Kāpēc ir labi, ja tētis piedalās dzemdībās. Antropoloģes viedoklis

Senāka un tuvāka pagātne

Mūsu vecāki dzemdībās tēvus nepielaida, tāpat kā – jaundzimušo aprūpē tēvi nepiedalījās. Ir ziņas par tēvu piedalīšanos dzemdībās agrāk – pirmajā latviski izdotajā rokasgrāmatā 18.gadsimta aprakstītas dzemdību pozas, kur vīrs piedalās dzemdētājas pieturēšanā. Vecmāšu profesija tajā laikā vēl bija ģildes darīšana un Rīgas vecmātēm bija aizliegts zināšanas nodot latviešu bērnu saņēmējām. Tāpēc laukos bērni pamatā dzima pirtiņā, un dzemdības noritēja kādas pieredzējušas sievas uzraudzībā.

Padomju vara tās pirmsākumos aktīvi aģitēja par dzemdību palīdzības pārvietošanu uz slimnīcām. Tēvi netika ielaisti slimnīcā pat pēc bērna piedzimšanas, pamatojot dzemdētāju un jaundzimušo izolāciju ar higiēnas prasībām. Citi laiki sākās ap 90.gadu vidus. Tad arī pamazām vīrieši parādījās dzemdību nodaļu gaiteņos.

Piedaloties gaidībās un  dzemdībās, vīrietis sajūt daudz ciešāku saiti ar savu bērniņu, uzsver sociālantropoloģe.

 

A.Putniņa min, ka pirmais ārsts Latvijā, kurš veicināja topošo tēvu dalību dzemdību norisē, bija Saldus slimnīcas ārsts Kalējs. Viņš novēroja, ka dzemdību iznākums ir labāks, ja sievieti atbalsta partneris un panāca, ka stingru veselības pārbaudi izgājuši vīrieši, varēja piedalīties dzemdībās. Turklāt toreiz šīs pārbaudes bijušas daudz nopietnākas, nekā patlaban. Rīgā, balstoties ārzemju pieredzē, daktere Hartmane izveidoja pirmo ģimenes dzemdību nodaļu.

Kādreiz topošie tēvi bija savā veidā izolēti no gaidību procesa un dzemdībām, bērnu ieraugot tikai nedēļu pēc dzemdībām. Un te pēkšņi – jaundzimušais nokrīt kā no debesīm! Piedaloties gaidībās un  dzemdībās, vīrietis sajūt daudz ciešāku saiti ar savu bērniņu, uzsver sociālantropoloģe.

18. gadsimtā vīra klātbūtne dzemdībās bija norma, bet vēlāk sieviete dzemdībās atstāta viena, vīram liedzot atbalstīt savu mīļo cilvēku smagā darba laikā un būt klāt šajā svarīgajā brīdī - sava bērna piedzimšanā.

A.Putniņa, veicot kādu pētījumu, bibliotēkā atradusi 18.gadsimtā izdotu pirmo dzemdībām veltītu grāmatu latviešu valodā, kas tulkota no vācu valodas. Tajā minēts, ka viena no iespējamām pozām grūtās dzemdībās ir tāda, ka sieva, ar rokām aptverot, karājas vīram kaklā, bet viņš savu mīļoto pietur. Tas tikai pierāda, ka pat 18. gadsimtā vīra klātbūtne dzemdībās bija norma, bet vēlāk sieviete dzemdībās atstāta viena, vīram liedzot atbalstīt savu mīļo cilvēku smagā darba laikā un būt klāt šajā svarīgajā brīdī - sava bērna piedzimšanā.

Jo labāka izglītība, jo biežāk vīrieši izvēlas palīdzēt sievai dzemdībās 

Ir dažādas ģimenes, taču pētījumu rezultāti liecina, - jo augstāka izglītība, jo biežāk vīrieši izvēlas būt klāt bērna radībās. Ģimenes dzemdības gan rada papildu izmaksas, jo pirms tam jāapmeklē speciāli kursi, tēviem arī jāveic daži veselības izmeklējumi. A.Putniņa smej par situāciju ar vienu viņas paziņu, kurš ir 8 bērnu tēvs un viņam ikreiz pirms bērniņa dzimšanas prasa atkal apmeklēt šos kursus.

Skatīties dzemdības nevajag, tikai palīdzību!

Ar varu  vīrieti piedalīties dzemdībās gan nevajadzētu vilkt. Skatītāji dzemdībās nav nepieciešami, bet palīgi gan.  Vīrietis ļoti daudz var  darīt, lai atvieglotu sievietei dzemdību procesu, uzskata sociālantropoloģe. 

Viņa minēja kādu piemēru no Lielbritānijas. Tur kāda  ārste izstrādāja hipnozes metodi, kurā ievadīja dzemdībām gatavojošos pāri. Vīrs pats sievu “ievadīja” hipnotiskā stāvoklī. Kad dzemdības bija galā, sievietei nebija sāpju atmiņu, viņa tikai baudījusi skaistākās atmiņas no abu kopdzīves mirkļiem. A.Putniņa zināja teikt, ka arī Latvijā, dzemdībās praktizēta hipnoze kā atsāpināšanas metode, tiesa, procesā dzemdētāju ievadījusi pati vecmāte.