Septiņas vīrieša bailes, kas attur viņu kļūt par tēti. Un kā tās risināt

“Pirms runājam par bailēm, kas var piemeklēt jaunu vīrieti, domājot par sevi kā tēti nākotnē, vīrieti, kura ģimenē pavisam drīz ienāks mazulis, vai par vīrieti, kurš jau piedzīvojis tikšanos ar savu mazuli, jāsaprot, ka bailes nav parādība, ko piedzīvo tikai viens vai otrs dzimums. Tās ir izjūtas, ko piedzīvo katrs cilvēks, turklāt gan vīrieši, gan sievietes var baidīties par līdzīgiem un pat vienādiem jautājumiem. Ir vērts padomāt vispārināti, kāpēc šīs emocijas cilvēki jūt un kāpēc bailes var arī savā veidā palīdzēt,” rosina ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa. 

Bailes ir vienas no četrām cilvēka pamatemocijām, kas dotas ar mērķi izdzīvot. “Bailes mūs pasargā no nonākšanas situācijā, kas var apdraudēt mūsu fizisko vai psihisko eksistenci. Bailes izjūt jau bērns mammas vēderā, baidās arī jaundzimušais. Baidīties pēc būtības ir normāli un dabiski, bet jautājums ir par to, kurā brīdī bailes kavē mūsu attīstību un traucē dzīves kvalitātei. Tajā brīdī bailes mūs jau pasargā ne tikai no iespējami sliktiem brīžiem, bet arī no labiem un laimīgiem,” stāsta speciāliste. 
 

1. Bailes kļūt par tēti

Bailes kļūt par vecāku piedzīvo kā vīrieši, tā sievietes. Reizēm ir pat otrādi – vīrietis vēlas kļūt par tēti, bet sieviete piedzīvo brāzmainas pārdomas par to, vai un kāpēc viņai tas būtu vajadzīgs. Ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa: “Es savā pieredzē esmu piedzīvojusi ļoti dažādus gadījumus. Iespaids, ka sievietes par to vairāk satraucas, iespējams, rodas tāpēc, ka viņas par to vairāk runā. Vīrieši biežāk savas emocijas pārdzīvo iekšēji, lai gan šobrīd nāk jaunā vīriešu paaudze, kas nu jau daudz vairāk runā savā starpā, dodas pie speciālistiem un to neuztver kā apkaunojumu. Tieši pretēji – viņi uzskata, ka par sevi rūpējas, un domā par savu emocionālo labklājību.” 
 

Speciāliste norāda, ka vecākai paaudzei ir grūtāk, jo līdz šim viņiem ir ļoti niecīga pieredze, ka viņus kāds uzklausa, ka kādu vispār interesē, ko viņi domā un jūt. Jāteic, šāds vīrietis var arī izvēlēties tādu partneri, kura vēlas runāt un analizēt situācijas, taču bieži to dara no savas pozīcijas, maz klausoties un uzdodot jautājumus. Tādās situācijās vīrietis ar savām bailēm paliek bez mierinošas atbildes un jūtu skaidrības, netiekot ar bailēm galā. Rezultātā var ieslēgties dažādi aizsardzības mehānismi. Cits varbūt distancējas, cits neapzināti rīkojas tā, ka otram nodara pāri. 

Primāri mūsdienu bailes no kļūšanas par vecāku sakņojas neapzinātā vēlmē izdzīvot to gan eksistenciālā līmenī, gan praktiski. 

Kāpēc tā notiek? Primāri mūsdienu bailes no kļūšanas par vecāku sakņojas neapzinātā vēlmē izdzīvot to gan eksistenciālā līmenī, gan praktiski. Vīrietis nereti uztraucas, vai izdosies ģimeni apgādāt ar pārtiku, mājokli, pirmās nepieciešamības lietām, vai izdosies bērnu izaudzināt un izskolot. Mūsdienās ir cilvēki, kuriem ir augstākas prasības – viņi ne tikai vēlas izdzīvot, viņi vēlas arī zināmu komfortu. Jā, mūsdienās ir gana liela sabiedrības daļa, kas cīnās par fizisko izdzīvošanu, bet ir daļa, kas būs paēduši, bet vēlēsies sevi bagātināt un papildināt citos veidos, piemēram, ceļojot vai izbaudot kultūras pasākumus, mācoties. Tas kļūst kā pamatkomplekts, nevis ekstra. Vīrietis negrib piedzīvot, ka būs apdraudēts komforts un psihiskā labsajūta. 

