“Internātskolā mēneša jubilāriem bija dāvanas, tikai man ne!” Šodienas gaviļnieks Romeo par dzimšanas dienām padomju laikā

Latviskais gājiens no 5. stāva

Pirmās atmiņas par savas dzimšanas dienas svinībām Romeo ir no apmēram sešu gadu vecuma. Tā kā viņa mamma Stefānija bijusi poliete, bet tēvs Felikss – vācietis, jubilārs spriež, ka laikam tāda bijusi tradīcija – pie viņiem Miera ielas piektā stāva dzīvoklī sanākuši visi radi un svinēts gan 18. novembris, gan Ziemassvētki, gan Lieldienas un kapu svētki. Un, protams, arī Romeo dzimšanas diena, kas padomju laikos bijis legāls iemesls Latvijas svētku atzīmēšanai. 
 

“Vienā pusē mums dzīvoja ebreji, otrā latvieši, un tieši latvieši katru gadu zvanīja milicijai. Drīz vien pie durvīm atskanēja zvans un bargs jautājums: “Kas te notiek?” 

Kad mamma paskaidroja, ka svin dēlam dzimšanas dienu, turklāt arī manai vecākajai māsai Ženijai dienu iepriekš bija dzimšanas diena, tāpēc reizēm svinēja abas kopā, milicis lika parādīt manu dzimšanas apliecību. Un tad vienmēr viņš aizgāja,” atminas Romeo. 

Viņa tēvs kopā ar sava gadagājuma radiem, lai 18. novembri atzīmētu arī kā Latvijas dzimšanas dienu, izveidojuši garu rindu un gājuši dziedādami latviešu dziesmas – no piektā stāva uz pirmo un tad apkārt pagalmam. Romeo saka: “Tas bija riskanti, bet viņi gāja – ja kāds ko jautāja, teica, ka svin dēlam dzimšanas dienu. Tāpat spilgti atceros, ka  vienam no maniem brālēniem bija gredzens ar Latvijas karogu. Vēl riskantāk.”

Kratīšanas nakts 

Ģimenē viņi bijuši trīs bērni – par viņu 13 gadus vecākā māsa Ženija, septiņus gadus vecākā Lolita un Romeo, kurš mammai piedzimis pēc 40. Kad gājuši uz zagsu reģistrēt pastarīti, dzimšanas apliecībā piedāvāts ierakstīt 17. vai 19. novembri, bet mamma nav piekritusi. Tēvs tolaik jau bijis apcietināts – par to, ka gribējis atvērt pats savu rāvējslēdzēju fabriku Rīgā uz Miera ielas, kā arī pārdevis paša izgudrotas un izgatavotas stāvlampas. Tolaik tā uzskatīta par spekulāciju. 

“Es piedzimu 1953. gadā, un, kad man bija daži mēneši, tēvu apcietināja. No cietuma viņš iznāca pēc trīs gadiem, tāpēc sākumā viņu saucu par onkuli. Tēvs to uztvēra sāpīgi, bet es biju mazs un man viņš bija svešs,” stāsta Romeo. 

Tēva apcietināšana pamatīgi ietekmējusi mazā dēla turpmāko miegu – kratīšana notikusi naktī, taču nekas neesot atrasts, un ģimenes zeltlietas mamma paslēpusi krūšturī. Kad viss norimis, bijis laiks barot mazuli, un tā Romeo kopā ar mammas pienu apēda arī to lielo satraukumu, ko radījuši negaidītie nakts notikumi. “Kopš tā laika līdz apmēram trīs gadu vecumam naktīs negulēju – bļāvu, raudāju. Tikai rokās mani varēja nomierināt,” atklāj jubilārs.

No vecticībnieka par katoli

Romeo zina stāstīt, ka viņa vecāmāte, mammas mamma, strikti iebildusi pret meitas laulībām ar gados krietni vecāko Feliksu, kurš turklāt bijis vecticībnieks, nevis katolis kā Stefānijas dzimta. Jāteic gan, ka šādā ticībā tēvs kristīts vien tāpēc, ka bijis no tiem, kuri pirms Pirmā pasaules kara pārcēlušies uz dzīvi tālajā Krievijā. Iemesls – jo tur varējuši lēti nopirkt zemi. Romeo Vecāmāte no tēva puses nav pratusi nevienu vārdu latviski, tikai vāciski vai krieviski. “Un šausmīgi neieredzēja manu mammu,” viņš piebilst. 

