Nomira labākais draugs - mājdzīvnieciņš. Kā to pateikt bērnam un palīdzēt pārdzīvot bēdas
Mājdzīvnieks bērnam ir kas vairāk nekā tikai vienkāršs mājas mīlulis. Ja pieaugušie ar savu loģisko un racionālo prātu spēj pieņemt un saprast, ka dzīvnieks, lai cik mīļš, tomēr aiziet no mūsu dzīvēm ātrāk, tad bērnam mīļā kaķa, suņa, jūrascūciņas vai žurciņas zaudējums ir emocionāli līdzvērtīgs tuva cilvēka zaudējumam.
Mājdzīvnieka nāve var būt ļoti traumējoša bērnam, tomēr
jāatzīst, ka pozitīvais ieguvums, ko bērns saņēmis no mīluļa dzīves
laikā, atsver tās zaudējuma sāpes, kuras ir jāiemācās uzturēt gan
bērnam, gan arī vecākiem, redzot šos pārdzīvojumus.
Pētnieks Džošua Rasels vietnē "The New York Times" vairāk stāsta
par savu pētījumu, kura laikā vairākus gadus pētījis
bērnu attieksmi pret mājdzīvniekiem. Bērnu vecums bija no 6 līdz 13
gadiem. Izrādās, ka bērni savus mājas mīluļus uztver līdzvērtīgi kā
brāļus un māsas, attiecīgi arī zaudējuma sāpes ir ļoti spēcīgas.
Vēlāk, atceroties piedzīvoto, bērni atzina, ka diena, kad uzzināja
par sava dzīvnieciņa nāvi, bijusi "sliktākā diena mūžā". Iespējams,
ka kaķis, suns vai kāmītis bija viņa tuvākā uzticības persona, kura
sagaidīja viņu pārnākam no skolas un nekad neko
nepārmeta.
Atceroties piedzīvoto, bērni atzina, ka diena, kad uzzināja par sava dzīvnieciņa nāvi, bijusi "sliktākā diena mūžā".
Tāpēc nenovērtējiet par zemu tās emocijas, ko bērns pauž zaudējuma
brīdī. Paziņojiet skumjo vēsti, palīdziet tikt pāri šim brīdim
pareizi - atbalstoši un klātesot.
Kad un kā pateikt
Izdariet tu klusā, drošā vietā, kur var droši sākt raudāt.
Mazāks šoks par dzīvnieka nāvi ir tad, ja šim notikumam ir
iespējams sagatavoties. Ja ir zināms, ka mājdzīvnieks ir vecs, ļoti
slims un drīz viņš mirs vai nu dabīgā nāvē vai arī dodoties pie
veterinārārsta, tad par šo notikumu labāk ir runāt laicīgi,
paskaidrojot, kas notiek. Dabas likumi nosaka, ka dzīvnieki
praktiski vienmēr dzīvo īsāku mūžu par saviem saimniekiem, tāpēc
suns, iespējams, ir bijis ar mums kopā 15 gadus, bet žurka - tikai
trīs.
Ja dzīvnieks tiks eitanazēts jeb iemidzināts, paskaidrojiet, ka
slimība ir ārstēta visiem līdzekļiem, diemžēl vairāk iespēju nav.
Dzīvnieciņam būs labāk, ja viņš varēs doties uz citiem medību
laukiem neiešot sāpes, tāpēc veterinārārsts viņam veiks injekciju,
pēc kuras viņš aizmigs uz mūžu. Jā, viņš nomirs. Bērni, kuri ir
aptaujāti dažādos pētījumos, atzīst, ka viņiem būtu ļoti svarīgi
atvadīties no dzīvnieciņa pirms viņš nomirst. Ja tāda iespēja ir,
ļaujiet!
Ļoti svarīgi uzsvērt, ka nāve ir neatgriezeniska, sunītis nav tikai
aizmidzis. Viņš nekad un nekādos apstākļos vairs neatgriezīsies. Ja
bērns sadzirdēt tikai vārdu "aizmidzis", tas var radīt nevajadzīgas
cerības, ka sunītis vēl var atgriezties. Par aizmigšanu nevajadzētu
runāt arī tāpēc, ka mazākiem bērniem tas var radīt bailes iet gulēt
- ja nu nepamostas?
Nekādā gadījumā nesakiet "Tas jau tikai dzīvnieks", neļaujiet to teikt arī citiem. Bērnam tas ir tuvākais draugs, tāpēc šādas frāzes tikai noniecinās jūtas.
