Tēva piezīmes: "Lielākais satraukums - pakaļas slaucīšana"
Kārlis Bergmanis ir jaunais tētis, kas izbauda un piedzīvot to, kā ir kļūt par tēvu, pieņemt jauno lomu un sadzīvot ar zīdaini. Savā blogā "Digitālā klade" viņš dalās ar emocijām un atklāsmēm, ko piedzīvo šajā aizraujošajā ceļā.
Ilze (red.- sieva) savulaik rakstīja Punča dienasgrāmatu, nedēļu
pa nedēļai. Es neesmu ne tik apzinīgs, lai tik regulāri fiksētu
lietas, ne arī tik tuvu iesaistīts – lai vai cik labs tētis es
būtu, manī iekšā nekad neaugs maziņš cilvēks. Nu labi, un es esmu
slinks, tas arī. Tādēļ mana dienasgrāmata šajā tēmā būs haotiski
neregulāra un retāka, nekā pa nedēļai. Anyways.
Pakaļa
Pirms dzimšanas mani satrauca tikai viena lieta – pakaļas
slaucīšana. Nopietni. Barošana būs Ilzes pārziņā, tas ir fine,
drēbju pilna māja, tas arī ir, un galvas pieturēšana ceļot arī
šķita tīri mehānisks uzdevums – lokanais savienojums punktā x, kas
ir jānodrošina. Easy. Pakaļa – tas jau ir not business, that is
personal. Kā slaucīt svešu pakaļu?
Pagāja aptuveni viena pamperu maiņa, un es sev noformulēju šī gada
saukli – Pakaļa nav rocket science, y’know… Tā tiešām ir tikai
pakaļa. Mitrās salvetes, kādas pāris, un miers. Patiesībā ir no
rokām mēģināts riebīgākas lietas mazgāt – salīdzini, cik salvetes
tev iziet, lai motoreļļu noslaucītu, un cik kakucim parastajam.
Lūk.
Runāt
Tālāk ir tāda lieta par komunikāciju. Samierinies, ka tu neesi tas,
kas rakstīts tavā CV. Redzi, tu zini, ka tu esi čuvaks ar grādu, ar
profesiju, darbu un satusu, bet tam mazajam ir uz to pilnīgi
uzšķaudīt un reizēm pat uzdirst, ja tas notiek pamperu maiņā.
Palasi neiroloģiju – viņam tu esi kaut kas līdzīgs mākonim, tāda
silta, smaržīga dabas parādība, te i, te nav.
Tu esi čuvaks ar grādu, ar profesiju, darbu un satusu, bet tam mazajam ir uz to pilnīgi uzšķaudīt un reizēm pat uzdirst, ja tas notiek pamperu maiņā. Palasi neiroloģiju – viņam tu esi kaut kas līdzīgs mākonim, tāda silta, smaržīga dabas parādība, te i, te nav.
Divu mēnešu laikā gan komunikācija attīstās ievērojami.
Stāsts. Bērns pie manis. Mēģina ar mani runāt – bet nu sistēma vēl
nedarbojas, tā kā tas ir tāds “ū”, “ā”, “ē.” A man jau nevajag
iemeslu parunāt… Padzirdu “ū”, sāku ūjināt pretī, plus stāstu, ka,
lūk, tā saka ūpji un pūces, un ūpjiem ir pušķīši virs ausīm… Nu,
paskaties, sencim i pušķīši virs ausīm? Ir sencis ūpis? Un, nedēļu
vai cik vēlāk, bērns, mani ieraugot, sāk ūjināt. Oh well. Viņa
samulsīs Bauskā, kur no meža ūjina visu laiku...
Ā, nu tā vispār varētu būt tāda tēma – a ko tev teikt cilvēkam,
kurš neko verbālu nesaprot un neatbild? Nu saki to pašu, ko teiktu
jebkurai auditorijai. Es viņai mierīgi stāstu par to, kā XP tagad
instalējas, un par to, kā tapetes pielīmētas, un tā. Un, tā kā es
ikdienā daudz dungoju, tad arī ar meitu dūcu savā nodabā. Gan
Marseljēzu, gan Vilhelma Tella uvertīru, krč, vienkārši dūcu.
Rezultātā meita ar mani, kā Ilze no malas piefiksēja, runā
franciski. Runāt viņa mēģina ar mums abiem, bet ar mani ir daudz
vairāk rīkles skaņu un dūkšanas. Sencis ir dūcošs mākonis, a ko
padarīsi…
Nē nu labi, nav tā, ka es uz dullo šautu. Ja tev ir padomā bērni
(daudzskaitlī, jo latvieši izmirst… mums vajag daudz bērnu
sataisīt), tad izlasi "The Self Illusion" un "Attachment Across the
Lifecourse", noderēs. Es esmu lasījis vairāk, un šīs ir divas, ko
varu tīru sirdi ieteikt.
Ja tev šķiet, ka es daudz iesaku lasīt, kopā ar to, kas ieteikts
šeit, tad pareizi šķiet. Atgādināja joku “There is no such thing as
unexpected pregnancy. What did you expect when having unprotected
sex, a plasma Tv?”
Eu, a es biju radio!
