Topošā māmiņa jautā: vai vīram pirmsdzemdību depresija?

"Esmu grūtniece, nu jau vairs palicis maz laika un bušu māmiņa. Pirms es kļuvu grūtniece, man ar vīru bija nežēlīgi labas attiecības, lidinājās man apkārt taisīja pārsteigumus, dāvināja ziedus, kliedza, cik ļoti mani mīlot…
Tad viņš sagribēja mazuli, bet man likās, ka es nemaz neesmu tam gatava, man bija bail spert tādu soli, kaut arī nav vairs 18, nu un tā sanāca, ka es paliku stāvoklī, un, kad es pateicu, ka gaidu bērniņu, pirmo vai pirmos divus mēnešus vēl viss bija kārtībā, vīrs daudz strādāja, man palīdzēja, ja kaut ko vajadzēja.
 

Visus pārējos mēnešus es esmu vienkārši cietēja, un tie nav nekādi hormoni. Pilnīgi neko man vairs nepalīdz, mūžīgi piekusis, vienmēr bļauj uz mani, atgādina par to, ka es esmu resna, un tad nosmej – es taču pajokojos. Man tie jociņi jau līdz kaklam. Es vairs nevaru klausīties to, ka esmu resna, to, ka man celulīts, to, ka samesta seja un tā tālāk ... Man reizēm liekas, ka es varētu sajukt prātā!

Pirms es kļuvu grūtniece, man ar vīru bija nežēlīgi labas attiecības, lidinājās man apkārt taisīja pārsteigumus, dāvināja ziedus, kliedza, cik ļoti mani mīlot…

Kad viņš bļauj, cenšos neko neteikt tikai tāpēc, jo zinu, ja sākšu teikt, strīds atkal aizies līdz asarām, un cietēja būšu tikai es! Reizēm liekas, ka viņš pilnīgi bēg no manis! Pirmajā vietā viņam draugi, lai ko es prasītu, tagad nav laika, ai, man negribas, es esmu piekusis... Paprasīs kāds draugs – DAVAJ braucam darām, ejam – uzreiz ies. Tas nekas, ka es pirms 15  minūtēm lūdzu to pašu, lai mēs aizietu vai aizbrauktu, tad viņš bija piekusis!
Es sēžu mājās jau visu grūtniecības laiku un vienkārši jūdzos nost, kaut vienu reizi mani būtu kaut uz vienu pastaigu aizvedis. Tik vien ir, cik ar draudzenēm aizeju pastaigāt vai atnāk draudzene ciemos, bet taču nevar visu laiku būt ar draudzenēm, viņām arī ir sava dzīve, citreiz sanāk pat 3 dienas nekur neiet. Kad brauc darīšanās, paprasu, lai paņem mani līdz, vienmēr savelk seju. Vairs nezinu, ko darīt! Pati jūtu to, ka aizdomājos, cik forši būtu, ja man būtu draugs, kurš rūpējas par mani, kurs kaut pasmērētu man manas sapampušās kājas ar krēmu, kuras jau knapi aizsniedzu… Nu pilnīgi neko... Zinu, ka jūtas sāk izgaist un ka sāku domāt par dzīvi atsevišķi, ka gaidu, kad mazais piedzims, un ka gribas brīvību no viņa, jo, dzīvojot ar viņu, man vēl lielāks stress nekā, kad esmu viena. Reizēm nezinu, kā ko paprasīt (visu laiku tā nežēlīgā bļaušana)! Jau teicu, lai iet pie psihologa, vai es bērnu vedīšu prom, jo viņš taču visu jūt un pats būs nemierīgs!

Visus pārējos mēnešus es esmu vienkārši cietēja, un tie nav nekādi hormoni. Pilnīgi neko man vairs nepalīdz, mūžīgi piekusis, vienmēr bļauj uz mani, atgādina par to, ka es esmu resna, un tad nosmej – es taču pajokojos. Man tie jociņi jau līdz kaklam.

Un, protams, arī svētku dienā paliku bez nekā… Kaut puķīti… Nu tas taču nav daudz... Atnāk draudzenes, stāsta, ko uzdāvināja viņām un tik priecīgas. Tad seko jautājums – j ko dabūji tu? Jutos drausmīgi un gribas raudāt...
KAS NOTIEK????
Tāda sajūta, ka viņam tā pirmsdzemdību depresija.
Baidās no atbildības???
Nožēlo izdarīto???
Parunāt ar viņu??? Runāju, nesaprot. Atvainojas, un atkal un atkal notiek tas pats...
Man ari tagad ir grūti, knapi sevi panesu, vēl slimoju ļoti stipri, dzemdības aizkavējušās un var sākties jebkurā laikā...

Man gribas, lai ar mani kāds ir kopā, lai pažēlo un samīļo. Jūtos vientuļi, jau ātrāk gaidu mazo bēbīti, vismaz kādam bušu vajadzīga visu laiku blakus…"

IZLASI ARĪ: Grūtnieces vēders vīrietim?

Sekss grūtniecības laikā