Romeo tēvs pārgājis katoļticībā, un laulības ar Stefāniju reģistrētas Sāpju Dievmātes katedrālē. “Es tajā baznīcā esmu kristīts,” saka Romeo un atklāj, ka viņā nav vis tikai poļu un vācu asinis: “Mans vecvecvecvectēvs bija uzvārdā Zaķis, latvietis, un viņš pat bija Jelgavas mērs.”  
Savukārt vecākā māsa patiesībā piedzimusi Lietuvā. Tēvam tur piedāvāts darbs, un, kad sākās Otrais pasaules karš, Stefānija aizbraukusi pie vīra. “Armijā tēvu neņēma, jo viņš bija jumiķis un tāpēc dabūja balto biļeti jeb broņu, ar to krievu armijā nevarēja iet. Latvijas armijā gan viņš dienēja, bet karā nepiedalījās nemaz,” teic Romeo.

Un tātad – 18. novembris

Tā pa īstam brīvi un plaši svinēt gan savu, gan Latvijas dzimšanas dienu Romeo sācis vien no 1991. gada. Nu jau kopā ar dzīvesbiedri Edīti, kuru saticis, pateicoties abu mīlētāju mammām. Viņām abām bijusi kopīga draudzene, kura par visām varītēm gribējusi savest kopā jaunos cilvēkus. Abi nesen bija šķīruši savas iepriekšējās laulības, un Edītei bija deviņus gadus veca meita. Savedējas nolūks izdevās, un šī jaunā kopdzīve ilgst nu jau 37 gadus.

Romeo drīz pēc atgriešanās no dienesta armijā. 

Romeo ienāca patriotiskā ģimenē – Edītes tēvs bijis leģionā, un tāpēc meitenei jau no agras bērnības bijis skaidrs, kas ir kas. Savukārt Edītes vecvecmātes dēlam Eduardam Kārlis Ulmanis bija uzdāvinājis grāmatu samta vākos un karoga krāsās par godu 18. novembrim. “To grāmatu viņas ome slēpa šķūnī, kur zem siena bija nobēdzināta lāde. Tajā glabāja žurnālus “Atpūta” un šo grāmatu," teic Romeo, “tad, kad jau varēja brīvāk svinēt, mums vienīgajiem Brekšos visos logos bija saliktas sarkanbaltsarkanas sveces.” 
 

Edīte papildina: “Tagad ciematā ir daudz krievvalodīgu ģimeņu, kādreiz tā nebija. Te cēla mājas tie, kas bija izsūtīti, jo pēc atgriešanās viņiem vairs nebija, kur dzīvot. Un dzīvokļos lika klāt svešiniekus. Piemēram, mūsu vienistabas dzīvoklī virtuvē sāka dzīvot ukraiņu virsnieks. Viņš gan pats par to slikti jutās, tāpēc nāca tikai pārgulēt. Kad viņš apprecējās, jaunajam pārim iedeva mazu istabiņu.”

No kreisās sieva Edīte, jubilārs Romeo un māsa Lolita. 

Svētku mielasts pļaviņā

Romeo atzīst: “Ja neskaita internātskolas laiku, tad man ir bijušas lieliskas dzimšanas dienas. Vienīgi pamatskolas laikā tās nesvinēja vispār. Mācījos 2. internātskolā, jo mamma strādāja divās maiņās, bija manikīre, un nevarēja mani izvadāt. Skolā ierasti sveica mēneša jubilārus, arī visus novembrī dzimušos, izņemot tos, kuriem dzimšanas diena 18. datumā. Citiem bija svētku vakariņas, dāvanas, es neko nedabūju. Nekad.” 
 

Vienīgi mamma, ja vien tajā dienā nestrādāja vakara maiņā, vienmēr braukusi pie dēla uz skolu un vedusi torti “Cielaviņa”.

 “Istabiņā bijām četri, pasaucu draugus, aiz skolas pāri ielai bija neliels meža pudurītis, tālāk pļaviņa, un tur visi kopā torti apēdām,” smej Romeo.  

Īpašu vietu atmiņas dzīlēs ieņēmušas arī 50. jubilejas svinības, kad jubilāru sveicis viss lielais Staburadzes kolektīvs, un pērn tikai radu lokā atzīmētā 70 gadu dzimšanas diena. 
 

Jautāts, vai ir kāda īpaša dāvana, kas arī iegūlusi atmiņā, Romeo neminstinoties teic – tēva dāvinātā un ar pulti vadāmā 50. gadu ZIM rotaļu automašīna: “Man bija kādi trīs vai četri gadi, kad saņēmu šo dāvanu. Braukāju pa istabām, bet nevienam citam nedevu un nerādīju.” 
 

Pērn savā 70. jubilejā, kas nosvinēta ģimenes lokā. 

Šodien, kā ierasts, Romeo noklausīsies svinīgo Saeimas sēdi un tad posīsies pie meitas uz Ropažiem, kur šaurā ģimenes lokā svinēs gan savu 71., gan Latvijas 106. dzimšanas dienu. Daudz laimes!