Kā stādīt un kopt zemenes, lai iegūtu bagātīgu ražu

Kur stādīt zemenes

Pirmais darbs vēl pirms zemeņu stādu iegādes ir vietas izvēle un zemes sastrādāšana. Teorētiski tās var dēstīt jebkurā augsnē, taču jāņem vērā, ka no tās tipa būs atkarīgs, cik bieži un cik daudz tās vajadzēs laistīt un kā tos varēs apkopt.

Iestādītas mālainā augsnē, zemenes augs ļoti labi un dos arī bagātīgu ražu. Taču jāņem vērā, ka, nokavējot īsto brīdi, kad zeme pavasarī ir piemērota ravēšanai, vēlāk tas vairs nebūs iespējams. Augsne līdzināsies ķieģelim. Toties šāda tā ļoti labi saglabā mitrumu, kas zemenēm ir svarīgi.

Smilšainu zemi ir vieglāk uzturēt kārtībā, taču tā ļoti ātri izžūst. Tas nozīmē, ka noteikti būs nepieciešama regulāra laistīšana. Trūkstot mitrumam, dažas šķirnes var ne tikai dot par 50 – 60 procentiem sliktāku ražu, bet pat aiziet bojā. Tātad nākamais solis ir padomāt par ūdens pieejamību un apjomam piemērotāko laistīšanas metodi. 
Audzējot zemenes tikai savām vajadzībām, vienā laukā var stādīt kaut desmit šķirnes. Taču, lai iegūtu labu ražu, tās visas jāpazīst. 

Kā pareizi stādīt zemenes

• Dobes vajadzētu veidot aptuveni metra attālumā citu no citas. Ja atstarpes būs mazākas, ceriem sakuplojot, nāksies meklēt brīvu vietu, kur nolikt kāju ogu lasīšanas laikā.
• Bedrītes stādīšanai dobē veido pēdas jeb aptuveni 30 centimetru attālumā citu no citas. Ja zemenes sastādīs pārāk cieši, stādiem pieaugot, būs slikta gaisa cirkulācija un pastāvēs puves draudi.
• Ar traktoru apstrādātā zemē stādus dēsta, vidējo lapu pumpuriņu atstājot virs zemes.
• Pavasarī frēzētā zemē stādus var dēstīt aptuveni centimetru dziļāk, jo šāda augsne ir pufīga un drīz vien sasēdīsies.
• Savukārt rudenī uzfrēzētā zemē stādus var dēstīt pat divus līdz trīs centimetrus dziļāk nekā māca teorija. Ziemā augsne nosēdīsies un pieblietēsies, līdz ar to pavasarī stāds būs vēlamajā dziļumā. Ja vidējo pumpuriņu atstās virs zemes, pēc ziemas saliem stādi izskatīsies kā izcilāti.

Cik bieži zemenes jālaista 

Lai zemenes labi iesakņotos, augtu un ražotu, tās nepieciešams regulāri laistīt un atbilstoši mēslot. Sevišķi būtiski tas ir ziedēšanas un ogu gatavošanās laikā. 
Ja ir saulains un vējains laiks, zeme žūst ātrāk. Ja stādi iestādīti melnajā plēvē, ģeotekstilā vai agroplēvē, ūdens izgaro lēnāk.

Daudzi audzētāji ar laistīšanu pārspīlē, jo zemenēm lielu masu iespējams “uzpumpēt” ar ūdeni. Sevišķi izteikti tas ir siltumnīcā, līdz ar to šādi audzētas ogas bieži ir ar sliktākām garšas īpašībām. 
 

To, vai mitruma līmenis ir pietiekams, var noteikt, augsnē iebāžot pirkstu – sajūtas nepievils. 
Var arī paņemt saujā zemes piku un saspiest. Ja izspiežas ūdens, mitruma līmenis ir pārāk lielas. Ja augsne paliek pikucī, bumbiņā, mitrums ir pietiekams. Ja tā drūp, ir par sausu.

Vai vajag mēslot?

