Ērtākais auto daudzbērnu ģimenei – pieredzes stāsti un eksperta padomi

Vai visus sēdeklīšus varēs salikt aizmugurē?

Situācijas var būt dažādas un katrai ģimenei ir savas prasības, saka kompānijas “Longo Latvia” pārdošanas vadītājs Jānis Vīndedzis. Arī pats audzis lielā ģimenē, tādēļ pēc pieredzes zina, kādas ir situācijas un kādas automašīnas vajadzīgas.

“Visticamāk, kamēr jaundzimušais vēl mazs, varēs iztikt arī ar piecvietīgu auto, bet, protams, mašīna, kurā ir septiņas vietas, būtu ērtāka gan ikdienas lietošanai, gan tālākiem pārbraucieniem,” viņš stāsta. 
 

Ja ģimenē autosēdeklīšus nepieciešams lietot arī vecākajiem bērniem, vajadzētu atcerēties, ka 

tikai daži mašīnu modeļi ir tik plati, lai aizmugurē varētu novietot trīs sēdeklīšus vienā rindā. 

Eksperts zina stāstīt, ka tas iespējams, piemēram, “Ford S-Max” un “Renault Espace”. 
 

Pārējās piecvietīgajās automašīnās, visticamāk, vienu no bērnu krēsliņiem vajadzēs likt priekšā. To gan drīkst darīt tikai tad, ja ir iespējams atslēgt gaisa spilvena jeb “air-bag” darbību. Pretējā gadījumā avārijas situācijā sekas var būt ļoti traģiskas.
“Pirms jauna auto iegādes svarīgi to pārbaudīt, jo dažiem modeļiem tas nav iespējams vai arī to var izdarīt tikai pie dīlera,” stāsta Jānis Vīndedzis.

Kuri ir populārākie septiņvietīgie modeļi?

Brīdī, kad jaunākais bērns ir pavisam mazs, daudzas ģimenes vēl cenšas “izlāpīties” ar piecvietīgo auto, taču, atvasēm pieaugot, daudzi meklē spēkratu ar septiņām vietām. Tas ir ērts risinājums, jo mašīna pēc izmēra atgādina vieglo un ar to nav sarežģīti iebraukt lielveikalu stāvvietās vai garāžā.

“Longo Latvia” pārdošanas vadītājs atzīmē, ka šajā gadījumā vajadzētu atcerēties – sestā un septītā vieta minivenos vai krosoveros jeb pilsētas džipos parasti ir piemērotas sēdēšanai cilvēkiem augumā līdz 1,50 metriem. Pieaugušajiem un arī augumā garākiem pusaudžiem pašā aizmugurē sēdēt nebūs ērti. Pietrūks vietas, kur likt kājas. Toties mazākiem bērniem tur bieži vien mēdz būt mīļākā vieta.
 

Latvijā iecienītākie septiņvietīgie auto modeļi: 

• “Opel Zafira”, 
• “Renault Espace”, 
• “Citroen C4”, 
• “VW Sharan”, 
• “Chrysler Grand Voyager”. 

“Taču nav jau sliktu automašīnu! Ir tikai slikti iepriekšējie saimnieki vai slikti auto pārdevēji, kas vēlas kaut ko noslēpt,” uzsver auto tirdzniecības eksperts. 
 

Ja ģimenē ir jau augumā lielāki bērni vai arī zināms, ka būs situācijas, kad braucienos tiks ņemti līdzi arī, piemēram, vecvecāki, labāk izvēlēties mini autobusus – ar deviņām vietām.

Kam vēl jāpievērš uzmanība

Daļā sabiedrības valda uzskats, ka, iegādājoties no ārzemēm ievestas lietotas automašīnas, kurās ir septiņas vietas, ļoti jāuzmanās. Tās bieži mēdzot būt ļoti daudz izmantotas, tādēļ pēc iegādes bieži nākas spēkratu remontēt.

Daļēji tā ir taisnība, jo ģimenes automašīnas visbiežāk izmanto garajos pārbraucienos, saka Jānis Vīndedzis. Tajā pašā laikā viņš atzīmē, ka ārzemēs bieži vien to lieto tikai kā otro vai trešo automašīnu. Respektīvi, ikdienā izmanto mazāka izmēra spēkratu. Līdz ar to nobraukums varbūt arī ir liels, bet nolietojums – ne. 
 

Tāpat, iegādājoties lietotu automašīnu, ir jāpārbauda:

• tirgotāja uzticamība, 
• odometra rādījuma patiesums,
• tehniskais stāvoklis.

Bet vislabāk meklēt tādu pārdevēju, kas pārdošanas brīdī ir gatavs sniegt garantiju uz noteiktu laiku, lai pēc iegādes nebūtu problēmu, iesaka “Longo Latvia” pārdošanas vadītājs.
 

Der zināt

Katrai mašīnai ir unikāls šasijas numurs. Arī pēc tā interneta resursos var atrast informāciju par spēkrata vēsturi.

Vai tiešām Latvijā izmantotas mašīnas labāk nepirkt?

Mēdz uzskatīt, ka nav vēlams pirkt lietotu automašīnu, kas iepriekš ekspluatēta tikai Latvijā. Eksperts atzīmē, ka ikvienā mītā ir daļa patiesības. Latvijā lielākais mīnuss ir sliktie laikapstākļi, kas ietekmē virsbūves stāvokli. Taču tāpat var gadīties nopirkt sliktā stāvoklī esošu mašīnu, kas ievesta no ārzemēm. 

