Tēta stāsts: "Kā es dzemdību namā Jāņus svinēju"

Mēs ar sievu mājās griezām rasolu, kad viņai sākās spazmas, tāpēc mūs ar ātrajiem, skaņas signāliem un bākugunīm nogādāja Miera ielā. Reģistrējāmies un man nācās samaksāt, jo es nebiju  apmeklējis pirmsdzemdību kursus. Biju nolēmis iet līdz galam un paša acīm pārliecināties, vai bērni dzimst kāpostos!:-)

Biju nolēmis iet līdz galam un paša acīm pārliecināties, vai bērni dzimst kāpostos!:-)

Dzemdības bija ilgas, jo mazajai bija iepaticies plunčāties mammas puncī, tāpēc vecmāte nolēma mākslīgi nolaist ūdeņus. Aptuveni vēl pēc trīs stundām es ieraudziju mazu melnu matu ērkuli, (es palūrēju, jo man bija atļauts stāvēt tikai sievai pie galvas.

...biju domājis, ka tas būs vieglāk, bet tā nabas saite bija tik cieta!

Tam sekoja kulminācija. Vecmāte (nenoliedzami ļoti laba speciāliste), kura bija jau sasniegusi 3 pensiju vecumu, pasniedza man šķēres, vaicājot: "Nu, vai griezīsiet nabas saiti?" Jāsaka godīgi, biju domājis, ka tas būs vieglāk, bet tā nabas saite bija tik cieta! Pēc tam apsēdos uz kušetes un sāku raudāt. Vecmāte mansaka: "Ko Jūs raudat, te taču jāpriecājas!" Bet, ja viņa zinātu, ka sievai bijušas piecas saglabāšanas un pusi grūtniecības viņa pavadīja pa slimnīcām...

Bet, ja viņa zinātu, ka sievai bijušas piecas saglabāšanas un pusi grūtniecības viņa pavadīja pa slimnīcām...

Tad mani izdzina, ārā, lai sašūtu iekšējos plīsumus. Tā nu es sēdēju uz trepēm slimnīcā un no burciņas ēdu līdzpaņemto rasolu.
Manu meitiņu sauc Elza. Man bija tas gods iepazīties ar Elzu Radziņu un viņa šo vārdu atzinīgi novērtēja.