Suņu novecošana – demence, locītavu problēmas un izkrituši zobi
Mājdzīvnieks noveco – smaga realitāte, ar ko sastopas katrs cilvēks, kuram kaķis vai suns ir kā ģimenes loceklis. Ar ko jārēķinās, kad mīlulis kļūst par senioru, skaidro www.lsm.lv.
Locītavu problēmas – tipiskas lieliem
suņiem
Vai sunim iespējams palīdzēt un kas jāzina brīdī, kad tas sāk
novecot, skaidroja veterinārārste Anete Kalniņa: “Lielajiem suņiem
viena no tipiskākajām novecošanas pazīmēm ir dažādas locītavu
problēmas, tās ir deģeneratīvas locītavu saslimšanas - artrozes un
artrīti, kad locītavu virsma nodilst, locītavās vairs nav
pietiekami daudz šķidruma, un no tā arī veidojas sāpes”.
Locītavu problēmas parasti skar lielās un gigantiskās šķirnes –
vācu aitu suņus, labradorus, rotveilerus, vācu dogus, sanbernārus,
mastifus un citus suņus. Viņu svars izdara lielu spiedienu uz
locītavām. Sunim ir grūtības piecelties, apgulties, pārvietoties,
uzkāpt pa kāpnēm vai viņš sāk pieklibot.
Mazajiem suņiem izkrīt zobi
Turpretī mazos suņus vecumdienās piemeklē citas kaites.
“Vecumdienās maziem suņiem ļoti, ļoti aktuālas ir dažādas mutes
dobuma saslimšanas, periodontīti, un reizēm suņi pat zaudē lielu
skaitu zobu. Protams, ir jāņem vērā, ka nolietojas visi orgāni, var
sākties sirds mazspēja, var būt problēmas ar nierēm, ar urīna
nesaturēšanu un tā tālāk,” skaidro vetārste.
Arī dzīvniekiem gadu gaitā noveco maņu orgāni un samazinās to
spējas. Acis kļūst blāvākas, pasliktinās redze un dzirde – tas
diemžēl ir neatgriezenisks process, taču būtiski dzīves kvalitāti
sunim neizmaina, jo mīluļa svarīgākā maņa ir oža.
Vecuma demence ir pamatā nepareizajam uzskatam par to, ka veci suņi iet uz mežu nomirt. Patiesībā suns vienkārši apmaldās un nespēj atnākt mājās.
Suns apmaldās, nevis iet mežā nomirt
“Viņi var kļūt citādāki, viņi var agresīvāk reaģēt situācijās,
kurās iepriekš agresijas nebija. Viņi var būt apjukuši, var
neatpazīt uzreiz savu saimnieku vai neorientēties tik labi vidē –
arī tā ir viena no novecošanas pazīmēm,” skaidro Kalniņa.
Vecuma demence ir pamatā nepareizajam uzskatam par to, ka veci suņi
iet uz mežu nomirt. Patiesībā suns vienkārši apmaldās un nespēj
atnākt mājās.
“Suņi tomēr ir cilvēka dzīvnieki. Brīžos, kad tiem ir slikti, suņi
vairāk tiecas būt pie sava saimnieka. Arī tā ir viena no
novecošanas pazīmēm, ja dzīvnieks, kurš pirms tam ir bijis ļoti
neatkarīgs, pēkšņi ir kā pielipis savam saimniekam. Tas ir veids,
kā viņš jūtas droši, jo viņa barvedis vēl joprojām par visu
parūpēsies,” skaidro vetārste.
Brīdis, kurā suns kļūst par senioru, krietni atšķiras dažādām
šķirnēm. Vācu aitu sunim desmit gadi ir cienījams vecums, savukārt
čivavas un jorkšīras terjeri nereti svin sešpadsmito,
septiņpadsmito un pat divdesmito dzimšanas dienu.
Regulārāk jāapmeklē vetārsts
Ļoti bieži nāves cēlonis suņiem ir sirds slimības un audzēji.
Tādēļ, ja pamanāt kaut vai nelielu graudiņa lieluma veidojumu uz
ādas, nedrīkst kavēties ar vizīti pie vetārsta. Tāpat jāpiedomā par
ēšanas paradumiem, jo mēdz parādīties divas galējības – ievērojams
liekais svars vai dramatiska notievēšana.
Tāpat jāatceras par aktivitātēm. Vetārste uzsver, ka suni
nedrīkst piespiest skriet līdzi saimniekam, ja fiziski mīlulim to
darīt ir mokoši: “Reizēm dzīvnieks tik ļoti grib savam saimniekam
izpatikt, ka pat ar sāpēm un lielu nogurumu tomēr skries
līdzi”.
Jāpadomā arī par to, kā piemērot dzīves vidi jaunajām vajadzībām.
Novecošana sunim ir dabisks, neizbēgams process. Saimnieka uzdevums
ir parūpēties, lai dzīvnieks vecumdienās justos komfortabli un
saņemtu visu nepieciešamo aprūpi.
Avots: www.lsm.lv