Pēc mana bloga es pat biju uzaicināts uz radio raidījumu,
pastāstīt, nu kā. Zini… Raidījums bija par vecāku atbalsta grupu,
kur autore to prezentēja kā kaut ko jaunu un nebijušu… Līdz Dina
iekomentēja, ka šādas grupas jau n-tos gadus darbojas visā
Latvijā.
Tālāk netapa labāk tēmai – Dina norādīja, ka par tēmu ir jārunā tā,
kā ir, un dzemdībās sāp un ir bļaušana, negulēšana, asinis un tā,
un mēģināt to sugarcoat’ot, ka viss būs rozā mākonīšos, nepalīdz
nevienam, kas laikam nebija atbilstoši Pozitīvajai
Pieredzei.
Mana loma – “O, vīrietis ir ar mieru parunāt par šo tēmu!” Bet man
bija sava zvaigžņu stunda, kur man palūdza komentēt attieksmi “Es
tikai velti satraukšos, palīdzēt es neko tāpat nevarēšu, nafig man
interesēties par šo tēmu.” Es atbildēju, izmantojot Alena Karra
piemēru – “Tā nav pieeja, tas ir pieejas trūkums. Es varu aizvērt
acis un bliezt pāri Brīvības ielai dienas vidū, un es noteikti
nesatraukšos par to, ko redzu… Bet kāpēc? Kāpēc nepaskatīties pa
labi, pa kreisi, un neiet tur, kur drīkst, un tad, kad nebrauc
neviens?” Nu tā.
Tētu pēcdzemdību depresija
“Ir lietas, par ko nerunā pie mums… [..] Kas izvelk mutautu, tas
velk jau līķautu.” – Sirano de Beržeraks, VDT.
Mēdzot būt arī tēviem.
It kā par ko? Sievas vēderā aug, sieva dzemdē, sieva baro ar krūti,
es tur pričom…
A tieši tur pričom arī. Man reizi pa reizei piemetās doma no
sērijas – vai es daru gana daudz? Labi, nu atnāku mājās, uztaisu
vakariņas (jo bērns ir prasījies pie pupa visu dienu), bišķi
paauklēju meitu, kamēr sieva uz dušu vai tualeti un tā, un … viss.
A viņa visu dienu maina pamperus, baro un mierina, ja kaut kas nav
tā. Vai tas ir godīgi?
Vai, teiksim, tas, ka es esmu intraverts. Man vajag laiku pa laikam
laiku vienatnē, off, nekurienē, nedomāt, uzlādēt baterijas. Un mani
laiž – tad to vīkendu ar draugiem, divus pa mājām, un tad uz
Aizputi, atkal divus pa mājām, un tā… A viņa tikmēr no mājas iziet
tik, cik ar bērnu somā uz vēdera paklejot līdz veikalam vai aplīti
pa mežu.
Well.
Tēvu networks ir super slepena štelle, par ko neraksta un nerunā. Pieteikties tur nevar – kad tu kļūsi par tēvu, tevi tur iesaistīs, turklāt no visām pusēm uzreiz.
Pirmais – es to domu akceptēju un mēģinu apstrādāt, nevis nebraukt
nekur, nevis aizliegt viņai vakariņas taisīt un ko tur vēl, tipo,
izlīdzināt rezultātu vai ko, bet mēģināt pieņemt, ka tā tas ir. Es
arī ar viņu pārrunāju – kā ir, vai tiksiet galā, vai varbūt ko
sanest, vai kā, un arī to, ka, kad meita iemācīsies ēst no
pudelītes, tad arī izlīdzināsim brīvsoļa stundas.
Otrais – mēs, plānojot daudzus bērnus, vienojāmies par to, ka,
kamēr bērni barojas no krūts, viņus monitorē Ilze, kad paaugsies –
es. Viņai visu laiku tātad būs tieši viens bērns, man ar laiku
skaits pieaugs. Oh well. Izklausās jau labāk.
Galvenais, krč, ir tas pats, kas visur – jārunā. Cilvēks ir sociāls
zvēriņš, galu galā… Ja nerunāsi, tur arī sāksies visādas
depresijas, ielaistās sāpes un vēži…
Tēvu networks
Tēvu networks ir super slepena štelle, par ko neraksta un nerunā.
Pieteikties tur nevar – kad tu kļūsi par tēvu, tevi tur iesaistīs,
turklāt no visām pusēm uzreiz.
Teiksim, no mūsu pamatskolas trijotnes es biju pēdējais, kurš kļuva
par tēvu. Kā izrādās, pēkšņi, abi čaļi, ar kuriem mēs savulaik
zagām ķieģeļus no pamestām ēkām kopā, ļoti labprāt parunā par to,
kā mazais aug, kā pirmā vannošana, kā naktīs, un vēl vienkārši
uzjautā laiku pa laikam, kā iet. Un vēl sabrauc man augumā par to,
ka saku, ka maz bildēju savu – vajagot bildēt daudz. Ehk. Veču
romantika, zinies, kad tu cilvēku zini no trešās klases, viņš tev
pasaka “Bļa, nu tu takš mudaks esi,” un viņš joprojām ir tavs
draugs. Because, well, nu perhaps es esmu mudaks, tādu iespēju
nevar izslēgt.