Kāpēc notiek mūžīgie strīdi par naudu? Cenšamies pierādīt, kurš ģimenē ir galvenais?

Pēc tā, kā ģimenē cilvēki rīkojas ar naudu, lielā mērā var spriest par ģimenes attiecībām kopumā, uzsver psiholoģe, psihoterapeite Nikola Dzina. Nauda vistiešākajā veidā ir saistīta ar varu, taču ar tās starpniecību cil­vēks var izpaust gan sava veida visvarenumu, gan arī atbildību pret citiem. Pēc tā, kā cilvēki rīkojas ar naudu, var spriest, kādās varas un arī atbildības attiecībās atrodas pāris. 

Nauda ir veids, ka cilvēkiem demonstrēt savu nozīmību 

Harmoniskā variantā ģimenei būtu jābūt kā kopīgai naudai, tā arī līdzekļiem, ar kuriem brīvi varētu rīkoties katrs ģimenes loceklis, tajā skaitā - arī bērni. Bieži problēmas ar naudu parādās brīžos, kad ģimenē mainās attiecības. «Viena no krīzes situācijām ir bērna piedzimšana, jo šajā laikā mainās laulāto lomas. Strīdi nekad nav tikai par naudu. Gluži tāpat kā strīds par to, kurš iznesīs miskasti, pēc būtības ir signāls, ka pāris emocionāli jūtas slikti,» uzsver Nikola Dzina. 

Būtu svarīgi saprast, kas ir konflikta dziļākie iemesli. Ja kāds no ģimenes locekļiem ar naudas starpniecību demonstrē varu, tas bieži liecina, ka šādā veidā cilvēks cenšas nomākt bailes. Nauda ir veids, kā cilvēks savās un otra acīs var demonstrēt savu nozīmību. Konkurence, kad viens no ģimenes locekļiem uz otra fona cenšas izskatīties vērtīgāks un nozīmīgāks, parādās arī brīžos, kad attiecībās zūd kas vērtīgs. Dažkārt tās ir bailes no zaudējuma. Piedzimstot bērnam, liela daļa vīriešu izjūt, ka nedalītā sievas uzmanība jāsāk dalīt ar bērnu. 

Harmoniskā variantā ģimenei būtu jābūt kā kopīgai naudai, tā arī līdzekļiem, ar kuriem brīvi varētu rīkoties katrs ģimenes loceklis, tajā skaitā - arī bērni. 

Turklāt visbiežāk tieši sievietes ieslīgst šajā vienā - mātes lomā. Redzot, ka sieva novēršas, vīrietim, kuram trūkst savas vērtības apziņas, rodas vajadzība savu nozīmību apliecināt. To viegli var izdarīt ar taustāmu lietu, naudas starpniecību. Turklāt, ja vīrietis attiecībās pats jūtas nenozīmīgs, viņam ir grūti atzīt otra nozīmīgumu, gluži otrādi - otra noniecināšana palīdz radīt iluzoru sava svarīguma izjūtu 

Nav priekšstata vienam par otru 

Nereti sievietes sūdzas, ka vīri neiesaistās bērna kopšanā. Taču nereti viņas pašas šo situāciju sekmē. «Ir tāda filma Murkšķu diena, kur cilvēks visu laiku pamostas vienā un tajā pašā dienā. Ikdienā būt kopā ar mazu bērnu ir līdzīgi - tu ari katru dienu it kā dzīvo vienā situācijā,» uzsver Nikola Dzina. Taču tā vietā, lai sieviete meklētu atbalstu pie vīra, viņa nereti rīkojas gluži otrādi - visas rūpes uzņemas viena. 