Tāpat nevajag melot, ka "Bobis aizgāja pastaigāties", jo taisnību
visdrīzāk bērns uzzinās tik un tā, sēras par pazudušo
dzīvnieku nebūs mazākas, bet papildus viņš būs arī dusmīgs par to,
ka vecāki viņam ir samelojuši. Vēl vairāk sarežģītu emociju, ar
kurām jātiek galā.
Ļaujiet raudāt un sērot. Katrs emocijas var izpaust atšķirīgi, bet
visas emocijas ir pieņemamas. Nevajag teikt "Tikai neraudi", jo arī
tas nozīmēs jūtu noliegumu.
Nekādā gadījumā nesakiet "Tas jau tikai dzīvnieks", neļaujiet to
teikt arī citiem. Bērnam tas ir tuvākais draugs, tāpēc šādas
frāzes tikai noniecinās jūtas.
Atkarībā no bērna vecuma izvērtējiet, cik detalizētu informāciju
sniegt. Iespējams, ka sāpīgākās un nepatīkamākās detaļas bērnam nav
jāzina, ja dzīvnieks gājis bojā, piemēram, kādā
negadījumā.
Ja dzīvnieks gājis bojā pēkšņi, pasakiet to īsi un konkrēti, ļaujot
papildus jautājumus uzdot bērnam pašam.
Ja bērns jautā, kas notiek ar dzīvnieciņu pēc nāves, tad šeit
atbilde atkarīga no vecāku pārliecības. Var būt dzīvnieku Paradīze,
bet arī atbilde "Nezinu" nebūs meli, jo mēs taču tiešām droši
nezinām, kas notiek pēc tam.
Kā palīdzēt tikt galā ar sāpēm
Sērošana laikā var būt ļoti dažādas emocijas, jo līdzīgi kā
zaudējot tuvinieku, arī pēc mīluļa nāves ir tās pašas sērošanas
stadijas, kuru laikā ir gan vientulības, gan dusmas, gan vainas
sajūta (ja nu es viņu nekopu pietiekami), vilšanās, ka dzīvnieks
neizveseļojās. Ietērpiet teikumos tās emocijas, ko mazais varētu
sajust, piemēram, "Tev šobrīd, droši vien ļoti skumji", "Varu
iedomāties, cik apjucis tu esi". Iespējams, ka bērns negribēs
par to visu runāt uzreiz, bet gan vēlāk, kad ar zaudējumu jau būs
mazliet apradis.
Paskaidrojiet, ka viss, ko viņš jūt, ir normāli. Ja viņš grib par
to parunāt, mamma, tētis vai cits pieaugušais ir līdzās un gatavi
klausīties. Drīkst skumt un paraudāt arī kopā, tādējādi
parādot, ka esat vienoti savos pārdzīvojumos. Vecākiem nav jābūt
vienmēr stipriem, īpaši, ja runa ir par nāvi.
Sarīkojiet atmiņu brīdi, kurā dalāties savās jaukajās atmiņās par
kopā pavadīto laiku ar sunīti, noorganizējiet mazu atvadu un bēru
ceremoniju, ļaujot tās organizēšanā piedalīties bērnam. Tas
palīdzēs pieņemt realitāti un atstāt gaišā piemiņā mīluli.
Piemiņai var izgatavot mazu foto ar dzīvnieku un bērnu, kur abi ir
kopā. Iespējams, ka tās būs skumjas atmiņas, tomēr arī siltas un
dziedinošas.
Noskatieties kopā filmas par dzīvniekiem. Tas var rosināt atkal
raudā, bet emociju paušana palīdzēs veselīgāk izsērot šo dzīves
pieredzi.
Neiegādājieties uzreiz vietā citu mājdzīvnieku, jo esošo tas
aizstāt tāpat nevarēs. Toties tas var radīt sajūtu, ka vecāki īsti
nav sapratuši, cik svarīgs bērnam bija viņa mīļais Muris, ja jau
spēja uzreiz nopirkt citu vietā.
Apskaujiet, ļaujiet raudāt un runāt, nemudiniet "saņemties un
būt stipram", jo tas nepalīdz!
Visā šajā skumjajā pieredzē ir arī savs zelta grauds - bērns
mācās sadzīvot ar zaudējumu, pieņemt to un dzīvot tālāk. No
sērošanas laika viņš iznāk stiprāks un viedāks.