Jāzina katram kaķa vai suņa saimniekam: svarīgākais par dzīvnieka čipēšanu

Maldīgs ir uzskats, ka čips palīdz noteikt dzīvnieka atrašanās vietu, ja mīlulis ir pazudis. Tomēr, ja dzīvnieku atradīs un aizvedīs uz klīniku vai patversmi, pateicoties čipa informācijai, varēs viegli atrast saimnieku.

Vai tas nav kaitīgs?

Čips ir mikroskopiska ierīce rīsa grauda lielumā. Tas ir iestrādāts biostikla plēvē un dzīvniekam nav kaitīgs. Pats par sevi tas nav aktīvs, jo ierīcei nav nekādu uzlādes elementu un starošanas avotu. Čips ieslēdzas tikai brīdī, kad tam pietuvina skeneru. Ierīce sver tikai 0,6 g, tāpēc dzīvnieks pat nemana tās klātbūtni.

Kā notiek čipēšana?

Pirms procedūras veterinārārsts izmeklē dzīvnieku, jo čipu nedrīkst ievadīt slimam vai novājinātam mīlulim.

Ar speciālu injektoru jeb šļirci čipu kopā ar īpašu šķīdumu ievada dzīvniekam zem ādas. Parasti kaķus un suņus čipē muguras daļā starp lāpstiņām un čipu ievieto ādas augšējā slānī, tāpēc dzīvībai svarīgus orgānus tas neskar. Ierīce paliek dzīvniekā visu mūžu. Čips ir redzams arī rentgenā un ultrasonogrāfijā.

Procedūra aizņem dažas minūtes un nav sāpīgāka par parastu poti. Pēc čipa ievadīšanas veterinārārsts ar speciālu skeneru pārbauda, vai čipa informācija nolasās.

Katram čipam piešķir elektronisku numuru, kas sastāv no 15 cipariem. Numurā ir šifrēta valsts un klīnika, kur veikta čipēšana. Informācija glabājas identificēto dzīvnieku vienotajā bāzē.

Čipa ievietošana ir parasta procedūra, pēc kuras dzīvniekam nav nepieciešama īpaša kopšana. Galvenais – neļaut mīlulim kasīt čipa ievadīšanas vietu un nemitrināt to divas dienas pēc procedūras.