Daudzas sievietes saka: «Vīrs strādā, tāpēc, pārnākot no darba, viņam jāatpūšas!» Attiecīgi vīrietis turpina savu iepriekšējo dzīvi, bet sieva, uzņemoties pārlieku daudz rūpju, ar laiku kļūst arvien neapmierinātāka. «Ir svarīgi, lai sieviete nepārtaptu tikai par mammu, jo tad agri vai vēlu viņa jutīsies izsmelta. Būt mammai - tā ir tikai viena no dzīves lomām!» saka Nikola Dzina. Psiholoģe norāda, ka sievietēm partnerim bieži ir grūti atzīt, ka viņas kaut ko nevar izdarīt. Tādēļ sievietes bieži pieņem: nespēja tikt galā ar neskaitāmajiem pienākumiem liecina par to, ka viņas netiek galā ar mātes lomu. Savukārt vīriešiem bieži vien nav priekšstata, ko nozīmē būt mājās. «Tādēļ mazu bērnu pēc iespējas biežāk vajadzētu uzticēt vīram. Jo cilvēks nevar zināt to, ko pats nav izbaudījis ikdienā,» uzsver Nikola Dzina. 

Emocionālās grūtības 

Kādēļ partneris nevēlas iesaistīties bērna kopšanā? «Tam var būt vairāki iemesli. Daž­kārt ir runa par infantilu personību, kurš vienkārši nav gatavs audzināt bērnus. Vēl cil­vēkiem ģimenē nereti ir grūtības iesaistīties emocionāli. Mazs bērns prasa, lai pieaugu­šais būtu «šeit un tagad» nevis intelektuāli, bet emocionāli,» stāsta Nikola Dzina. Taču spēja atsaukties emocionāli ir atkarīga no tā, cik lielā mērā cilvēks dzīvo atbilstoši savām jūtām, spēj pazīt savas emocijas un sajūtas. 

Tas savukārt vistiešākajā veidā saistīts ar to, cik lielā mērā bērna emocijas spējuši pazīt viņa vecāki. «Ja bērns nokrīt, tā vietā, lai pa­teiktu, ka bērnam sāp, vecāki parasti saka: «Neraudi, tev drīz pāries!» Šādi bērna sajūtas netiek atspoguļotas. Turklāt ar ikdienišķu lietu starpniecību bērnam var radīt izjūtu, ka izpaust atsevišķas emocijas ir slikti. Pastāv stereotips, ka dzīvē jāredz tikai labais. Bet cilvēka dzīvi veido gan prieks, gan ciešanas. 

Grūti veidot emocionālas attiecības. Vieglāk ir pelnīt 

Daudziem cilvēkiem ir neērti atzīties, ka viņi dusmojas, jūtas bezspēcīgi, greizsirdīgi vai nomākti. Visas šīs jūtas mūsos ir, taču cilvēks bieži vien tās noliedz. Piemēram, daudzi noliedz, ka jūt skaudību, lai gan šī emocija liecina, ka kaut kas cilvēkam šķiet ļoti vērtīgs. Jebkurai sajūtai ir gan destruktīvais, gan konstruktīvais kodols. Un lielākā vērtība attiecībās ir tā, ka cilvēki ar šīm sajūtām spēj dalīties un tiek atbalstīti un pieņemti,» uzsver Nikola Dzina. Taču nav iespējamas emocionāli tuvas attiecības, ja cilvēks savas sajūtas noliedz. Ja ģimenē vīrietis ir tas, kuram ir grūtības veidot emocionāli tuvas attiecības, viņam vieglāk ir nolemt, ka bērni ir sievas uzdevums. Diemžēl vieglāk ir nopelnīt naudu, nevis iemācīties būt emocionālam. 

Pāris gadus sev neko jaunu neesmu nopirkusi. Stāsta Anete (24) 

