Spaidītāji, lielveikala racēji, ostītāji: kā latvieši izvēlas vislabākos tomātus

“Šodien gatavojam tomātu sulu un slīgstam pārdomās. Šajā kastē vislielākais dzeltenais tomāts tika paņemts rokās ap 50 reižu, lai pabrīnītos, cik liels, bet neviena maisiņā tā arī nenokļuva – no lielajiem bail. Kaut kāda Černobiļa droši vien. To spaidīja arī mazi bērni, un māmiņas viņiem neaizrādīja. Pārējie tika pārcilāti tikpat reižu, jo kāds meklēja cietāko, skaistāko, apaļāko, gludāko… Perfekto tomātu, kuru, mājās aizejot, uzreiz sagriezt salātos.

Pircēju izvēli mūsdienās ir izstrādājuši lielveikali – standarta izmērs, standarta izskats, standarta šķirnes – un citus variantus tie vairs lāgā nepazīst.

Bet mājās audzētie tomāti nekad nav perfekti. Tiem ir rieviņas, strīpiņas, krunciņas, šķirbiņas… Tie ir izauguši dabīgi – šķībāki un greizāki, un garšīgāki. Un tie tiek nolasīti gatavi, lai mēs varam izbaudīt to īsto, lielisko tomātu garšu un nianses, kas piemīt katrai šķirnei.

Oficiāli – Lielbritānijā līdz 30% dārzeņu nemaz netiek novākti tikai to nestandarta izskata dēļ. Mēs, latvieši esam čaklāki – tomēr cenšamies novākt, lai vismaz apēstu paši, pārstrādātu vai izbarotu lopiņiem.

No mūsu saimniecībā izaudzētajiem tomātiem ap 25% tiek tirdziņā nospaidīti. Tos cenšamies nocenot pārstrādei vai pagatavot paši. Jo mums ir ieaudzināts, ka pārtiku nevar izmest. Gudra saimniece vienmēr atradīs risinājumu. Mūsu Omīte mums vienmēr teica: “Bērniņ, pirms tu saki – negaršīgs, nepatīk vai gribi mest ārā, padomā par tiem  citiem bērniem, kam pat tik daudz nav ko ēst.” Un tas ir iespiedies ne tikai prātā, bet arī asinīs un rīcībā.

Es teiktu – tas ir izveidojis mūs par saprātīgiem cilvēkiem.

Tirgus novērojumi

Tomātu pircēji iedalās vairākos tipos, bet trīs no tiem ir izteikti:

1. Spaidītāji – meklē mīkstāko vai cietāko, kārtīgi iespiežot katrā ar īkšķi.

2. Lielveikala racēji – tie meklē savu ideālo tomātu, rokoties līdz padusēm visās kastēs. Jo apakšā noteikti jābūt kam labākam! Katru apgroza, izpēta un izbrāķē jebkuras mazākās nepilnības dēļ, un turpina rakt. Kad pārraktas visas kastes, viņu pirkums parasti ir trīs tomāti.

3. Ostītāji – šie ir tomātiem nekaitīgākie. Tomēr mūsu Covid laikā… Deguns ir svarīgs viņu izvēlē un visticamāk nepieviļ. Bet no viņu maltītes automātiski tiek izslēgtas visas tās garšīgās tomātu šķirnes, kas pie kātiņa nemaz nesmaržo – liela daļa aveņu tipa tomātu, arī baltie un dzeltenie.

Un ir vēl arī 4. tips. Bioliekuļotāji – jaunas dāmas un kungi, kas cītīgi nopratina vecu, sirmu tirgus tantīti, vai viss audzētais ir BIO un EKO un vai nav pesticīdi un nitrīti (un min vēl citus gudrus žurnālā izlasītus vārdus). Un tad tik un tā sākas rakšana – izskatīgākais tomāts, taisnākais burkāns, līkie gurķi neiederas viņu plastmasas maisiņos.

Paņemt līdzi grozu, ejot iepirkties uz tirgu – tas ir par grūtu un patiesībā – galīgi nepiestāv Gūčī somai un pēdējās sezonas krekliņam (par to, ka modes industrija ir lielāks pasaules piesārņotājs nekā lauksaimniecība, dzirdēts nav). Toties gurķi un tomāti ir jāielasa atsevišķos plastmasas maisiņos, lai viens pret otru nenosmērējas.

Ja kāds pircējs lieku reizi apēstu līkāku gurķi, arī zemnieki varētu ražot mazāk, patērējot mazāk resursu, un mēs kopīgi saražotu mazāk atkritumu. Un, protams, ir arī itin normāli pircēji. Par tiem mums ļoti liels prieks un pateicība.”

Avots: http://jauns.lv