Nomira labākais draugs - mājdzīvnieciņš. Kā to pateikt bērnam un palīdzēt pārdzīvot bēdas

Mājdzīvnieka nāve var būt ļoti traumējoša bērnam, tomēr jāatzīst, ka pozitīvais ieguvums, ko bērns saņēmis no mīluļa dzīves laikā, atsver tās zaudējuma sāpes, kuras ir jāiemācās uzturēt gan bērnam, gan arī vecākiem, redzot šos pārdzīvojumus.

Pētnieks Džošua Rasels vietnē "The New York Times" vairāk stāsta par savu pētījumu, kura laikā vairākus gadus pētījis bērnu attieksmi pret mājdzīvniekiem. Bērnu vecums bija no 6 līdz 13 gadiem. Izrādās, ka bērni savus mājas mīluļus uztver līdzvērtīgi kā brāļus un māsas, attiecīgi arī zaudējuma sāpes ir ļoti spēcīgas. Vēlāk, atceroties piedzīvoto, bērni atzina, ka diena, kad uzzināja par sava dzīvnieciņa nāvi, bijusi "sliktākā diena mūžā". Iespējams, ka kaķis, suns vai kāmītis bija viņa tuvākā uzticības persona, kura sagaidīja viņu pārnākam no skolas un nekad neko nepārmeta. 
 

Atceroties piedzīvoto, bērni atzina, ka diena, kad uzzināja par sava dzīvnieciņa nāvi, bijusi "sliktākā diena mūžā".

Tāpēc nenovērtējiet par zemu tās emocijas, ko bērns pauž zaudējuma brīdī. Paziņojiet skumjo vēsti, palīdziet tikt pāri šim brīdim pareizi - atbalstoši un klātesot. 

Kad un kā pateikt 
Izdariet tu klusā, drošā vietā, kur var droši sākt raudāt.

Mazāks šoks par dzīvnieka nāvi ir tad, ja šim notikumam ir iespējams sagatavoties. Ja ir zināms, ka mājdzīvnieks ir vecs, ļoti slims un drīz viņš mirs vai nu dabīgā nāvē vai arī dodoties pie veterinārārsta, tad par šo notikumu labāk ir runāt laicīgi, paskaidrojot, kas notiek. Dabas likumi nosaka, ka dzīvnieki praktiski vienmēr dzīvo īsāku mūžu par saviem saimniekiem, tāpēc suns, iespējams, ir bijis ar mums kopā 15 gadus, bet žurka - tikai trīs. 

Ja dzīvnieks tiks eitanazēts jeb iemidzināts, paskaidrojiet, ka slimība ir ārstēta visiem līdzekļiem, diemžēl vairāk iespēju nav. Dzīvnieciņam būs labāk, ja viņš varēs doties uz citiem medību laukiem neiešot sāpes, tāpēc veterinārārsts viņam veiks injekciju, pēc kuras viņš aizmigs uz mūžu. Jā, viņš nomirs. Bērni, kuri ir aptaujāti dažādos pētījumos, atzīst, ka viņiem būtu ļoti svarīgi atvadīties no dzīvnieciņa pirms viņš nomirst. Ja tāda iespēja ir, ļaujiet!

Ļoti svarīgi uzsvērt, ka nāve ir neatgriezeniska, sunītis nav tikai aizmidzis. Viņš nekad un nekādos apstākļos vairs neatgriezīsies. Ja bērns sadzirdēt tikai vārdu "aizmidzis", tas var radīt nevajadzīgas cerības, ka sunītis vēl var atgriezties. Par aizmigšanu nevajadzētu runāt arī tāpēc, ka mazākiem bērniem tas var radīt bailes iet gulēt - ja nu nepamostas? 
 

Nekādā gadījumā nesakiet "Tas jau tikai dzīvnieks", neļaujiet to teikt  arī citiem. Bērnam tas ir tuvākais draugs, tāpēc šādas frāzes tikai noniecinās jūtas. 

