Darba nav, naudas nav... Kā tikt galā?
Ko darīt šķirtai trīs bērnu mātei, kura zaudējusi darbu un kurai nav, kam lūgt palīdzību...
FOTO: Evita Knospiņa, http://www.lotart.lv
Nezinu ko darīt... Šomēnes jāapmaksā īre, puse man ir. Pati visu ziemu nostaigāju rudens zābakos, nepērku ne apģērbu, ne krēmus, ne ko sievietei patīkamu, jo trīs bērni tomēr prasa daudz.
"Esmu trīs bērnu mamma. Īrējam Rīgā dzīvokli. No vīra aizgāju pirms 6 gadiem, lai gan to pamazām viņš apzinās tikai pēdējos 2 gadus. Aizgāju, jo sita un pazemoja gan mani, gan bērnus. Lamāja, salīdzināja ar bijušo. Es strādāju visus sieviešu un vīriešu darbus, atbalstīju viņu mācībās, lūdzu vien mazliet uzmanības un lai nesit bērnus. Viņš bļāva, ja nebūtu bērnu, pie tādas vispār nenāktu, un izteica vēlēšanos, kaut es ātrāk sev atrastu kādu citu, lai viņam būtu miers... Acīmredzot, domāja, ka es nevienam neesmu vajadzīga. Es ilgi centos visu labot, pirku literatūru, centos runāt ar viņu, aiziet pie psihologiem, konsultantiem, bet nekas nemainījās... Aizgāju. Grūti bija, bet tiku galā. Pret viņu izjūtu riebumu un nicinājumu, bet ar bērniem ļauju tikties. Un nu viņš to izmanto savā labā, lai mazos uzpirktu un sakūdītu. Ņemot vērā manu darbu, bieži nācās lūgt, lai izņem mazo no dārziņa, lai pieskata arī lielos.
Lasītākais
Mazos ir ļoti grūti audzināt... Neklausa, spītējas, pārkāpj jebkādus noteikumus, jāatkārto skaļā balsī katrs nieks. Kaut vai lai aizver ārdurvis, kad ienāk, lai novelk zābakus, lai nedemolē mēbeles (viņi paņēma virtuves nažus un sacirta robus palodzē, gultā un dažās citās mēbelēs), bet tēvs, šķiet, to vien izbauda nopērkot vēl lego, jo bērns, redz, prasīja, lai arī man tagad trūkst naudas, ko nopirkt viņam skolai nepieciešamo...
Tiešām – dzīves apnikums, vienīgais, kāpēc turos, ir bērni, tas, ko viņi justu, viņiem taču tomēr ir tikai viena mamma...
Tā jau gāju, strādāju, maksāju, dzīvojām, pat uz kino gājām mazo priekam...
Nu mēnesi esmu bez darba... Darbs bija labs, man patika, bet pirms jaunā gada saslima meitiņa ar pneimoniju, biju uz slimības lapas, un pēc jaunā gada gāju uz darbu, kā vēlāk izrādījās, ar kārtīgu pneimoniju man pašai… Tiku slimnīcā. Šajā darbā strādāju nesen, iestājos šajā darbā, tāpēc, ka iepriekšējā nebija nekādu sociālo garantiju, tā nu man bija pārbaudes laiks, kuru neizturēju...
Nezinu ko darīt... Šomēnes jāapmaksā īre, puse man ir. Pati visu ziemu nostaigāju rudens zābakos, nepērku ne apģērbu, ne krēmus, ne ko sievietei patīkamu, jo trīs bērni tomēr prasa daudz. Es nežēlojos, bet tagad mēs varam palikt uz ielas... Es nezinu, ko darīt… Jau mēnesi sūtu CV, bet konkurence liela. Biju uz divām pārrunām, viens uzņēmums (telemārketings) solīja nedēļas laikā atbildēt – klusums jau otro nedēļu, otrs (Swedbank) – vēl nedēļu atbildi jāgaida... Bet, ja atsaka?
Šajā darbā strādāju nesen, iestājos šajā darbā, tāpēc, ka iepriekšējā nebija nekādu sociālo garantiju, tā nu man bija pārbaudes laiks, kuru neizturēju...
Trīs gadus satiekos ar kādu brīnišķīgu cilvēku, jaunāku par mani. Kopā nedzīvojam, vien satiekamies gandrīz ikdienas. Bijušais visu laiku mani morāli grauj, komentējot manas attiecības rupjos vārdos, sakot, ka uzvedos kā palaistuve, ka neesmu cienīga saukties par māti, ka esmu viņu piekrāpusi un pametusi (lai gan izšķīros no viņa pirms satiku savu draugu) un neliksies mierā, kamēr netiks manam puisim klāt, kamēr nesasitīs viņam seju. viņš vēl izmanto bērnus kā ziņotājus... Mans draugs ir miermīlīgs, viņš neielaižas karos, atbalsta mani. Es sava dzīvē esmu daudz pārcietusi, bet es neskumstu, vienmēr esmu dzīvespriecīga, nezaudēju cerību un centību... Bet šodien es esmu izmisumā... No rīta lielākajam nācās iet uz skolu ar saberztu pirkstiņu, jo zābaks spiež, abiem nav nopirktas mūzikas otrajam pusgadam, skolotāja jau raksta dienasgrāmatā piezīmes... Mazākajam jāsamaksā dārziņš... Man nesanāk… Nekad neesmu dzīvojusi parādos, labāk samaksāju, ko varu un tad domāju, ko ēst, kur ņemt naudu, bet tagad man nav nekā... No rīta apraudājos, piezvanīju bērnu tēvam, ka man nav, man grūti, saprotu – jau ir iedevis, bet es nevaru bērniem pateikt, ka savu daļu es jau iedevu, vairs nedošu, kāpēc vīrieši tā var? Un uzkliedza – prasi savam "jāklim", pati izvēlējies savu dzīvi, pati aizgāji, pati tiec galā...
Un ko lai es saku? Es biju panikā, un varēju tik pateikt, lai tad gatavojas ņemt bērnus, jo es to vairs nespēju izturēt, ka es labāk izvēlos nedzīvot, jo kāda no manis jēga, ja es pat par saviem bērniem nevaru parūpēties? Liekas, ka kamēr esmu te, viņš nedarīs neko, tikai tēlos gādīgo citu acīs un uzpirks mazos, kāda es slikta. Tiešām – dzīves apnikums, vienīgais, kāpēc turos, ir bērni, tas, ko viņi justu, viņiem taču tomēr ir tikai viena mamma... Un lai kāda nebūtu, tomēr – māmiņa... Bet kā man tagad izsisties, esmu izmisumā..."
