizanti. Mēs ar sievu jau sen nevarējām sagaidīt to brīdi, kad beidzot mazais Intariņš sadūšosies un nāks ārā paskatīties uz saules gaismu. Sieva jau iepriekš bija pateikusi mazajam, ka nedzemdēs, ja tēva nebūs mājās un zinot to, ka sievas teiktais ļoti bieži arī piepildās, loģiski secināju, ka dzemdības sāksies vakarā, kad esmu pārnācis mājās. Tātad, 21. decembra vakars! Atnāku mājās no darba, izbadējies kā vilks, un pirmā lieta ko daru, protams, sēžos pie vakariņu galda (sieva labi gatavo). Tā nu mēs sēžam abi, ieņammājam un sieviņa saka “davai” paēdīsim vakariņas un brauksim uz slimnīcu. Pirmā mana reakcija bija “???” sākās jau??? Uz ko atbilde bija, — it kā nē, bet būtu forši, ja viņš šovakar piedzimtu!:) Nu man jau protams īpaši negribējās ticēt, ka var tā mierīgi uz pasūtījumu... Taču turpinājums būs savādāks nekā jūs domājat.

Ar prātu protams es sapratu, ka nav jāuztraucas un, ka tas viss ir normāli un dabiski, bet rokas kaut kā tā
nedomāja.

Kad bijām pavakariņojuši, ieslēdzu datoru, lai šo to padarītu, un pēkšņi — HOP — un kaut kādas neparastas sāpes sākās sievai, arī man uzreiz kā ar bomi pa pieri. Ar prātu protams sapratu, ka nav jāuztraucas un, ka tas viss ir normāli un dabiski, bet rokas kaut kā tā nedomāja. Rokas sāka uzvesties kā pēc kārtīgi nosvinētas jaungada nakts. Tas gan bija uz īsu brīdi, bet sajūtas tomēr bija patīkami satraucošas. Tas ir aptuveni tā, ka tu esi līdz ausīm iemīlējies un tev, pieņemsim, ir jāiet savai iemīļotajai meitenei pasniegt puķes vai pajautāt ko svarīgu. Sirds sāk dauzīties, rokas trīcēt un uztraukums ir neaprakstāms.

Nu ko, atjēdzies pēc pirmā apjukuma, paņēmu rokā telefonu un piezvanīju Intariņa foršajam vectēvam un palūdzu, lai aizved līdz slimnīcai. It kā uzdevums nav grūts, bet atbildīgs. He, he!:-)  Izrādījās, ka Intara vectēvs ir lielāks diegabiksis kā viņa tēvs :D Viņš sabijās un Intariņa vecmāmiņai bija jābrauc līdzi :-), lai šim nav bail (it kā viņam būtu jāpieņem dzemdības). Tā mani vecāki atbrauca mums pakaļ un laidām uz Siguldas slimnīcu (sen jau bijām izlēmuši, ka dzemdības notiks tur, jo pēc atsauksmēm neko labāku nevarētu vēlēties un tā arī bija. Personālu un apkalpošanu varētu pielīdzināt 5 zvaigžņu viesnīcai).

Tas ir aptuveni tā, ka tu esi līdz ausīm iemīlējies un tev, pieņemsim, ir jāiet savai iemīļotajai meitenei pasniegt puķes vai pajautāt ko svarīgu. Sirds sāk dauzīties, rokas trīcēt un uztraukums ir neaprakstāms.

Domājat ka sākās dzemdības? Figu! Kamēr braucām visas sāpes bija pārgājušas un sieva Kristīne jutās tā it kā nekas nemaz nebūtu sācies. Slimnīcā veica dažādas pārbaudes, paklausījās bērna sirdspukstus un secināja ko? Tieši tā! Viltus trauksme. Mums gan piedāvāja pa nakti palikt slimnīcā, bet tā kā esam siguldieši, nolēmām nakti pavadīt mājās, jo nebūtu lielas problēmas atbraukt arī nākamajā dienā. Tā nu mēs visi draudzīgi devāmies mājās.

Ienākot mājās es visas mantas atstāju koridorī ar nodomu “mazums vēlreiz”, bet nē — Kristīne ņēma un visu aiznesa uz istabu. Tā nu mēs sēžam, skatāmies televizoru un tā teikt “dzenam luni”. Pulkstens jau nāca ap pus vienpadsmitiem un arī miedziņš bija klāt. Es jau tā kā devos pie miera, sieva vēl kaut ko čubinājās, un uzmini nu? Jā, atkal sākās sāpes! Pirmā doma man bija tāda, ka šī mani āzē un īpaši negribējās ticēt, bet, kad sāpes sāka atkārtoties, šaubas metu pie malas. Sapratām, ka tagad noteikti ir jādodas uz slimnīcu, pulkstenis rādīja kādi pus divpadsmit. Vectēvam vairs nezvanījām, jo bija jau pavēls, zvanījām uz slimnīcu. Atbildēju uz virkni standarta jautājumu un pēc minūtēm 10 šie jau bija klāt. Patīkami pārsteidza operativitāte. Ienākot slimnīcā sekoja kārtējā virkne ar pārbaudēm un testiem un izrādījās, ka tas dzemdību process ir krietni pavirzījies uz priekšu un jau bija zināms, ka mazulis šonakt ieraudzīs pirmo reizi savus vecākus.

piecas ar pusi stundu garajās dzemdībās es paspēju nograuzt visus savus nagus un ka tas bija viens no lielākajem, ja ne pats lielākais, pārdzīvojumiem manā mūžā

Tālāko procesu es sīkumos neaprakstīšu, bet varu pateikt to, ka piecas ar pusi stundu garajās dzemdībās es paspēju nograuzt visus savus nagus un ka tas bija viens no lielākajem, ja ne pats lielākais, pārdzīvojumiem manā mūžā. Tikko mazais ķipars bija piedzimis un es viņu ieraudzīju, nevarēju īsti parunāt. Acis bija pilnas asarām un vienīgais ko es varēju izdarīt, bija pasmaidīt un noglaudīt sievai galvu. Sajūtas bija tik pacilājošas, it kā tu atrastos neaprakstāmā eiforijā. Katrā ziņā lai to saprastu, tas katram ir jāizdzīvo pašam.

Saku lielu PALDIES savai sievai Kristīnei par dāvāto dēliņu, vecākiem par dažāda veida palīdzību un Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļai, par dāvātajām, mūžīgajām atmiņām.

PALDIES!!!

Tēva dzemdību pieredzi iesūtījis Viesturs Bautris, stāstu konkursa Tētis dzemdībās dalībnieks.

Arī tu vari iesūtīt savu stāstu līdz šā gada 25. janvārim, konkursa uzvarētājus izziņosim 27. janvārī.

BALVĀS: trīs labāko stāstu autori balvās saņems gada abonementu žurnāliem Leģendas vai Dari Pats (pēc izvēles).

Lai iesūtītu stāstu,  vai sūti savu pieredzi uz raksti@mammam.lv. Gaidīsim arī jūsu skaistās kopbildes!