Nepieciešamībai pēc izaugsmes būtu jābūt. Reizēm bailes ir šķietami par sīkumiem, piemēram, vai pēc bērna piedzimšanas es vispār vēl varēšu atļauties un atrast laiku saviem hobijiem, bet patiesībā šie ir stāsti par cilvēku vērtībām, kam tomēr ir ļoti liela nozīme. 

Ko var darīt? Arvien vairāk ir vīriešu, kuri ieklausās, ko saka speciālisti, lasa pētījumus, meklē diskusiju vietas. Tie ir labi paņēmieni, kas palīdz ieskatīties bailēm acīs un tās racionāli risināt. Un, protams, vienmēr jārunā par savām jūtām ar partneri. 

2. Bailes par gaidāmā mazuļa un topošās māmiņas veselību

Topošais tētis tiešām var piedzīvot bailes par gaidāmā mazuļa un bērna mammas veselību. Tajā pašā laikā ir gana daudz pāru, kuri par to nedomā, viņi bauda grūtniecības laiku un gaida savu mazulīti ar vislabākajām domām līdz brīdim, kad nerodas reāls satraukuma iemesls. Ja ir situācijas, kad bailēm un uztraukumam nav objektīva pamata, ir vērts to pārrunāt ar ārstu, cik pamatots var būt šāds satraukums. Reizēm tā var būt, ka vecāku sajūta par to, ka kaut kas nav kārtībā, ir labs instruments, kas liek ārstam kaut ko pārbaudīt vēlreiz un pārliecināties. Citiem vārdiem sakot, bailes, ja arī tās šķiet iracionālas, nekādā gadījumā nevajag ignorēt. Ja esam pārliecinājušies, ka bailēm nav pamata, ieteicams rast atbildi, no kurienes trauksme ceļas. 

Kāpēc tā notiek? Gadās, ka cilvēku raksturo pārlieku liela trauksmainība dažādās dzīves situācijās, viņam padodas izdomāt iemeslus, no kā baidīties. “Man ir bijuši klienti, kuri saka – man tagad viss ir tik labi, ka es satraucos par to, ka nav par ko satraukties. Satraukums ir tik ierasts veids, kā raudzīties uz pasauli. Viņš baidās no nezināmā, kas teorētiski var būt, bet, ļoti iespējams, nekad nebūs. Un šie gadījumi ir tie, kur var būt nepieciešams ilgāks psihoterapijas process, jo nav normāli visu dzīvi par kaut ko tik ļoti satraukties,” skaidro psihoterapeite. 

Ko var darīt? Speciāliste akcentē piesaistes nozīmi, kas veidojas gan starp partneriem, starp partneriem ar bērnu, starp tuviem draugiem, respektīvi – starp cilvēkiem, kuri ir tuvi viens otram, bieži tiekas un viens par otru parūpējas. Lai piesaiste varētu veidoties, ir vajadzīga enerģija. “Ja mums ir bailes, tās pārtiek no piesaistes enerģijas, to noņemot attiecībām. Vecāki, kuri pār mēru uztraucas par saviem bērniem, atzīst, ka viņi savus bērnus patiešām sliktāk sajūt, nespēj ļauties attiecībām un tās izbaudīt. Tas, ko parasti ieteicams darīt šādās situācijās, – apzināti veidot piesaisti. Ja ir daudz baiļu, ir jācenšas veidot attiecības – jāpieskaras topošās māmiņas vēderam, jārunājas ar bērniņu, jāmīļojas ar topošo māmiņu, vēlāk jāņem mazulis uz krūtīm. Sakiet viens otram jaukas lietas un vairojiet to, kas jūs vieno, tad, iespējams, mazināsies arī bailes,” iesaka V. Kalniņa. 

