Apmēram tajā pašā laikā viņa paziņa, 29 gadus vecā Džulija, vietējā universitātes administrācijas darbiniece, gatavojās pārbraukt no viena īres dzīvokļa uz otru, bet šis darījums izjuka. Džefs piedāvāja pārvākties uz vienu viņa brīvo istabu, bet tas nozīmēja, ka 80% mēbeļu un mantu, kas bija jaunās sievietes īpašumā, līdzi paņemt nevarēja vietas trūkuma dēļ.
 

Džūlija atklāj, ka sākumā doma atteikties no iedzīves nepatika. “Bet tad es padomāju – iespējams, ka pēc gada man atkal būs jāpārvācas. Lielākā daļa visu šo lietu man nemaz nav vajadzīga”

Tika pieņemts lēmums – Dzūlija pārvācas un abi uzsāk kopīgu saimniekošanu. Aktuāls kļuva jautājums, vai viss, kas ir Džefa mājās, viņam tiešām ir nepieciešams un kā dzīvot ekonomiskāk. Vārds pa vārdam un abi apņēmās veikt sociālu eksperimentu – gads bez veikaliem. Twiterī tapa konts “BuyNothingYear”, arī vietējā televīzija sāka interesēties par šo neparasto projektu. Gada laikā abi kopā ietaupīja 55 tūkstošus dolāru.

Pirmos trīs mēnešus (2013. gada augusts - septembris) viņi nepirka neko no plaša patēriņa precēm, piemēram, ķīmiskos tīrīšanas līdzekļus, neizmantoja sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus, neapmeklēja frizieri, atteicās no automašīnas izmantošanas un ietaupīja uz degvielu. Turpmāko laiku, tai skaitā visu auksto Kanādas ziemu, viņi pārvietojās ar velosipēdiem.

Džefam tas aizņēma 35 minūtes uz vienu galu. Izejot no mājas, viņš vilka termoveļu, ziemas apavus, šalli, cimdus un cepuri. Gada laikā vīrietis zaudēja 4,5 kilogramus svara. Tiesa, liekais svars arī pirms eksperimenta nebija viņa problēma. Ja brauciens bija paredzēts tālāk, viņi izmantoja sabiedrisko transportu. Veļas mazgāšanai tika gatavots speciāls mājās pagatavojams šķidrums. Diemžēl atteikties no trauku mazgājamā līdzekļa neizdevās, jo taukainos traukus nekas cits neesot notīrījis.

2014. gada vasarā pārītis nonāca pie projekta noslēdzošās fāzes – pilnīgas veikalu ignorēšanas, nepērkot tajos arī pārtiku. Galvenā doma bija visu audzēt pašiem. Tika uzbūvēta siltumnīca un audzēti vietējie dārzeņi. Projekta noslēgums bija paredzēts augustā, kad visa raža vēl nebija nogatavojusies. Džefs un Dzūlija secināja, ka pašu spēkiem izaudzēt pārtiku, neatsakoties no pamatdarba, tomēr laikam nav iespējams.

Lai arī pilnībā īstenot ieceri - atteikties no patērētāju sabiedrības vajadzībām, viņiem neizdevās, šis gads bijis noderīgs, lai saprastu, ka ļoti daudz lietas mēs pērkam bez vajadzības un tādā veidā iztērējam līdzekļus, kurus pēc tam smagā darbā atkal mēģinām nopelnīt.

Kādi ir secinājumi?

Džefs taupības gada laikā iekrāja 42 300 dolārus. Viņa secinājums – vislielākais ietaupījums ir no tā, ka viņš vairs neapmeklēja krogus un kafejnīcas, bet visu gatavoja mājās. Agrāk viņš katru mēnesi apmeklēja frizieri, maksājot par tā pakalpojumiem apmēram 100 dolārus par vienu reizi.

Džūlija iekrāja 13 800 dolārus, jo pelna mazāk nekā Džefs. Arī Sofija secināja, ka lielākais nevajadzīgs naudas tēriņš ir sabiedriskās ēdināšanas iestāžu apmeklējums, kur ikreiz atstāj vismaz 15 – 40 dolārus. Ik pēc trim mēnešiem Džulija devās pie friziera, lai atjaunotu griezumu un nokrāsotu matus. Tas viņai izmaksāja ap 250 dolāriem. Gada laikā tas izmaksāja ap 1000 dolāru.
 

