Toms Bricis atklāj pavasara un vasaras laika prognozes un stāsta, kas dārza darbos jāņem vērā par klimata pārmaiņām

Pavasarī Latvijā raksturīgi krasi mainīgi laikapstākļi. To zinām mēs visi, bet ik gadu tāpat jūtamies pārsteigti, kā pēc gandrīz vasarīga siltuma seko sals un sniegs. Šogad pirmais 20 grādu siltums solās atnākt sevišķi agri. Kopš Latvijā veic laikapstākļu novērojumu, tikai vienu reizi bijis gadījums, kad termometra stabiņš jau martā pakāpjas līdz 20 grādiem. Tā tas notika 1968. gada 30. martā Rīgā, Dobelē un Mērsragā. 

Arī toreiz pēc pāragri atnākušā siltuma bija naktis ar salu ne tikai aprīlī, bet pat vēl 24. maijā. Un tikai pēc tam iestājās stabils siltums un vasara. Lai arī klimata pārmaiņas Latvijā notiek, tās neatceļ aukstuma viļņus vēlu pavasarī. Pat vēl sliktāk – klimata pārmaiņu dēļ siltuma viļņi ziemās un agrā pavasarī kļūst arvien siltāki un biežāki, izraisot dzīvās dabas atmošanos, bet aukstuma viļņi, lai arī ne tik auksti kā agrāk, joprojām ir ar negatīvu temperatūru, ko augiem un dzīvniekiem, kas modušies pavasarim, pārdzīvot nenākas viegli.
 

Sals vēl būs, varbūt pat sniegs

Arī pašreizējās ilgtermiņa prognozes rāda, ka aprīlis kopumā būs silts, tā vidējā temperatūra būs augstāka par klimatisko normu (vidējais rādītās laika posmā no 1991. līdz 2020. gadam), tomēr sals naktīs ir gaidāms, arī snigšana nav izslēgta. 

Jau nākamnedēļ piedzīvosim strauju temperatūras pazemināšanos, tādēļ domāt par sēšanu vai stādīšanu dārza vai neapkurināmā siltumnīcā, ir daudz par agru. 

Īpaši tas attiecas uz piekrasti, kur temperatūru ļoti būtiski ietekmē vēja virziens. Dienās, kad vējš pūš no jūras, temperatūra ir gandrīz tikpat zema kā jūras ūdenim, kas dzesē gaisu. Saulainās aprīļa dienās, kad Latvijā iekšzemes novados saule gaisu sasilda līdz 20 grādiem, piekrastē mēdz uznākt auksta migla un temperatūra nekāpj augstāk par dažiem grādiem virs nulles. Dienās, kad vējš pūš no iekšzemes uz jūru, arī piekrastē strauji var kļūt vasarīgi silts. Šī problēma labi zināma liepājniekiem, ventspilniekiem, arī Rīgas līča krastā dzīvojošajiem.

Pēdējo piecu gadu laikā vairākkārt sniegs Latvijā snidzis gan aprīlī, gan maijā, turklāt pat tāds, kas zemi noklāj biezā slānī. 

Piemēram, 2020. gada maijā sniga vairākkārt, 12. maijā Jēkabpilī sniega biezums sasniedza 16 centimetrus, bet sociālajos tīklos par slavenību kļuva kāds vīrs no Balvu puses, kas, tērpies šortos un krekliņā, devās izbraucienā ar sniega motociklu.
 

Klimata pārmaiņas dārzniekiem radīs gan galvassāpes, gan jaunas iespējas

Par klimata pārmaiņām lielākoties runā negatīvā tonī, tomēr nevar noliegt, ka no tām var gūt arī kādu labumu. Tiesa, arī labumu gūšana nav bez riska. Vasaras Latvijā kopumā kļūst gan garākas, gan siltākas, bet tas nenotiek gluži lineāri. 

Prognozēt, kāda būs šī vasara, nevar, taču iespējamība, ka tās būs ļoti silta, ir daudz lielāka nekā pirms 20, 30 vai 50 gadiem. Tas ļauj cerēt uz labu meloņu, arbūzu ražu, 

izmēģināt citas, jaunas kultūras, bet garantijas, protams, nav. 

Līdzīgi ar klimata pārmaiņu nestajām problēmām. Dati rāda, ka sausuma periodi Latvijā kļūst biežāki un garāki. Nupat Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs beidzis darbu pie pētījuma, kurā izstrādāja jaunākos nākotnes scenārijus, kā mainīsies Latvijas klimats. Tieši sausums vasarās ir viena no lielākajām dabas kaprīzēm, ar ko jārēķinās arvien biežāk. To īpaši pastiprina siltās ziemas. Jautāsiet, kāds sakars siltai ziemai ar sausumu vasarā? Tradicionāli mūsu reģionā mēneši ar mazāko nokrišņu daudzumu ir pavasarī. Agrāk līdz marta beigām Latviju bieži klāja bieza sniega kārta. Aprīlī tā kūstot, mitrināja augsni, ļaujot neiestāties sausumam arī ilgstošos saulainos periodos bez nokrišņiem. Tagad, kad sniegs lielākajā Latvijas daļā nokusis jau februāra beigās, ūdeņi pa upēm aiztecējuši uz jūru, augsnes mitrumu spēj uzturēt tikai nokrišņi. 

