Stāsta tētis: Sagaidot divus dēlus

Ultrasonogrāfijas izmeklēšanās biju redzējis dēliņus un sajūta, ka esam tos radījuši, lika man justies kā ērglim, kā pasaules valdniekam, bet, gaidot pie operācijas zāles durvīm, mani pārņēma satraukums — kaut nu nebūtu sarežģījumi, lai tik sievai un dēliņiem viss būtu kārtībā.

Kaut kādi cilvēki staigā tālumā pa koridoru un, paši to nezinot, traucē manai pasaulītei, kura šobrīd ir tik neaizsargāta, tik trausla, manas acis kļūst tramīgas.

Nespēju sev atrast vietu, galvā juceklis, it kā jau viss kārtībā, tomēr sevi nomierināt neizdodas. Kaut kādi cilvēki staigā tālumā pa koridoru un, paši to nezinot, traucē manai pasaulītei, kura šobrīd ir tik neaizsargāta, tik trausla, manas acis kļūst tramīgas, šaudās pa gaiteni, meklējot, kur pieķerties, ausis saspringtas, uztverot katru skaņu, kas nāk no dzemdību zāles, kājas dreb, nevaru ne nosēdēt, ne nostāvēt. Man atliek tikai gaidīt — tālākais atkarīgs no sieviņas un dzemdību speciālistiem  un apziņa, ka tagad viss notiek, tūlīt kļūšu par divu dēlu tēvu, manā galvā rada nebijušas sajūtas. Vēl nekad nebiju par kādu tā pārdzīvojis!

Nemierīgs, ar saraustītām kustībām, dodos tuvāk pie dzemdību zāles durvīm, likās, ka aiz tām ir skaņa, kas man ir jādzird, izstiepju kaklu, grozu galvu un ausi, lai kaut ko saklausītu. Uztvertā skaņa tiek analizēta, izjūtot katru, visniecīgāko niansi. Tā spēj klausīties tikai topošais dvīņu tēvs, un man vienalga, kā tas izskatās no malas, tā ir mūsu ģimenes pasaule, uz citiem tā neattiecas.
 

Pēc mirkļa mani pārņem visgaidītākā skaņa — nepārprotams jaundzimuša bērna kliedziens, izjūtas aprakstīt viegli, tikai vārdu tādu nav! Varbūt eiforija vai neliels garīgs izgājiens visumā, viss gar acīm sagriežas un ķermenis notrīs, kā pats tikko būtu dzimis šajā pasaulē, galvā skan — ir, ir, tev ir piedzimis dēls!

Atskan arī otra dēla kliedziens, spēcīgi, ar pieteikšanos šajā pasaulē, un mani atkal pārņem sajūtu virpulis — es esmu kļuvis par divu dēlu tēvu!

"Jums ir divi dēli," — satraukums ir tik liels, ka nespēju neko atbildēt dakterim, es pat viņu īsti neredzu, laikam asaras acīs, tāda neliela migla, tomēr es turos, vai arī man tā tikai liekas.

Redzu divus mazus cilvēciņus, mazās dvēselītes, kuras man ir vissvarīgākās šajā pasaulē. Man ieliek rokās vecāko dēliņu un mūsu pasaules saplūst vienā. Es skatos viņa sejā un neko nevaru pateikt, asaras acīs, balss neskan, un neko nevajag arī teikt, viss jau ir pateikts — citā, daudz augstākā līmenī. Starp mums iziet kāda iepriekš man neizjusta garīga saikne, es varu būt tikai laimīgs — tu esi mans dēls, es esmu lepns par tevi, es jūs mīlēšu un jūsu mammu dievināšu! 
  
Iesūtījis Juris Jirgensons