Mēslot labāk minimālās devās, bet regulāri, nevis vienu reizi un daudz. Ja minerālmēslu ir par daudz, pastāv risks apdedzināt stāda kakla stumbriņu un virsējās saknītes. Tā dēļ augs var sākt nīkuļot, kļūt vārgs un pat aiziet bojā.
Ir šķirnes, kurām ģenētiski veidojas milzīgs lapojums. Ja tās papildus mēslos ar slāpekli vai minerālmēslu kompleksu ar pastiprinātu slāpekļa daudzumu, augi visus resursus izlietos lapu audzēšanai. Ziedneši paliks zem tām un gaismas trūkuma dēļ ogas veidosies mazākas vai pat neattīstīties. Turklāt – ja krūmam būs milzīgas lapas, būs apgrūtināta ventilēšanās un radīsies problēmas ar puvēm un miltrasu.

Rudenī slāpekli nav nepieciešams lietot. Tas ir kā enerģijas dzēriens – augs sāks intensīvi veidot zaļo masu, līdz ar to zaudēs ziemcietību, var izsalt vai apsalt.

Kā uzturēt iestādītās zemenes

• Vēlmi zemeņu dobi pārvērst par daiļdārzu vajag mazināt. Tām nepatiks, ja cerus visu laiku aiztiks un aprušinās, lai tikai neizaugtu neviena nezālīte.
• Tomēr nedrīkst ieslīgt arī otrā grāvī un nezālēm ļaut sakuplot. Tās noņems zemē esošās barības vielas, jo aug ātrāk nekā zemeņu cers, kas nozīmē, ka arī “ēd” vairāk.
• Arī tad, ja rindstarpas tikai izpļaus ar trimmeri, ražu neizdosies iegūt bagātīgu. Zāle ne tikai patērēs daudz barības vielu, bet arī sausās vasarās patērēs jau tā trūkstošo mitrumu.
• Nākamajā gadā, līdzko zeme atkūst, dobes vajag aprušināt sekli. Nedrīkst kapli cirst dziļumā, jo tad tiks ievainota jaunā sakņu sistēma. Tādā gadījumā zemenei viss līdz tam paveiktais darbs būs jāsāk no jauna. Tas prasīs papildu enerģiju, līdz ar to mazāk spēku tiks veltīts jaunās ražas ieriešanu.
• Uzreiz pēc pirmās ravēšanas vajadzētu nodrošināt mulčēšanu. Šim mērķim var izmantot salmus, šķeldu vai ēveļskaidas.
• Nedrīkst mulčēt ar tikko nopļautu zāli. Tā pūstot sāks pelēt, kas var pamodināt zemeņu slimības. Uz auga var likt vienīgi tādu zāli, kas jau izžuvusi un kļuvusi par sienu, vai arī sadalījusies kompostēšanas rezultātā.
• Ja zemenes iestādītas melnās plēves klājumā, pavasarī nezāles tikai izrauj ar rokām.

Ko rudenī darīt ar lapām?

Lai atbrīvotos no slimībām un kaitēkļiem, lapas rudenī var nogriezt un izvest no dārza. Bez acīmredzama iemesla to nevajadzētu darīt. 
Nākamā gada zemeņu raža ieriešas aptuveni pāris nedēļu pēc ražošanas beigām. Ja šajā laikā lapas tiks nogrieztas, augs lielāko daļu enerģijas veltīs to ataudzēšanai, līdz ar to nākamā gada raža var tikt attīstīta nepilnīgi. 

Pavasarī vecās lapas var noslaucīt ar celtniecības preču veikalos nopērkamu bērza slotu. Slaukot tās sabirs drumstalās un vējš tās aizpūtīs prom. 

Nekāds kaitējums nav gaidāms arī tad, ja vecās lapa paliks turpat pie cera. Izaugot jaunajām, tās “pazudīs”.
Lai iegūtu bagātīgu ražu un izvairītos no slimībām un kaitēkļiem, zemeņu stādījumus nepieciešams atjaunot ik pēc viena, diviem gadiem. Ja augs jūtas labi un ir veselīgs, mazdārziņā to var atstāt arī trīs un pat piecus gadus. Jo tas kļūs vecāks, jo mazināsies spēja izaudzēt kvalitatīvu ražu.