Tēva stāsts: Kā mēs sagaidījām savu sesto bērnu

Esmu 49 gadus jauns vīrietis.  Manu sievu sauc Inga, un es, tipisks auns, arī pēc horoskopa, esmu neizsakāmi pateicīgs viņai par to, ko savā sievišķīgajā gudrībā un mazajās viltībiņās Inga ir ar mani izdarījusi. Panākusi ne tikai manu vīrietisko izaugsmi, bet arī izmaiņas, kas skāra visu manu iekšējo pasauli.

Ar pieciem bērniem vienā istabiņā
Kad sieva man paziņoja, ka gaida sesto mūsu bērniņu (ģimenē jau bija četras meitiņas un viens dēls), es biju neizsakāmi priecīgs, taču mana sieviņa izskatījās nobijusies...

Un es varēju to saprast — jaunā vietā uzsākta dzīve, dzīvoklītis kā putnu būrītis — istaba 18 kvadrātmetru, virtuvīte, kur divi pieaugušie var atrasties tikai stāvus, ienākumi, kuri par vienu latu pārsniedza pieļaujamos ienākumus, kas paredzēja maznodrošināto statusu... Es (jaunumu paziņošanas brīdī) centos Ingu atbalstīt — cik nu tas bija iespējams un, domāju, ka no malas izskatījos, kā tautā mēdz teikt, teļš, mirdzošām acīm un nolaistām ausīm.

Istaba 18 kvadrātmetru, virtuvīte, kur divi pieaugušie var atrasties tikai stāvus, ienākumi, kuri par vienu latu pārsniedza pieļaujamos ienākumus, kas paredzēja maznodrošināto statusu...

Pieņemt savu stāvokli Ingai bija neliela laika sprīža jautājums — neba tas bija pirmais! Toties es, kā varēja likties daudziem, izskatījos bezatbildīgs un vieglprātīgs. Tādus izteikumus es dabūju dzirdēt gan no radiniekiem, gan no paziņām, gan arī no kolēģiem. "Kā tu viņus visus izbarosi, izglītosi, izaudzināsi?"

Taču es zināju un arī centos pasniegt savai sieviņai sen apzināto un apjausto patiesību, ka Dievs neuzliek lielāku nastu cilvēkam par to, kuru viņš spēj panest.

Laimīgākie deviņi mēneši manā mūžā
Atceroties šo deviņus mēnešus garo un reizē arī īso laika periodu, man jāatzīst, ka tie bija vieni no laimīgākajiem un spilgtākajiem mēnešiem manā mūžā, kuros man bija dota iespēja izpausties kā vīram, tēvam, draugam, ārstam, kopējam, mīļākajam... un arī mātei. Jo tajā laikā manai sieviņai nebija ne īstu draudzeņu, tēvs un māte atradās tālu un bija laimīgi, ka neuzkraujam viņiem savas problēmas.

Jau no pirmās dienas, kad uzzināju, ka mums būs vēl viens bērniņš, es sievai teicu: "Neuztraucies, nebaidies — es būšu līdzās!" Domāju, ka tas arī bija izšķirošais, kas iedvesa viņai drosmi, lika pamatus nākotnes stabilajām vērtībām — mīlestībai, pastāvībai, ģimenes vienotībai. Tas bija teikts kā pats par sevi saprotams vīra, vīrieša esības un lomas izpratnes apkopojums — mans labprātīgs pienākuma un sajūtu kopums, kas arī turpmāk tika izpausts manos darbos. Es vienkārši savādāk nevarēju un NEGRIBĒJU!

No atlicinātajiem santīmiem varēju nopirkt savai sievai kādu kārumu, lai, citiem bērniem neredzot, tikai viņa varētu tos nobaudīt.

Mana ikdiena bija brīnišķīgu pārmaiņu pilna. Katrs rīta cēliens, katra kafijas krūze gultā un jautājums — kā tu jūties? ko tu vēlies, mīļā? ko es tev varu palīdzēt? Regulārā pašaudzētu burkānu un biešu sulas spiešana un sieviņas pierunāšana (jo, ticiet man, arī svaiga sula kādreiz pieriebjas, it sevišķi, kad gaida bērniņu).

Pastiprinātā uzmanība pārējo bērnu audzināšanā un mājas aprūpē. Ik vakara pastaigas, kad no atlicinātajiem santīmiem varēju nopirkt savai Ingai kādu kārumu, lai, citiem bērniem neredzot, tikai viņa varētu tos nobaudīt. Jo situācija bija tāda, ka bieži vien nevarējām tos atļauties ne sev, ne bērniem... Un tad vēl vakari vai brīvo dienu rīti, pēcpusdienas, kad es vai visa ģimene, guļot blakus mammai gultā, gan apskatījām, gan glāstījām augošo punci, kad sajutām tos pirmos spērieniņus, sarunājoties ar mazo brāli!

Gaidīšanas svētki
Uz izmeklēšanu, kad bija jāuzzina, ko tad devis Dievs, Ingu pavadīja visa ģimene - kā lielie, tā mazie. Un sajūsma, it sevišķi, no mazo māsu mutītēm — būs brālis! Ak, kungs, to nevar aprakstīt! Tie bija īstie gaidīšanas svētki! Un mūsu ārsta apmeklējumi un nepieciešamās ģimeņu apmācības dzemdību laikā! Es biju lepns - gan par savu lēmumu un gatavību, gan arī par to, ka esmu svarīgs un varu BŪT svarīgs un ka man ir drosme BŪT svarīgam!