Pērn laika periods no aprīļa līdz jūnijam bija sausākais meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Sausums smagi skāra lauksaimniecības nozares, arī mazdārziņu īpašniekiem, domājams, atmiņā nemitīgā laistīšana. Ja dārzs ir tikai hobijs un izklaide, nevis nepieciešamība sagātāt pārtiku, tad sausos gados paliek bēda un vilšanās par neizdevušos ražu. Ja augkopība ir bizness, tad gan sekas ir skarbākas, tāpēc laistīšanas sistēmas var risināt vismaz daļu problēmu. Latvijā sausums vasarās visbiežāk nāk komplektā ar karstumu. Ja ir laistīšanas sistēma, tad raža tādā vasarā var būt pat ļoti laba. Savukārt pavasaros sausumu bieži pavada salnas. Ja tās nav ļoti bargas, tad arī no tām var paglābt dāza laistīšana. Protams, 

apūdeņošas sistēmu ierīkošana nav lēta, bet līdzīgi kā gaisa kondicionēšanas sistēmas telpu dzesēšanai, kas agrāk bija smalka ekstra turīgiem ļaudīm, tā kļūst par nepieciešamību gandrīz ik vasaru.

Kā jau minēju iepriekš, klimata pārmaiņu negatīvā ietekme uz dzīvo dabu un dārziem ir siltās ziemas. Vairums mūsu platuma grādu augu ir nepieciešams ziemas miera periods. Ja ziemā vai agrā pavasarī augi pamostas par agru, tas var negatīvi ietekmēt to attīstību. Botāniķi norāda uz spilgtu piemēru – savvaļā vērtīgo ogu lāceni. Lācenes ir īsti ziemeļu augi. Latvija ir to izplatības areāla dienvidu gals. Siltās ziemās lācenes mēdz dzīt lapas, pat uzziedēt, bet skaidrs, ka nobriedināt un nogatavināt ogu nevar, jo trūkst siltuma un gaismas. Kad pienāk īstais pavasaris un vasara, augs ir iztērējis enerģijas rezerves, dažkārt pat neuzzied vai oga ir maza. 

Šādi, ziemās nelaikā atmodušies augi, ir arī uzņēmīgāki pret slimībām un sliktāk pārdzīvo nelabēlīgus apstākļus, piemēram, sausumu vasarā. Lāceni botāniķi min kā vienu no augiem, kas Latvijā nākotnē varētu izzust tieši klimata pārmaiņu dēļ. Līdzīgi arī dārzos. Siltums, kas ziemas beigās vai agrā pavasarī daudzus no ums priecē, ļauj pasapņot par drīzu pavasari, bieži atstāj negatīvu ietekmi uz ogulājiem un augļu kokiem.

Viena no visgrūtāk prognozējamām nākotnes problēmām ir jaunu kaitēkļu, slimību un invazīvu augu un dzīvnieku sugu ienākšana arī mūsu dārzos. Viens no piemēriem ir tauriņa zeltvēdra mūķenes ienākšana Latvijas dienvidu novados. Pagaidām gan tas aptvēris nelielus apvidus, bet vasaras sākumā tauriņu kāpuru ir tik daudz, ka tie ietin savos tīklos gan savvaļas kokus, gan dārza augļukokus, noēd visas lapas un ir pat bīstami cilvēkiem. Pētnieki norāda, ka tik masveidīga savairošanās iespējama, jo tauriņu populācijas daļai, kas nonākusi līdz Latvijai, līdzi nav atnākusi šai sugai raukturīga vīrusu slimība, kas dabiski ierobežo tauriņu masveida savairošanos. Līdzīgi ar citiem jaunienācējiem - līdz galam nav skaidrs, kā tie uzvedīsies pie mums, vai tiem šeit būs kādi dabiski ienaidnieki vai tiem līdzi sekos viņu ierobežotāji no izcelšanās vietām.

Prātīgi gaidot, nokavēt nevar

Atgriežoties pie veicamajiem sēšanas un stādīšanas darbiem, svarīgi ir nepakļauties pēkšņajiem siltuma viļņiem. Jā, var eksperimentāli kaut ko iesēt agrāk, cerot, ka siltums nostabilizēsies jau aprīļa beigās vai maija sākumā (pēdējo reizi tā notika 2018. gadā), bet dārza pamatsastāvu labāk iesēt un iestādīt kaut ar nelielu nokavēšanos, jo vasaras pēdējā desmitgadē kļūst arvien garākas uz rudens pusi, turklāt tad pēkšņs salnu risks ir mazāks, nekā maijā un pat jūnijā. Augs, kas uz palodzes izstīdzējis un nomocījies, gaidot, kad tiks iestādīts dobē un labos laikapstākļos varēs sākt kārtīgi augt, bieži izrādās mazāk ražīgs un vārgāks, nekā vēlāk iesēts, bet visās attīstības fāzes bijis optimālos apstākļos.