«Jau gandrīz gadu dzīvoju mājās ar mazu bērniņu. Katru dienu jāpaspēj pagatavot pus­dienas, sakopt māju, lai gan bērns prasa daudz uzmanības. Neatceros, kad pēdējo reizi tikos ar savām draudzenēm. Arvien bie­žāk mums ar vīru ir konflikti. Viņš strādā, bet, kad atnāk mājās, paēd vakariņas, kuru laikā man pārmet, ka neko nedaru, un drīz iet gulēt. Kad lūdzu viņu vairāk laika izbrīvēt man un bērnam, viņš atteic, ka nevarot, jo jāpelna nauda, lai man un bērnam būtu labi. Pēdējā laikā daudz strīdamies arī naudas dēļ. Pāris gadus sev neko jaunu neesmu nopir­kusi. Kad lūdzu vīram naudu, viņš atteic, ka, mājās dzīvojot, man jaunas drēbes nevajag, turklāt es to neesmu pelnījusi, jo tāpat mana pašreizējā dzīve ir tikai un vienīgi slinkošana. Savus izdevumus vīrs neskaita, jo viņam jā­iet uz darbu un tāpēc arī labi jāizskatās. Kad runāju, ka man gribas iziet cilvēkos un ik pa laikam izmantot aukles pakalpojumus, vīrs ir kategorisks - lai aukli apmaksā mani vecāki! Man tiek norādīts, ka vecāki arī man tādi - nekādi, ja reiz nevar mums finansiāli palī­dzēt. Taču mans vīrs patiesi nepelna maz un nedomāju, ka maniem vecākiem būtu jārū­pējas par mūsu bērnu, kuru vīrs turklāt tik ļoti gribēja! Dažkārt man šķiet, ka vīrs iero­bežo mani speciāli un uzsver mūsu naudas atšķirības, lai parādītu, kurš ģimenē ir galve­nais...»

Vīriešos viņas redz pelnītājus. Stāsta Artūrs (42) 

«Domāju, ka sievietes pašas bieži pārspīlē naudas nozīmi attiecībās. Kad bērni bija ma­zi, man bija sajūta, ka nekā cita sievai no ma­nis nevajag, kā vien naudu. Tik un tik vajag bērna putriņām, tik drēbītēm, tik auklītei, vēl izdevumiem sievai, jo viņai taču jāpie­skata bērns un viņa nevar strādāt. Bet es kā duraks to vien darīju, kā no rīta līdz vakaram strādāju. Sievietes čīkst, ka viņām vajag iz­klaidēties, jo visu dienu viņas ir mājās; varē­tu domāt, ka vīrieši uz darbu iet izklaidēties, nevis strādāt. Arī darbs ir rutīna. 

Man šķiet, laikā, kamēr sieva ir mājās ar bērnu, vecim jāgādā, lai viņai un bērnam ir, ko ēst, ko mugurā vilkt, un jumts virs galvas, nevis par to, lai nopelnītu ari auklītei un sieva varētu izlaidēties. Goda vārds, man bieži šķiet, ka pēc dažiem laulībā pavadītajiem gadiem sievietes vīriešus uztver vienīgi kā naudas pel­nītājus. Gandrīz neko citu no sievas nedzir­du, kā vien runas par to, kas vēl būtu jāno­pērk. Zinu, ka ir stulbi, bet arvien biežāk domāju, kā tagad dzīvotu, ja nebūtu bijis tāds muļķis - apprecējies un radījis bērnus. Nauda tagad «aiziet» visādiem sūda bruncīšiem, kurpītēm, tūkstošiem nevajadzīgu lie­tu. 

Turklāt, jo bērni aug lielāki, jo prasības pieaug. Viņiem neder tikai kaut kādas bik­ses, tās noteikti jāpērk noteiktos veikalos par nesamērīgi augstu cenu. Turklāt bērniem taču arī vajag izklaides, kino, ko jāapmaksā man vienam... Sievietes runā, ka bērnu dēļ viņām liegta iespēja realizēt savas vēlmes, ta­ču tieši tāpat ir arī vīriešiem. Es nevaru no­doties savam hobijam, jo tas prasa lielus ma­teriālos ieguldījumus. Ikdienā man ir mazas prasības - es varētu pirkt lētu apģērbu, kat­ru dienu ēst sausus rīsus, lai tikai īstenotu savu sapni. Protams, ģimene par to nav sa­jūsmā, un šī ideja tika noliegta jau pašā sā­kumā...» 

Avots: www.kasjauns.lv