Tēva loma mājdzemdībās - sargāt un atbalstīt savu sievieti

„Tētis nodrošina vidi. Ja parasti svētkus, dzimšanas dienas organizējam tā, ka mamma iztīra māju, sagatavo mielastu, uzklāj galdu, tad no darba atnāk tētis un svētki var sākties, tad mājdzemdībās ir otrādi — vienā brīdī mamma izkāpj no gultas un saka: „Klau, svētki ir sākušies!” Un tētim būs jāzina, kur tad viss notiks, kurai svecei jābūt iedegtai, kādai mūzikai jāskan un vai mājās ir tāda tīrības pakāpe, kas mammai rada komfortu. Jo ir sievietes, kuras, ieraudzījušas putekli, pieprasa mitro uzkopšanu, lai gan dzemdības jau sākušās. Tētis ir tas, kam šī mitrā uzkopšana jāveic mammas vietā.

Māmiņas aprūpēšana
Vīrietim jābūt kā aizvējam, lai mamma justos droša un pasargāta, līdzīgi kā tas ir dzīvnieku pasaulē. Ja lauvu mamma dzemdē, lauvu tētis staigā apkārt un sargā teritoriju, lai viņu neviens netraucētu. Un tāpat ir mājdzemdībās. Tētis atslēdz durvis, lai vecmāte tiek iekšā, kad ir klāt, viņš seko līdzi, vai mammai pietiek spilvenu un vai tie ir salikti tā, kā māmiņai ir ērti, lai vannā ir pietiekami silts ūdens un, kad viņa grib padzerties, lai ūdens ir pa rokai, kad sieviete sāk svīst, viņš noslauka no pieres sviedrus, padod tīras apakšbiksītes, uzvelk sausas zeķītes. Kā es saku — tētim jāveic liela zīdaiņa aprūpe. Mammai dzemdībās ir atļauts tas pats, kas maziem bērniņiem, — būt skaļai, dusmoties, atraugāties un vemt, čurāt, kakāt biksēs, un tētis ir tas, kurš apčubina šo lielo zīdaini un pēc tam — to maziņo, kas piedzimis.

Ja lauvu mamma dzemdē, lauvu tētis staigā apkārt un sargā teritoriju, lai viņu neviens netraucētu. Un tāpat ir mājdzemdībās.

Īstie vārdi īstajā brīdī
Tētis ir partneris dzemdībās. Jo mammas ļoti labi izjūt tētus un šad tad komunikācija notiek pilnīgi bez vārdiem — mamma pamāj ar galvu, un vīrietis jau saprot, kas viņam jādara. Tāpat ar masāžu — neviens svešs cilvēks, kurš to muguriņu nav radis masēt pirms dzemdībām, diez vai spēs labi pamasēt dzemdībās. Un vienkārši pateikt īstos vārdus īstajā brīdī. Ir tēti, kas kā boksa mačā sauc: „Tu to vari, jā, stumjam kopā!” Un citi, kas pieliecas pie austiņas un klusi, klusi saka: „Es zinu, ka tev izdosies. Es tev ticu!” Mammai ir vajadzīgs tieši viņas vīrieša tembrs, viņa mīlestības apliecinājums. No vecmātes diemžēl nevar saņemt to, ko var saņemt no vīra. Šajā ziņā vīrietis ir neaizstājams. Mammas var izraudāties vīram uz pleca, iekost viņam rokā vai iekniebt kājas ceļgalā, ja tobrīd šķiet, ka tas palīdz. Vecmāte ir otrs cilvēks, savukārt vīrs — vismaz lielā daļā manis pieredzēto mājdzemdību — ir kā sievietes otrs „es”, otra roka, otra kāja; viņam var pajautāt, palūgt un kopā piedzīvot daudz vieglākas dzemdības.

Dzemdībās notiek pāra satuvināšanās
Brīdī, kad cilvēks ir tik dabisks, cik vien viņš var būt, jo dzemdībās parasti atklājas dziļākie dvēseles nostūri, sievietes klusā un svētākā vēlēšanās ir, ka viņas mīļotais vīrietis viņu pieņemtu tādu, kāda viņa ir. Ja šajā brīdī uz viņu skatās vienas mīlošas acis un saka: „Tieši tāda tu man esi vismīļākā” — vairāk neko pasaulē sievietei nevajag. Ja izdodas to piedzīvot, dzemdības kļūst par vislielāko satuvināšanās brīdi. Tas ir savstarpēji ļoti stiprinoši. Iespējams, tobrīd vīrietis to nepateiks vārdiem, bet ar klātbūtni, pieskārienu dos savas mīlestības apliecinājumu. Tas tiek ieslēgts abu sirds dziļākajos kaktiņos un ir spēcinoši visam atlikušajam mūžam.