Ko patiesībā nodara pirkšanas kults, un kā atgriezties pie labām, izturīgām, kvalitatīvām mantām

Vecais modelis vairs neder
Eiropas Savienība turas pie pārliecības, ka krasi jāmaina dzīves stils, un vismaz vārdos un likumos ir gana strikta.
Jau 2015. gada decembrī Eiropas Komisija apstiprināja vērienīgu aprites ekonomikas paketi, kur teikts: “Ir skaidrs, ka agrākais ekonomikas izaugsmes lineārais modelis vairs neder mūsdienu globalizētās pasaules sabiedrības vajadzībām. Nav iespējams izveidot nākotni, ņemot par pamatu modeli paņemt, uztaisīt, izmest.

Daudzi dabas resursi ir ierobežoti, un ir jāatrod veids, kā tos izmantot no vides un ekonomikas viedokļa ilgtspējīgi. Izmantot esošos resursus labākajā iespējamajā veidā ir arī uzņēmumu ekonomiskajās interesēs. Aprites ekonomikā produktu un materiālu vērtība tiek uzturēta iespējami ilgi, atkritumu radīšana un resursu izmantošana tiek samazināta, un, kad produkts ir sasniedzis dzīves cikla beigas, resursi paliek ekonomikā, kur tos izmanto atkal un atkal, lai radītu papildu vērtību. Tas arī var nodrošināt patērētājus ar ilgāk lietojamiem un inovatīviem produktiem, kas palīdz ietaupīt naudu un uzlabot dzīves kvalitāti.“

Ilustrācijai der stikla pārstrāde – lai saražotu jaunu pudeli, smiltīm un sodai var pievienot 30–40% stikla lausku, un tā vismaz daļa dabas resursu tiek aizvietota ar otrreizējām izejvielām.

Cilvēki, kas ir gana izglītoti un ar pietiekami stipru pašapziņu, pretojas pārliekajam patēriņam: ievieš bezatkritumu jeb zero waste dzīvesveidu, iepērkas lietoto mantu veikalos, salabo saplīsušas lietas, kompostē pārtikas atlikumus, prātīgi izlieto degvielu, gāzi, elektrību – iespēju ir daudz.

Patēriņa kurinātāji rokas nenolaiž
Kad esam nonākuši krustcelēs, ir jābūt kādam ar gana daudz varas, kas visu baru novirzītu īstajā virzienā. Ir pagājuši divi gadi, kopš Eiropas Savienībā pieņemts lēmums pievērsties aprites ekonomikai, bet ko no tā mēs sajūtam Latvijā?

Joprojām mūsu veikalos pārdod ledusskapjus, par kuriem meistari novērojuši, ka tie saplīst pēc septiņiem gadiem. Joprojām tiek ražotas automašīnas, kas ir grūti salabojamas, un katrā modelī ir kāds vājais posms, kas bieži lūst, dārgi maksā un ir grūti aizsniedzams.

Joprojām modes industrija tracina sieviešu un jauniešu prātus, katru gadu izziņojot modes krāsas un fasonus, un tā netieši rosina izmest drēbes, kas nav pat lāgā valkātas. Televīzijā raida reklāmas: “Kad tev apnicis vecais galds, telefons utt., nopērc citu!” Zaļo pīlīšu pūtēji turpina iekasēt naudu par galīgi nezaļām mantām un ēdieniem.

Cilvēki, kas ir gana izglītoti un ar pietiekami stipru pašapziņu, pretojas pārliekajam patēriņam: ievieš bezatkritumu jeb zero waste dzīvesveidu, iepērkas lietoto mantu veikalos, salabo saplīsušas lietas, kompostē pārtikas atlikumus, prātīgi izlieto degvielu, gāzi, elektrību – iespēju ir daudz.

Tā vienā laika joslā cīnās divas pasaules – viena, kas savu labklājību veido, cenšoties citiem pārdot mantas, kas nemaz nav vajadzīgas, un tā, kas dzīvo pēc principa: ne daudz, ne maz, bet tā, lai pietiek.