Tāpat nevajag melot, ka "Bobis aizgāja pastaigāties", jo taisnību visdrīzāk bērns uzzinās tik un tā,  sēras par pazudušo dzīvnieku nebūs mazākas, bet papildus viņš būs arī dusmīgs par to, ka vecāki viņam ir samelojuši. Vēl vairāk sarežģītu emociju, ar kurām jātiek galā.

Ļaujiet raudāt un sērot. Katrs emocijas var izpaust atšķirīgi, bet visas emocijas ir pieņemamas. Nevajag teikt "Tikai neraudi", jo arī tas nozīmēs jūtu noliegumu. 

Nekādā gadījumā nesakiet "Tas jau tikai dzīvnieks", neļaujiet to teikt  arī citiem. Bērnam tas ir tuvākais draugs, tāpēc šādas frāzes tikai noniecinās jūtas. 

Atkarībā no bērna vecuma izvērtējiet, cik detalizētu informāciju sniegt. Iespējams, ka sāpīgākās un nepatīkamākās detaļas bērnam nav jāzina, ja dzīvnieks gājis bojā, piemēram, kādā negadījumā. 
Ja dzīvnieks gājis bojā pēkšņi, pasakiet to īsi un konkrēti, ļaujot papildus jautājumus uzdot bērnam pašam. 

Ja bērns jautā, kas notiek ar dzīvnieciņu pēc nāves, tad šeit atbilde atkarīga no vecāku pārliecības. Var būt dzīvnieku Paradīze, bet arī atbilde "Nezinu" nebūs meli, jo mēs taču tiešām droši nezinām, kas notiek pēc tam. 
 

Kā palīdzēt tikt galā ar sāpēm
Sērošana laikā var būt ļoti dažādas emocijas, jo līdzīgi kā zaudējot tuvinieku, arī pēc mīluļa nāves ir tās pašas sērošanas stadijas, kuru laikā ir gan vientulības, gan dusmas, gan vainas sajūta (ja nu es viņu nekopu pietiekami), vilšanās, ka dzīvnieks neizveseļojās. Ietērpiet teikumos tās emocijas, ko mazais varētu sajust, piemēram, "Tev šobrīd, droši vien ļoti skumji", "Varu iedomāties, cik apjucis tu esi".  Iespējams, ka bērns negribēs par to visu runāt uzreiz, bet gan vēlāk, kad ar zaudējumu jau būs mazliet apradis. 

Paskaidrojiet, ka viss, ko viņš jūt, ir normāli. Ja viņš grib par to parunāt, mamma, tētis vai cits pieaugušais ir līdzās un gatavi klausīties.  Drīkst skumt un paraudāt arī kopā, tādējādi parādot, ka esat vienoti savos pārdzīvojumos. Vecākiem nav jābūt vienmēr stipriem, īpaši, ja runa ir par nāvi.
Sarīkojiet atmiņu brīdi, kurā dalāties savās jaukajās atmiņās par kopā pavadīto laiku ar sunīti, noorganizējiet mazu atvadu un bēru ceremoniju, ļaujot tās organizēšanā piedalīties bērnam. Tas palīdzēs pieņemt realitāti un atstāt gaišā piemiņā mīluli.

Piemiņai var izgatavot mazu foto ar dzīvnieku un bērnu, kur abi ir kopā. Iespējams, ka tās būs skumjas atmiņas, tomēr arī siltas un dziedinošas. 

Noskatieties kopā filmas par dzīvniekiem. Tas var rosināt atkal raudā, bet emociju paušana palīdzēs veselīgāk izsērot šo dzīves pieredzi. 

Neiegādājieties uzreiz vietā citu mājdzīvnieku, jo esošo tas aizstāt tāpat nevarēs. Toties tas var radīt sajūtu, ka vecāki īsti nav sapratuši, cik svarīgs bērnam bija viņa mīļais Muris, ja jau spēja uzreiz nopirkt citu vietā. 

Apskaujiet, ļaujiet raudāt un runāt, nemudiniet "saņemties un būt stipram", jo tas nepalīdz! 

Visā šajā skumjajā pieredzē ir arī savs zelta grauds  - bērns mācās sadzīvot ar zaudējumu, pieņemt to un dzīvot tālāk. No sērošanas laika viņš iznāk stiprāks un viedāks.