Dzīves lielākais šoks - piedzimšana. Kā bērniņš jūtas dzemdībās

Kad mazulis ieraudzījis dienasgaismu, ar dzemdībām nepatīkamie pārsteigumi gan vēl nav galā. Sieviete šajā brīdī varbūt jūt zināmu atvieglojumu, bet bērns, tēlaini izsakoties, ir „izdzīts no paradīzes”: dzemdē bija 37 grādus silts, turklāt pusē pie aknām gluži kā pie krāsniņas — pat ap 40 grādiem! —, bet tagad bērns nonāk telpā, kur labākajā gadījumā ir 25 grādi. Temperatūras atšķirība ir aptuveni tāda, ja jūs no pirts pēkšņi iekristu aukstā ūdenī!

Pirmais kliedziens
Nākamais — bērns pirms tam peldēja šķidrumā, un piedzimstot viņš izjūt atmosfēras spiedienu. Pirms tam mazuļa plaušas bija saplacinātas, bet spiediena maiņas dēļ atveras viņa plaušu alveolas, un bērns izdara pirmo ieelpu. Ieplūstot gaisam un spiedienam mainoties no pozitīvā uz negatīvo, alveolu atvēršanās notiek diezgan strauji, kā izšaujot automātisko lietussargu! Bērns pirmo reizi iekliedzas vai „ierunājas”.

Savulaik dzemdībās, ja bērns nebļāva, viņu paņēma aiz kājām un uzšāva pa dibenu — tādu „laipnību” viņš saņēma no sagaidošajiem. Mūsdienās šādi vairs nerīkojas. Starp citu, filmās ierasts redzēt, ka bērns pasaulē ierodas ar spalgu kliedzienu. Taču ne obligāti mazajam jābļauj skaļi. Piemēram, mājdzemdību vecmātes savā praksē bieži pārliecinās, ka nesteidzīgā un mierīgā atmosfērā bērniņš drīzāk „sasveicinās” mierīgi, nebļauj pilnā kaklā un vienlaikus jūtas labi.

Filmās ierasts redzēt, ka bērns pasaulē ierodas ar spalgu kliedzienu. Taču ne obligāti mazajam jābļauj skaļi.

No pustumsas gaismā
Mazulis mēģina jaunajā telpā atvērt acis. Viņš ir pieradis dzīvot intīmā pustumsā, tādēļ gaisma, ko viņš ierauga, rada līdzīgu efektu kā tad, ja, ienākot no tumsas, jums acīs iespīdinātu spilgtu staru. Jebkurš apgaismojums viņam būs par spilgtu. Protams, jauki, ja viņš dzimst pēc iespējas klusinātākā gaismā. Pasaule mazajam izskatās dīvaina arī tādēļ, ka viņš ir tuvredzīgs un līdz šim pieradis skatīties, tālākais, sava pirksta attālumā.
Savirknējot šos faktus, varam vien iedomāties, kā mazais svešajā vietā jūtas. Tādēļ tik būtiski, lai šajā laikā viņam blakus būtu vismaz kaut kas pazīstams. Mamma! Neļaut pirmajos dzīves mirkļos būt bērnam kopā ar mammu būtu sadisms. Mamma bijusi bērna māja, viņa pasaule. Ja bērniņu uzliks mammai uz krūtīm, viņš sajutīs viņas siltumu, sieviete instinktīvi apliks bērnam apkārt rokas. Mazulis jau varēs uzelpot — paldies Dievam, vismaz pazīstams cilvēks un siltums. Mammai atradīsies arī pirmie vārdi, vienalga, neartikulētas skaņas vai mīļvārdiņi, un pazīstamā balss bērnu nomierinās. Tāpat mazais jau mēģinās griezt galvu uz tēta pusi, izdzirdot zināmo balsi.
Šie pirmie mirkļi, kad bērns aprod ar apkārtni un atrod tajā ko pazīstamu, ir tik būtiski, ka tikai vitālu indikāciju gadījumā ir pamats bērnu atraut no mātes.

Fragments no intervijas ar psiholoģi Irēnu Kondrāti Lindas Rozenbahas grāmatā Gaidības un radības ar prieku.
Grāmata nopērkama grāmatnīcās. Tagad to var iegādāties arī www.davanas.draugiem.lv