LASI ARĪ: Lielveikalos maisiņus par velti vairs nedos

Mūsdienu lielākās grūtības jeb - 12 paņēmieni, kā atteikties no plastmasas sadzīvē

Autiņbiksītes vidē sadalās... 800 gadu laikā. Cik ilgs laiks vajadzīgs citiem atkritumiem? 

Plastmasu var pārkausēt četras reizes
Ar interesi noraudzīšos, kā valsts un Eiropas Savienības līmenī izdosies izlaipot starp lobiju dzirnakmeņiem. Zinu, šīs pārrunas būs lēnas un termiņi, kad uzņēmēji piekritīs atsākt ražot izturīgas un salabojamas lietas, tiks aizvien atlikti.

Pagaidām mums samērā nožēlojami veicas ar atkritumu šķirošanu un pārstrādi, par atkritumu samazināšanu vispār reti kurš ierunājas. Jo pārāk daudziem sabiedrības pāreja uz pieticīgāku dzīvesveidu ir tikai un vienīgi izputēšana.
Ja iepakojuma ražotāji sadarbotos ar pārstrādātājiem, nebūtu tā, ka tikai 25% no visas saražotās plastmasas ir iespējams pārstrādāt. Kaut gan es apšaubu šo optimistisko ciparu, iespējas pārstrādāt nenozīmē, ka plastmasa tiešām tiek pārstrādāta. Bet tas, ka, pārstrādājot plastmasu, vajag par 70% mazāk enerģijas, zināms jau sen.

Darvas karote šajā eiforijas katlā ir, ka plastmasu pārkausēt var tikai līdz četrām reizēm, ne vairāk. Alumīnija pārstrādei vajag vien 10% no enerģijas, kas tiek tērēta, lai šo metālu iegūtu raktuvēs. Tikai viena bēda – no apkrāsota alumīnija nekad vairs nevarēs saražot auto virsbūvi, no dažādu krāsu polietilēna atliekām – koši dzeltenu spaini.

Ko varam darīt
Mēs neesam nekāds izņēmums, visā pasaulē resursu izšķērdēšana apdraud planētas ilgtspēju, tāpēc veids, kā saražot vairāk produkcijas ar mazāku resursu patēriņu un lētāk, ir vienīgais, kā izdzīvot. Ir vairāki ceļi, kā panākt mazāku materiālu patēriņu.

Noslēgtu ciklu veidošana jeb otrreizējo materiālu atkārtota izmantošana. Vienkāršākais piemērs: atkārtoti saliet stikla pudelēs dzērienus. Bet neiespējamā misija: piespiest alus darītājus lietot viena modeļa pudeles, lai pēcāk katra tipa pudelei nav jāmeklē iepriekšējais pildītājs.

Materiālu plūsmas palēnināšana jeb izturīgu produktu radīšana. Vēl to sauc par ekodizainu, piemēram, vecmāmiņas šujmašīna Singer joprojām labi šuj, bet no plastmasas detaļām gatavotā mūsdienu šujmašīna diez vai kalpos manai mazmeitai. Taču ražotāji ir laimīgi, ja šujmašīna cilvēkam mūža laikā jāpērk vairākas reizes, nevis tiek nodota mantojumā.

Materiālu plūsmas sašaurināšana jeb efektīvāka izejvielu, materiālu un produktu izmantošana, ko var panākt ar jaunu tehnoloģiju attīstīšanu, resursu  pilnīgāku izmantošanu vai patērētāju uzvedības maiņu, materiālietilpīgu produktu vietā izvēloties pakalpojumus. Piemēram, nevis katrs pērk veļas mazgājamo mašīnu un iedarbina to reizi nedēļā, bet aiznes netīrās drēbes uz pašapkalpošanās mazgātavu.

