Mājdzīvnieks un peldēšana: kas jāņem vērā suņu saimniekiem

Peldvietas izvēle

“Pirmkārt, jāizvēlas peldvieta, kur ir atļauts atrasties kopā ar suni. Svarīgi atcerēties, ka publiskajās peldvietās (pludmales, oficiāli ierīkotas peldvietas) nav atļauts peldināt suņus, un šādās vietās būs uzstādītas arī informatīvas zīmes – aizliegums peldvietā ievest suņus. Gadījumā, ja šāda informatīva zīme nav uzstādīta, situācija jānovērtē pašam saimniekam, kura pienākums ir nodrošināt, lai suns netraucē un nerada draudus apkārtējiem cilvēkiem un citiem dzīvniekiem’’, situāciju skaidro kinoloģe. Ļena Valdmane iesaka apmeklēt mājaslapu arSuni.lv, kur sadaļā vietas var apskatīt pašu saimnieku ieteiktās “suņiem draudzīgās vietas”, tai skaitā peldvietas. 

“Otrkārt, jāpievērš uzmanība pašai ūdenstilpnei – vēlams, lai krasts ir lēzens, lai suns var brīvi izkļūt no ūdens. Ieteicams izvairīties no stāva, irdena vai slidena krasta, kā arī no augstām, betonētām, gludām malām (piemēram, piestātņu vai tiltu tuvumā). Jāizvēlas ūdenstilpnes ar mierīgu straumi, salīdzinoši seklu ūdeni, kur dziļums palielinās pakāpeniski. Tāpat jāseko līdzi gultnes stāvoklim, lai suns nevar savainot vai sagriezt ķepas, piemēram, uz asiem akmeņiem”, atgādina eksperte. 

Novērtē suņa spējas

Līdzīgi kā cilvēki, arī ne visi suņi ir labi un azartiski peldētāji, un ne visiem suņiem patīk ūdens. Dažiem suņiem peldētprasmi ierobežo fiziskās un anatomiskās īpatnības, savukārt citiem suņiem var būt bailes no ūdens, diskomforts un nepatika. Dažām suņu šķirnēm peldes var sagādāt grūtības, piemēram, suņiem ar īsām kājām (takši, baseti, korgiji), kā arī brahicefālām šķirnēm (franču un angļu buldogi, mopši, pekinieši). Savukārt citām šķirnēm, ir iedzimta nepatika pret ūdeni, piemēram, basenži, protams, ir daži izņēmumi. Teicami peldētāji ir retrīveri, spanieli un ņūfaundlendieši, kā arī medību suņu šķirnes. 

“Peldēšana nodrošina lielu fizisko un arī emocionālo slodzi sunim, tādēļ īpaši uzmanīgiem un piesardzīgiem jābūt ar suņu-senioru un kucēnu peldināšanu, kā arī suņiem ar lieko svaru vai pēc dažādām traumām vai operācijām,” atgādina Ļena Valdmane. 

Pirms kopīgi mesties ūdenī, kinoloģe iesaka pavērot, kā tavs mīlulis izturas ūdens tuvumā – vai labprāt tuvojas ūdenim, vai var atnest ūdenī iemestu mantiņu. Ja suns izrāda satraukuma un stresa pazīmes – atkāpjas no ūdens, sāk elsot un smilkstēt, mēģina paslēpties pie saimnieka kājām, visticamāk, ka šajā brīdī suns peldei nav gatavs.

Ja suns baidās no ūdens

Līdzīgi kā jebkurā suņu apmācības procesā, arī ar peldēšanu jāievēro pakāpeniskuma un mērenības princips. Labāk ūdens tuvumā vai ūdenī pavadīt mazāk laika, bet darīt to ar baudu, saglabājot vēlmi atgriezties vēl, nevis vairot nepatiku ar piespiešanu vai nesamērīgu slodzi.  Noteikti nemetiet kucēnu vai pieaugušu suni ūdenī! Īpaši, ja neesi pārliecināts, vai sunim patīk ūdens un tas prot labi peldēt. Ar strauju lēkšanu ūdenī jābūt piesardzīgiem arī karstās dienās vai pēc lielākas fiziskās slodzes, kad suņa organisms ir sakarsis, jo temperatūras svārstības (īpaši, ja ūdens temperatūra ir krietni zemāka par gaisa temperatūru) var izraisīt šoku.

“Ja suns ūdens tuvumā izturas piesardzīgi un negribīgi tuvojas ūdenim, nevajag to vilkt ar varu. Suns ar ūdeni pirmajā reizē jāiepazīstina pakāpeniski: pastaigājoties gar krastu, var tuvoties ūdenim, neaizmirstot suni paslavēt. Ļoti labvēlīgi suņa “attiecības” ar ūdeni var veidot, izmantojot rotaļas, piemēram, pamest suņa mīļāko rotaļlietu (bumbiņu, kociņu) ūdenī, bet tuvu krastam – tādējādi pastāv lielāka iespējamība, ka suns to satvers un atnesīs. Suns jutīsies drošāk, ja ūdenī atradīsies saimnieks vai cits suns. Pirmajās reizēs var suni nedaudz pieturēt no apakšas zem krūšu kurvja, palīdzot sunim noturēties virs ūdens, jo ķepas visi suņi (t. sk. kucēni) kustinās instinktīvi, pat atrodoties virs ūdens, nevis ūdenī. Zooveikalos ir pieejamas arī speciālas peldvestes suņiem, kas palīdz noturēt pareizo pozīciju ūdenī un ļauj pilnvērtīgi un droši izbaudīt ūdens priekus, īpaši piemērotas tās ir suņiem, kuru anatomiskās īpatnības, fiziskais vai veselības stāvoklis apgrūtina peldēšanu. 

Ievēro mērenību

Ļena Valdmane stāsta, ka laiskošanās ūdens tuvumā, vienkārši staigāšana seklā ūdenī (līdz suņa krūšu līmenim) vai rakņāšanās krasta smiltīs un dubļos, arī bez peldēšanās, ir laba vienmērīga fiziskā slodze sunim un iespēja atvēsināties bez liekas piepūles.

“Arī gadījumā, ja tavs suns ir nasks peldētājs, nepārforsē. Suņi labprāt izdabās saimniekam un būs gatavi vairākkārt atnest ūdenī iemestu bumbiņu, taču saimniekam ir jānovērtē suņa stāvoklis un, ja suns izrāda noguruma pazīmes (ir aizelsies, krastā uzreiz vēlas apsēsties vai apgulties, ir palēninājis tempu, gan skrienot iekšā ūdenī, gan izkļūstot no tā), pārtrauc rotaļu un labāk atgriezies baudīt ūdens priekus citā dienā,” stāsta kinoloģe.

Ūdenstilpju tuvumā jāļauj sunim pašam izvēlēties, vai tas vēlas baudīt peldes, vai izvēlas citu nodarbi. Bieži suņiem patīk ložņāt gar krastu, medīt kukaiņus vai mailītes, rakt bedres smiltīs. Ja suns dodas līdzi saimniekam peldē, jāvēro mirklis, kad suns vēlas atgriezties krastā, un nevajag suni saukt dziļāk un turpināt peldēt. Protams, ja suns veikli un azartiski dzīvojas ūdens tuvumā, labprāt pats lec iekšā un peld, saimniekam atliek vien baudīt mirkli.

Svarīgi, lai atrašanās pie ūdens sagādā prieku un ir droša gan sunim, gan saimniekam un apkārtējiem.