Dod kleitai iespēju. Dod iespēju sev!

Gunita, lūdzu, piemēri šīs kleitas, man teica Inga. Jā, kleitas man patīk, nav problēmu! Mm, melnā džemperkleita, tā ir man īstā! Pag, nē. Arī balto? Nē, baltu nē, nes prom. Man nepiestāv balts. Ādas krāsa tad kļūst zaļa, tad redzams, ”kas apaļš, kas karājas”, kā teiktu Mirttante. Beidz ņemties, uzvelc kleitu, viņa uzstāja.
Nekad man nav bijusi balta kleita (ak, kāzās taču bija..?) Baltās kleitās staigā tikai tās – pašpārliecinātās, kas nekad neaplejas, nepaklūp, nepārsakās.

FOTO: Artūrs Ķipsts

Nekad man nav bijusi balta kleita (ak, kāzās taču bija..?) Baltās kleitās staigā tikai tās – pašpārliecinātās, kas nekad neaplejas, nepaklūp, nepārsakās.

Ar gariem zobiem paņemu balto kleitu. Nu balts man nepiestāv, dusmojos, Vai tad viņa neredz? Nu ne-pie-stāv! Baltās kleitas ir tām citām. Garajām, ar tumšajiem matiem un zeltaino ādu. Ne jau man. 


Sabožos un ielienu stūrī pārģērbties. Audums pārsteidz – tas nav vaļīgais kokvilnas veidojums, tas ir kas cits. Hmm. Nu jā, audums ir foršs. Kleita, vēsa un rotaļīga, pārslīd augumam, tomēr es nedaudz aizkaitināta dodos atpakaļ uz savu darbavietu. Tagad viņas redzēs, kā man tā neder!

 

Kāpēc man atkal sev jāsaka un jādomā, ai, cik man īsas kājas, ja es tā vietā varu sev teikt, ka man ir biezi mati?


Pa ceļam spogulī sastopu kaut ko līdzīgu sev. Paga! Tā esmu es, es baltā kleitā! Taču tā nepavisam nav tāda kleita, kas pieplok pie ķermeņa kā savītusi papardes lapa pirtī un izceļ visas rievas uz muguras un kur tik vēl ne!


Pē divām, nē vienas, minūtes izrādās, ka baltā kleita ir brīnišķīga! Viegla un koķeta, audums ir stingrs un pārliecināts, nemet krunku un nav caurspīdīgs, kādi ir daudzi jo daudzi citi tie – baltie audumi. 

 

Mana pirmā, nē, tomēr otrā baltā kleita mūžā. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

 

Bet stāsts jau nav par kleitu (vai tomēr ir)? Kāpēc mēs tik bieži nedodam iespēju – ne kleitai, ne sev? Kāpēc apzīmogojam paši sevi? Kamdēļ ejam ar visiem saviem melnajiem karogiem sev paši pa priekšu un vicināmies – ai, ko nu es; es nemāku angļu valodu, neiešu uz to tikšanos. Nē, nē, mani fotografēt nevajag, fotografē tikai bērnus, man liela pumpa šodien. Nē, nē, uz mani neskatieties, es neveikla, bāla, īsa…

 

Reklāma
Reklāma

Skaistas lietas meklē Mammamuntetiem.lv radītajā veikalā šeit.


Varbūt tā ir paškritika? Jā, es tāda esmu, taču vai tāpēc man katra saruna jāsāk ar to, ko visu es nemāku, neprotu, ar visu, kas man nav? Ak, ja stāstīšu visu, kas man ir, tad būs lielīšanās? Bet vai tad saprātīga vidus ceļa nav? 

 

Daudz ērtāk jūtos melnā, platā komfortablā džemperkleitā. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv


Eh, ko niekus. Kad esi aci pret aci ar sevi – spogulī vai selfija kamerā – palieli sevi! Kāpēc man atkal sev jāsaka un jādomā, ai, cik man īsas kājas, ja es tā vietā varu sev teikt, ka man ir biezi mati? Ne kāju garumu, ne matu biezumu mēs īsti ietekmēt taču nevaram, tāpēc lieki šķendēties par lietām, ko mainīt nav mūsu spēkos, gadiem ejot, gribas arvien mazāk. 


Varat minēt trīsreiz, kurā kleita – baltā vai melnā – labāk patīk manam vīram.

 

Vīrs balso par balto. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

 

Skaistas lietas meklē Mammamuntetiem.lv radītajā veikalā šeit.