Lai dzīvē varētu īstenot aprites ekonomiku, tiek aprēķināta resursu izmantošanas produktivitāte, un izrādās, ka Latvijā no saviem resursiem gūstam nožēlojamu peļņu: tikai 0,5 eiro uz kilogramu, kamēr Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir divi eiro.
Pagaidām šajā jomā valsts lielus sasniegumus neplāno, vien produktivitātes paaugstināšanu līdz 0,54 eiro uz kilogramu līdz 2020. gadam un 1,55 eiro līdz 2030. gadam. Šādi skaitļi netieši apliecina, ka nekas īpaši nemainīsies – vietējai koksnei un kūdrai lielu pievienoto vērtību pat nemēģināsim piekabināt.

Ķīna vairs nepieņem Eiropas drazas
Nekas dzīvē nestāv uz vietas, pasaule nav tikai Eiropas Savienība vai ASV. Līdz šim šīs lielvaras lielu daļu nepieciešamo mantu iepirka no Ķīnas un, lai atpakaļ nebrauktu tukši kuģi, tos piekrāva ar atkritumiem jeb otrreizējām izejvielām.
Nu arī Ķīna uzņēmusi apgriezienus, sāk domāt par vides situāciju un jau no 2013. gada samazina atkritumu pieņemšanu no Eiropas. Sekas pieredzējām maijā, kad dega nelegālā atkritumu krātuve Slokā – droši vien Zviedrija par savu Ķīnu bija izvēlējusies Latviju, mazliet piemaksāja mūsu kaktu darboņiem, un kā tas beidzās, redzējām. Ķīna vienkārši ir tālu, un melnie dūmu mutuļi uziet gaisā nemanīti, bet piesārņojumam nav robežu, tāpēc Slokā sadegušie atkritumi ikvienam no mums kaitē tikpat ļoti kā tas, kas uziet gaisā Himalaju pakājē.

Tāpēc uzvedības modeļi būs jāmaina visiem. Gan ražotājiem, kas nevarēs vairs sarakt izejvielas dabā un pavisam drīz lielākā daļa būs jāmeklē atkritumu poligonos. Gan atkritumu apsaimniekotājiem, jo vismaz pagaidām turpinās eiforija – jo vairāk atkritumu, jo vairāk garantētu ienākumu.

Eiropā un Latvijā būs jāstrādā, lai pašu atkritumi kļūtu par pašu bagātību, un, piemēram, riepām būs beidzot jāatrod nākamais izmantojums. Tā jau šķiet, ka pārmaiņas notiek lēni un nemanāmi, vieglāk ir dzīvot kā ierasts, bet gudri cilvēki saprot, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, kaut nedaudz mēģina kļūt par mūsdienu žiliem verniem un skatās uz priekšu.

Ieradumu maiņas modeļi
1) Ražošanas izejvielas iegūst nevis dabā un pēcāk mantu izmet, bet nemitīgi ražo ko citu no otrreizējām izejvielām.
2) Atsāk ražot izturīgas un ilgi izmantojamas mantas.
3) Lai efektīvāk izmantotu izejvielas, ievieš taupīgākas jaunas tehnoloģijas.
4) Cilvēki mazāk tiecas pēc mantu lēruma. Mantas lieto ilgi, neizmet atkritumos, bet meklē tām citus saimniekus.

Satraucoši skaitļi
* Latvijā materiālu ieguves apjomi pēdējo 20 gadu laikā ir pieauguši par 66%, un iekšzemes patēriņam ir tendence augt.
* Latvijā uz vienu iedzīvotāju tiek patērēts 1,6 reizes vairāk resursu nekā Eiropas Savienībā vidēji.
* 2014. gadā tās bija 20,5 tonnas uz iedzīvotāju, kamēr Eiropas Savienībā 13,3 tonnas.
* Mēs katrs vidēji patērējam teju divas reizes vairāk resursu nekā 1996. gadā.  

Teksts: Anitra Tooma

Informācija no ziņu portāla www.jauns.lv