Mazie un lielie bērni faktu, ka mājās būs vēl viens brālītis, uztvēra kā jaunu piedzīvojumu un lielas pārmaiņas, jo mūsu ģimenē ir likums — vispirms ir tas, kas pienākas pašam mazākajam un tikai tad pēc vajadzības pakāpes... diemžēl. Lielajiem bērniem tas nebija nekas sevišķs, toties mazākajai meitiņai Anniņai tas bija liels šoks, ar kuru viņa veiksmīgi tika galā, taču, tikai 2-3 gadu laikā.

Ar kājām uz dzemdību nodaļu
Un tad pienāca TĀ diena. Diena, kad mazais Silvestriņš (vārds jau bija trešajā mēnesī), pieteica savu gatavību nākt šai pasaulē. Kājām aizgājām uz dzemdību nodaļu. Ārstu nebija (tas bija vakarā). Nodaļā atradās tikai vecmāte un sanitāres. Vecmāte Anniņa (tukumnieki viņu labi pazīst) nemaz neizbrīnījās mūs ieraugot - viņa jau bija pieņēmusi trīs mūsu bērniņus. Viņa tikai pasmaidīja un teica: „Nu tad beidzot arī tēvs ir klāt!".

Es ciešu sāpes, man trūkst elpas, bet manējais — muļķīgi smaida un lej man uz galvas ūdeni!

Taču Silvestriņam likās, ka tā nav īsti laba diena, un viņš nomierinājās. Arī "paātrinājuma" tabletes vecmātei nebija pie rokas. Mājās mūs palaida no rīta un noteica - ja dēliņš labāk tomēr izvēlas vēl nogaidīt, tad jāgaida, taču ne vairāk par divām nedēļām. Pēc divām nedēļām pulksten 9.00 no rīta manai Ingucei iedeva pusi no tabletes. Nebija ilgi jāgaida — 9.30 mēs tikām uzaicināti dzemdību zālē.

Kā tagad atceros — apjucis es nebiju. Nejutu nekādu uztraukumu, nedz arī bailes. ES vienkārši biju laimīgs — neizsakāmi LAIMĪGS!!! Šī laimes sajūta varētu līdzināties kam garīgam un svētam, pārpilnības pilnam piepildījumam, kad pasaule atmirdz visās krāsās un gribās atdoties. Atdoties par godu, par cieņu, par mīlestību, par dzīvi! Tas bija kaut kas līdzīgs tādam orgasmam, tādai kulminācijai — jūtu, emociju kamolam un uzplūdam, kas aizrauj garīga piepildījuma dzelmē, kas paceļ debesīs un liek lidot, kas dod iespēju redzēt paradīzi Zemes virsū, kas dod iespēju redzēt to, kas citiem nav dots...

Varat iedomāties skatu no malas? Mana Ingucīte cenšas vaiga sviedros un es, stāvēdams blakus, kontrolēdams procesu arī no dakteres puses (viņa mani ķircināja, ka kaut kas te nesapas - nāk gaiša galviņa, kaut mani mati ir melni), nemitīgi, it kā atrazdamies citā dimensijā, mitrinu viņas sejiņu ar ūdeni. Kaut kādā brīdī sievai tas bija jau neizturams: "Es ciešu sāpes, man trūkst elpas, bet manējais — muļķīgi smaida un lej man uz galvas ūdeni!".

Un tad nāca kulminācija — liels brēciens, vecmāte man iedod rokās mazu kunkulīti, sejiņa sarkana, neapmierināta, balstiņa droša un pieprasoša un daktere: "Nu ko, tētiņ, griezīsim nabas saiti?" Parastas šķēres un zilzaļa nabas saite, kas bija trīs reizes apkārt mazajam kakliņam... Ar lepnumu, ar cieņu, ne mirkli neminstinādamies, es pārgriezu.

Bērniņš nāca, lai glābtu ģimeni
Tagad, atskatoties uz nesenajiem notikumiem, kas piedzīvoti 2001. gada 29. janvārī, plkst.10.01 (reaktīvais bērniņš, kā teica vecmāte, jo tabletes pusīte tika iedzerta 9.30), es varu teikt, ka Silvestriņš nāca pasaulē, lai GLĀBTU! Lai glābtu mani, lai sakārtotu attiecības ģimenē, lai vienotu un savienotu visus mūs — mani, sieviņu, mazos un lielos bērnus, vecmātes un vectēvus, brāļus, māsas un citus radus, kas, lai arī viena ģimene,  katrs dzīvojām un "vārījāmies" savā "sulā". Silvestriņš man deva iespēju apzināt manu attieksmi pret ģimeni, manu lomu, līdzdalību, manu būtību, manu vīra, tēva atbildības potenciālu un izmantotās iespējas. Silvestriņš man deva iespēju kļūt par VĪRIETI, kā to bija domājusi māte DABA... Vismaz parādīja iespējas vai ceļu uz to. Tagad ar visu atbildību varu teikt, ka Silvestriņš izmainīja manu dzīvi.

Nobeigumā
Nobeigumā gribu pateikties Jums par iespēju atgriezties un atkal izjust tās vienreizējās sajūtas, kas mani piemeklēja, jo es varu godīgi teikt, ka kopā ar savu Inguci esmu iznēsājis, dzemdējis un izbarojis ar krūti savu mazo dēliņu Silvestriņu, ar kuru mūs vieno kaut kas īpašs, kaut kas svēts... Un, pārgriezdams nabassaiti, īstenībā es NEatgriezu dēlu, bet Dēls mani. Viņš pārcēla mani līmenī, kur ir Gars, Mīlestība, Svētums...

Beigšu savu rakstu ar vārdiem, kurus nesen dzirdēju vienā no krievu filmām: "Visvairāk vīrieti raksturo viņa rūpes par sievu, spēja aizsargāt savu ģimeni un vēlēšanās audzināt un izglītot savus bērnus."


Iesūtījis: Jānis Platacis no Tukuma, stāstu konkursa Tētis dzemdībās dalībnieks