Ja bailes ir balstītas iepriekšējā pieredzē, ir jāmeklē veidi, kā pārstrādāt šo iepriekš piedzīvoto, nevis jācenšas par to nedomāt, jo tādējādi notikušais tiešām var būt traucējošs pašreizējiem notikumiem. Ļoti labi var palīdzēt pāris konsultāciju pie speciālista. Par bailēm ir uzskats – ja mēs tām skatāmies acīs, nosaucam vārdā, tām vairs nav pār mums tik lielas varas. Jo vairāk mums liekas, ka par tām nedomājam, novirzot uzmanību uz kaut ko citu, jo vairāk tās dzenas pakaļ. Cilvēkam, kurš nav pieradis runāt par savām emocijām, tas varētu būt gana grūts uzdevums. 

Mūsu sabiedrībā joprojām no tēva kroplīgi tiek gaidīts, ka viņš nejutīs to, ko jūt, un viņš distancēsies no savām jūtām. Bet tā ir ļoti slikta augsne – jo vairāk cilvēks kaut ko apspiež, jo vairāk tas lien ārā. 

Reizēm grūtības ir arī tad, ja pārim bijusi iepriekšēja negatīva pieredze. Vai arī tētis satraucas, bet viņš redz, ka arī mamma satraucas. Un tad tā vietā, lai parūpētos par sevi, vīrietim nākas būt stiprajam, jo to no viņa sagaida sieviete, sabiedrība, arī mediķi. Ne velti ārsti topošajam tēvam mēdz teikt – tev ir jābūt stipram, jo tavai sievai šobrīd ir grūti. Bet arī vīrietim ir grūti. Kāpēc tieši viņam ir jābūt stipram? Varbūt var nākt kāds trešais no malas, kas stiprina abus šos cilvēkus, kuru dzīvē šobrīd ir noticis kaut kas slikts. Mūsu sabiedrībā joprojām no tēva kroplīgi tiek gaidīts, ka viņš nejutīs to, ko jūt, un viņš distancēsies no savām jūtām. Bet tā ir ļoti slikta augsne – jo vairāk cilvēks kaut ko apspiež, jo vairāk tas lien ārā. Un te tiešām ir vieta, kur rasties dažādām bailēm un trauksmei. 

3. Bailes no tā, kas notiks dzemdībās

Dzemdības ir brīdis, uz ko tiecas viss grūtniecības laiks. Un tiešām tas var šķist biedējoši, īpaši tad, ja pagātnē ir bijusi neveiksmīga vai traumatiska pieredze vai arī topošais tēvs ir saklausījies trakus stāstus. Varbūt viņu vienkārši uztrauc nezināmais. 

Ko var darīt? Ja ir bailes no dzemdību procesa, ļoti ieteicams atrast uzticamu personu – vecmāti, dūlu vai kādu citu, ar ko varētu bailes pārrunāt, lai tās “sapakotu” un noliktu malā, neievelkot dzemdību procesā. Vīrieša neizrunātās, nepārstrādātās bailes, ko viņš var ienest sievietes dzemdībās, var apgrūtināt dzemdību procesu. Tāpēc vīrietim ir jābūt atbildīgam par to, ko viņš “paņem” sev līdzi dzemdību zālē. 

Liela nozīme ir arī katra cilvēka piedzimšanas stāstām – kā topošais tētis ir nācis pasaulē, bet to pašam apzināties ir sarežģīti. Varbūt ir iespēja ar mammu par to aprunāties. Rakstot dzemdību plānu vai topošajiem vecākiem to savstarpēji pārrunājot, ir svarīgi ne tikai ņemt vērā sievietes vēlmes, bet arī izrunāt, kas ir aktuāli topošajam tētim. 

