Grūtais dvīņu gaidīšanas laiks. Tēta redzējums

Tā nu arī sākās mūsu ilgais un grūtais gaidīšanas laiks. Sievai sliktās dūšas sākās kādā otrajā mēnesī, gaidījām, kad beidzot pāries, bet nepārgāja līdz pat pēdējam brīdim. Naktīs skrēju nest viņai spaini, braucot autobusā lecām ārā utt. Man jau likās, ka viņai nav jēgas ēst, jo, tiklīdz paēd, tāpat viss ārā.
Nezinu, ko es vairāk gribēju — puikas vai meitenes —, bet sieviņa bija pārliecināta, ka būs puikas, jau bija izdomājusi viņiem vārdus. Un tiešām! Kad ceturtajā mēnesī aizgājām pie ārsta, viņa apstiprināja, ka abi būs puikas. Es priecājos ļoti, jo kas tad tēvam var būt labāks, kā dēli, ar ko kopā skrūvēt mašīnas!? :)

Sievai tik ļoti trīcēja rokas, bet man it kā nekas, it kā uztraukums, bet visu nakti nav gulēts, tāpēc jūtos kā citā pasaulē.

Sieviņa jau pašā sākumā teica, ka ar dvīņiem liela iespēja, ka būs jātaisa ķeizargrieziena operācija. Tā arī bija — pēdējā vizītē pie ārsta mums nozīmēja slimnīcu, jo viens bērniņš gulēja ar kājām uz leju. Visa grūtniecība jau bija izstaigāta, un daktere teica, ka esot lieli puikas un gatavi nākt pasaulē.

Slimnīcā sieviņai vajadzēja pavadīt nedēļu, un tad nozīmēja operācijas datumu. Brīvdienās palaida mājās un pirmdien atpakaļ uz slimnīcu. Pirms operācijas atklājās, ka arī otrs mazulis ir ar kājiņām uz leju, tāpēc dzemdēt pašai nebija iespējas.
Es vēl devos uz darbu, uz naktsmaiņu, un bija plānots ierasties slimnīcā otrdienas rītā, lai sagaidītu savus puišus pasaulē. Bijām rezervējuši arī privāto palātu, lai visi kopā varētu būt jau uzreiz pēc dzimšanas.

Ierodos slimnīcā, mana mīlulīte tualetē vēl ar slikto dūšu cīnās... Dakteri liek man pārnest visas mantas uz citu stāvu, kur ir pēcdzemdību palātas. Tad sēžam abi un gaidām, kad atnāks sieviņai pakaļ un aizvedīs un operāciju zāli. Sievai tik ļoti trīcēja rokas, bet man it kā nekas, it kā uztraukums, bet visu nakti nav gulēts, tāpēc jūtos kā citā pasaulē.

Ta nu beidzot atnāk sieviņai pakaļ un liek apgulties uz galda, un aizved man viņu. Tad gan sāku uztraukties, mierinu sevi, ka nav jau par ko, viņa jau man liela meitene, ģimenes galva taču!

Visi teica, ka dvīņi piedzimst maziņi, mazliet virs divi kilogrami. Bet mūsējiem bija mazliet zem četriem kilogramiem!

Tad, lēnā garā domājot un nervozējot, uzeju uz mūsu palātu, kur jau stāv divas mazas gultiņas, mazliet atguļos un mēģinu nedomāt par to, kas varētu notikt. Īsti nezinu, vai iemigu, vai arī tas notika tik ātri, kad jau ieskrēja palātā māsiņa ar diviem mazulīšiem rokās un ielika man viņus klēpī. Sajūta dīvaina. Neticas, ka tas notiek īstenībā, bet asaras acīs sariešas, neticas, ka tos mazos ķiparus esam radījuši mēs. Kad man pateica viņu svaru, es biju šokā! Visi teica, ka dvīņi piedzimst maziņi, mazliet virs divi kilogrami. Bet mūsējiem bija mazliet zem četriem kilogramiem! Visi brīnījās, kā māmiņa vispār varējusi pastaigāt!

Tad ieved arī sieviņu. Acis viņai vaļā, taču skatās uz mani it kā nemaz nepazītu. Es viņai prasu, vai redz mani, bet viņa tikai pastiepj man rociņu pretī un klusi čukst: "Man vairs nav slikti!".
Mēs abi samīļojamies un tad viņa prasās, lai iedod viņai pamīļot mazuļus. Noliku viņai abus blakus, un māmiņai uzreiz asaras birst. Skatāmies abi uz saviem bērniem un apbrīnojam, ko mūsu mīlestība radījusi.
Zinu, ka bērni rodas arī netīšām un vienas nakts sakaros, tomēr, ja tas ir ar cilvēku, kuru mīli un vēlies šo ģimeni, tad man liekas, ka gandarījums ir lielāks un nākotnes cerības arī ir lielas.

Tagad mūsu puišiem ir jau septiņi mēneši. Apbrīnoju, cik viņi ātri aug un visu mācās. Attiecības mums ar dēliem ir ļoti labas. Vienmēr, kad pārnāku mājās, viņi ir tik priecīgi, ka viņiem pat mammu vairs nevajag (kādu laiciņu)!  Audzinām viņus vieni paši, palīdzību nelūdzam, un pat domājam, ka pēc kādiem diviem gadiem vajadzēs vēl kādu mazu dzīvībiņu mājās. :)

Iesūtījis Mārtiņš Tomsons, stāstu konkursa Tētis dzemdībās dalībnieks