Viss atkarīgs no iepriekšējā saimnieka rūpēm par savu spēkratu, vēlreiz atgādina Jānis Vīndedzis. Latvijā pirktām automašīnām toties ir mazāks nobraukums, jo no vienas pilsētas līdz citai nav lielu attālumā kā Eiropā. Pie vietējiem dīleriem pirktiem spēkratiem arī ir vieglāk izsekojama vēsture nekā tad, ja tie iegādāti Eiropā vai citās valstīs.

Pieredze

Anna Kurgane, trīs bērnu (5 mēnešus veca dēla un 5 gadus vecu dvīņu) mamma: 
“Mēs ikdienā pārvietojamies ar piecvietīgu “Audi” markas automašīnu. Sākumā, protams, bija sarežģīti izdomāt, kā visus bērnus sasēdināt, jo secinājām, ka airbagus atslēgt nav iespējams. Tas nozīmē, ka priekšējos sēdekļos nevienu no viņiem likt nevaram. 
Līdz ar to priekšā sēžam mēs ar vīru. Es arī uzskatu, ka tā ir pareizi, jo nevienam no vecākiem nav jāsēž aizmugurē pie bērniem vai starp bērniem. 

Visus trīs bērnus sēdinām aizmugurē. Vecākajiem sākumā bija cita tipa paliktnīši, bet vienā rindā ar jaunākā dēla autokrēsliņu tos savietot nebija iespējams. Tad mēs trīs reizes pasūtījām citus un mērījām, kuri derēs. Nopirkām pašus vienkāršākos un mazākos, kas vien internetā bija pieejami. Nevar teikt, ka viņiem tur šādā veidā ir ļoti neērti un kādu laiku, domāju, ka varam iztikt ar piecvietīgu automašīnu. Pozitīvi ir tas, ka ir liels bagāžnieks, līdz ar to var ielikt ratus. Vienu reizi esam devušies arī tālākā braucienā – uz Kuldīgu –, un nebija ne vainas. 

Taču nākotnē mums noteikti būs jāmeklē lielāka automašīna. Nedomājam, ka mums izdosies pa vidu paliktņiem iespiest nākamo krēsliņu, kas būs nepieciešams dēlam – ar skatu braukšanas virzienā. Pieļauju, ka meklēsim vai nu ļoti platu piecvietīgo, vai arī uzreiz septiņvietīgo automašīnu. Mums svarīgi arī, lai būtu plašs bagāžnieks, lai vienmēr varam paņemt līdzi visas bērniem nepieciešamās mantas.”

Ilze Šķietniece, trīs pusaudžu (12 gadus vecas meitas, 14 un 15 gadus vecu dēlu) mamma:
“Kamēr bērni bija mazāki, tālākos pārbraucienos visi varēja sasēdēt piecvietīgā “Volvo V40” aizmugurējā sēdeklī. Taču jau sen domāju par to, ka vēlos septiņvietīgu mašīnu, jo vienmēr ir jāpārvadā daudz mantu (mums ir arī lauki), vienmēr ir vēl kāds, kas vēlas braukt ar mums kopā, bet vietu trūkuma dēļ nākas atteikt. 
Kad bērni kļuva lielāki, vienā brīdī secinājām, ka viņiem aizmugurē ir pārāk šauri, tāpēc cits ar citu pārbraucienos bieži strīdas. Tad izlēmām iegādāties lielāku automašīnu. 

Redzeslokā sākotnēji bija “Volkswagen” busiņš ar astoņām vietām. Taču, tā kā ikdienā ar mašīnu braucu viena vai arī ar kādu no bērniem, tas šķita neekonomisks variants. Tāpat secināju, ka ar busiņu pārvietoties pilsētā man būtu grūti. Tas ir pārāk liels.
Zināmi auto tirgotāji un servisu darbinieki mums ieteica mašīnu, par kādu iepriekš pat dzirdējuši nebijām – septiņvietīgo “Ford S-Max”. Pēc šī auto trīs gadu ekspluatācijas par to varu teikt tikai labāko. Mašīna ir pietiekami plata, lai tuvāku izbraucienu laikā visi trīs bērni varētu sasēdēt vienā rindā aizmugurējā sēdeklī. Papildvietas atrodas bagāžas nodalījumā, un ikdienā tās var turēt “paslēptas” grīdā. Līdz ar to bagāžnieks ir pietiekami liels, lai tur saliktu daudz dažādu mantu un atvestu mājās pat dušas kabīni! 

Savukārt, dodoties tālākos izbraucienos, izmantojam vienu no aizmugurējām papildvietām. Sākotnēji bērni tur sēdēja uz maiņām, jo tā visiem bija mīļākā vieta. Tagad puiši jau ir tik gari, ka viņiem tur vairs nav ērti. Tad nu viņi abi sēž “vidējā rindā”, bet meita – pašās beigās. Turklāt, uzceļot tikai vienu no papildvietām, kas atrodas bagāžas daļā, tik un tā paliek pietiekami daudz vietas, kur salikt mantas. Un ar šo auto ir ērti pārvietoties arī ikdienā pa pilsētu.”