4. Bailes paņemt mazuli rokās, bailes, vai pratīšu aprūpēt

“Vispirms gribētos mazināt mītu, ka tikai tēti ir tie, kas baidās paņemt rokās savu jaundzimušo. Šādas bailes piedzīvo arī sievietes. Reizēm ir situācijas, ka pirmajā mēnesī mazuli vanno, pārģērbj un pieliek mammai pie krūts tieši tētis, jo mammai visu laiku šķiet, ka bērniņš izkritīs no rokām vai atgadīsies kaut kas cits tikpat slikts,” stāsta psihoterapeite.
 

Kāpēc tā notiek? Bailes, ka mazulis izkritīs no rokām, abiem vecākiem var būt “normālas” bailes, ko piedzīvot pirmajās nedēļās, īpaši, ja viņiem nav bijis iepriekš saskares un pieredzes ar jaundzimušajiem. Tomēr te būtu jābūt iekšējai motivācijai un spējai tās pārvarēt. 

Ko var darīt? Šādās situācijās būtu svarīgi, ja līdzās būtu cilvēks ar pieredzi, kurš varētu parādīt, kā pareizi un droši mazuli pacelt un aprūpēt. Ir normāli, ka daudziem šīs prasmes nepiemīt jau pirms mazuļa piedzimšanas, jo mūsdienās vairs nav tik izteikta paaudžu kopā dzīvošana, jo tādā modelī bieži vien cilvēku pieredzēs ir mazi bērni un rūpes par tiem. 

Tētis var izveidot attiecības ar bērnu tikai tad, ja sieviete viņam uzticas un iedod laiku un telpu, kā arī pieņem, ka bērnam nav divas mammas, bet ir viena mamma un viens tētis. Un katrs no vecākiem veido savas attiecības ar bērnu, kas būs atšķirīgas

Svarīga piebilde! Situācijās, kad tētis baidās paņemt mazuli rokās, sievietes ne vienmēr ir tās atbalstošākās un palīdz. Bieži vien viņām patīk parādīt, ka viņām sanāk labāk, ka viņas zina, kā vajag. Reizēm jaunās māmiņas neļauj vīriešiem piedzīvot savu veidu, kā būt kopā ar bērnu. Viņām liekas, ka viņu veids ir pareizais un īstais. Tētis var izveidot attiecības ar bērnu tikai tad, ja sieviete viņam uzticas un iedod laiku un telpu, kā arī pieņem, ka bērnam nav divas mammas, bet ir viena mamma un viens tētis. Un katrs no vecākiem veido savas attiecības ar bērnu, kas būs atšķirīgas.
 

“Es arvien biežāk apkārt redzu vīriešus, kuri ar saviem bērniem ir kopā nevis kā tētis, bet kā otra mamma. Mamma iedod bērnam siltumu un mīļumu daudz lielākā mērā, kamēr tēva uzdevums ir vilkt robežas un izaicināt, būt trakulīgākam un atļaut nedaudz vairāk, nekā to darītu mamma, ļaujot bērnam izkāpt no komforta zonas, tādējādi sekmējot viņa attīstību. Ja tētis kļūst tāds pats kā mamma, tad bērnam ir divas mammas, kuras viņu sargā, bet neviena neizaicina uz attīstību. Un bērnam tas nav vajadzīgs. Domājams, ka šāda situācija veidojas, jo daudziem jaunajiem tēviem pašiem nav savu tētu pieredzes un klātesamības bērnībā. Ja ģimenē vispār tētis ir bijis, tad viņš ir bijis ļoti neklātesošs, līdz ar to nav bijusi iespēja piedzīvot, kāds ir vīrietis kontaktā ar bērnu,” pieredzē dalās V. Kalniņa. 
 

5. Bailes pieņemt lēmumus, kas saistīti ar bērnu

Abiem partneriem savstarpēji vajadzētu diskutēt par jautājumiem, kas saistīti ar bērnu audzināšanu un aprūpi, saprotot, ka ikviens no vecākiem ienes atšķirīgu redzējumu. Tas liek meklēt kompromisus un atrast vidusceļu. 