 Sociāli nošķirta dzīve nebija savienojama ar dažu attiecību uzturēšanu. Bija arī draudzības, kas izjuka.

Eksperimenta sākumā abi bija entuziasma pilni, tomēr drīz vien abi aptvēra, ka pilnīga atteikšanās no “ liekiem” tēriņiem nozīmē arī atteikšanos no lielas daļas sabiedriskās dzīves. Kā atzīst Džūlija, viņai visvieglāk bija atteikties no jauna apģērba iegādes, bet krodziņu neapmeklēšana kopā ar draugiem bija viena no grūtāk izpildāmajiem uzdevumiem. Diemžēl šāda sociāli nošķirta dzīve nebija savienojama ar dažu attiecību uzturēšanu. Bija arī draudzības, kas izjuka. “ Es par to neskumstu, jo acīmredzot mūsu draudzību vienoja tikai kopīga naudas tērēšana,” secina Džefs. Tajā pašā laikā radās citi draugi ar citu patēriņa ideoloģiju – labāk mazāk nekā vairāk. Pārsvarā tie ir draugi un paziņas no mākslinieku vides un tā saucamie daunšfteri, kas dzīvo tikai no tā, ko var atrast un saņemt bez maksas.

Septiņi Džefa un Džulijas padomi, kā netērēt naudu

1. Lai kontrolētu izdevumus, ir precīzi jāzina, kur nauda tiek tērēta. Dažus mēnešus veiciet skrupulozu tēriņu uzskaiti. Iespējams, ka atklāsiet, ka 200 dolārus mēnesī iztērējat ikvakara alus pudelei vai nedēļas nogales vīna krājumu papildināšanai. Pareiziniet to ar 12 un gada ietaupījums būs iespaidīgs.

2. Iemācieties salabot lietas. Lai arī patēriņa sabiedrībā viss tiek ražots ar domu, ka pēc 2 gadiem to izmetīs un pirks jaunu, mēģini apiet šo naudas tērēšanas slazdu. Iemācies kaut ko salabot pats. Noderēs arī internetā atrodamās pamācības.

3. Neveic lielus pirkumus. Iespējams, ka morāli novecojušais ledusskapis vēl nav jāizmet, jo strādā labi. Ļoti bieži cilvēki iztērē milzīgas naudas summas impulsa pirkumos. Lai arī terminu “ impulsa pirkums” biežāk attiecina uz sīkumu “paķeršanu”, stāvot veikalā pie kases, izrādās, ka tas pats attiecināms uz dārgu preču iegādi. Noder pāris nedēļu pārdomu brīdis – vai mums tiešām to vajag? Arī labas lietotas preces ir laba alternatīva naudas ietaupīšanai.

4. Gatavo mājās. Kafejnīcas, sabiedriskā ēdināšana un restorāni izvelk no mūsu maciņiem lauvas daļu ienākumu. Mājās gatavošana ir lētāka un veselīgāka.

5. Domā par to, kas ir, nevis to, kā nav. Viens no patīkamākajiem secinājumiem pēc projekta gan Džefam, gan Džūlijai bija atziņa, ka viņi sākuši garīgi pilnveidoties. Pieņemot lēmumu nepirkt neko, kas tiešām nav pilnīgi nepieciešams, viņi pārsteigti atklāja, ka reklāma viņus vairs nespēj ietekmēt. Tas deva vietu domām par tiešām svarīgām lietām un veicināja viņu interesi par intelektuālām lietām.

6. Audzējiet zaļumus paši. Projekta noslēgumā Džefrijs un Džulija veikalā pirka tikai pašu nepieciešamāko pārtiku, nekad neizvēlējās pusfabrikātus un gatavo pārtiku, bet pēdējos trīs mēnešus audzēja zaļumus un dārzeņus paši. Secinājums – par nieka diļļu vai loku buntīti mēs maksājam neadekvāti dārgi.

7. Ejiet kājām vai pārvietojaties ar velosipēdu. tsakoties no automašīnas, nebūs jāmaksā par degvielu un automašīnas līzingu. Par velobraukšanas un pastaigu veselīgumu nemaz nerunājot.