Kāpēc tā notiek? Tēti ļoti bieži uzskata, ka viņi bērnu audzināšanā ir sievietes asistenti – es bērnu varu aizvest pie ārsta, ja sieva pasaka, kad un uz kurieni jāved. Tomēr problēma ir tajā, ka jaunais tētis neuzņemas atbildību un nepieņem lēmumus nevis tāpēc, ka to nevarētu, bet tāpēc, ka sieva to neuztic. Mamma iedod tik stingras instrukcijas un ir tik barga, ja tētis no tām novirzās, ka viņš sāk uzskatīt, ka viņam nav nekādu tiesību pieņemt lēmumus. Tomēr abiem vecākiem būtu jābūt līdzvērtīgiem. 

Ko var darīt? Ir svarīgi meklēt kompromisu, lai lēmumi nav krasi atšķirīgi, bet, ja tētis pieskata bērnu, viņam nevajadzētu atskaitīties par katru lietu un pārjautāt, vai izvēlējies bērnam īsto jaciņu vai cepurīti. Un te, iespējams, parādās nevis bailes no lēmumu pieņemšanas par jautājumiem, kas attiecas uz bērnu, bet bailes no sievas. 

6. Lēmums par labu vēl vienam bērnam

Ģimenes psihoterapeite V. Kalniņa norāda: domājot par vēl vienu vai nākamo bērnu, atgriežamies pie sākuma, kas liek domāt par izdzīvošanas jautājumiem – vai mēs vispār to varam atļauties, vai es spēšu parūpēties par vēl kādu. Jebkurā gadījumā šim lēmumam būtu jābūt pāra komunikācijas rezultātam. Par spīti tam, ka mūsdienās dzimstības kontrole ir iespējama tik augsta kā nekad agrāk, joprojām ir situācijas, kad lēmumu par labu vēl kādam mazulim pieņem viens no pāra. Otram ar lēmumu vienkārši ir jāsamierinās. Tas ļoti var bojāt pāra attiecības. Ir jāapzinās, ko mēs no tā iegūstam, ko uz laiku zaudējam, kas mūsu dzīvē mainīsies uz visiem laikiem. 

7. Vai es mīlēšu savu bērnu?

Arī šīs bailes var piedzīvot abu dzimumu vecāki. Šīs bailes vairāk mēdz piedēvēt tētim, jo pastāv uzskats, ka hormonu dēļ sievietei daudz dabiskāk un vienkāršāk notiek iemīlēšanās savā bērnā. Tomēr mēdz būt, ka tieši tētim ar bērnu ir ciešāka saikne, ko mammas mēdz ļoti pārdzīvot. 

Ko var darīt? Vīrietim nekādā gadījumā nevajadzētu domāt, ka daba viņam kaut ko ir iedevusi mazāk. Jā, tētis bērnu nedzemdē, viņš nevar arī mazuli zīdīt, tomēr, ja tētis iesaistās, ir klātesošs, ja sarunājas ar bērnu vēl mammas vēderā, uzreiz pēc mazuļa piedzimšanas aprūpē mazuli, viņš var izveidot saikni tikpat ciešu kā sieviete. Ja pēc bērna piedzimšanas tētis aiziet darbā un praktiski visu laiku ir prom, saiknes izveidošana būs apgrūtināta. Mēs varam veidot attiecības ar to, ar ko esam kopā, nevis ar to, par ko tikai domājam un ļoti mīlam no attāluma. [1–5]

Izmantotā literatūra: 
1. Houser P. M. Father To Be Handbook. A Road Map for the Transition to Fatherhood. UK, 2007.
2. Juul J. Mann & Vater sein. 2011.
3. Schafer E., Abou-Dakn M., Wockel A. Vater werden ist nicht schwer? Zur neuen Rolle des Vaters rund um die Geburt. 2008.
4. Biddulph S. Manhood. A Guidebook for Men. 2015.
5. Margarit Stamm. Neue Vater brauchen neue Mutter. Varum Familie nur gemeinsam gelingt. 

 

Latvijas vecāku organizācija "Mammamuntetiem.lv" izdod žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem ar mērķi sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi, pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.
Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības iestādēs.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online