Kāpēc suņi sasveicinoties aposta viens otra dibengalu?

Apostīsimies jeb aprunāsimies!
Man patīk ar suņiem doties pastaigās, taču tas viņu garais apostīšanās rituāls, satiekot kādu svešu sugas brāli, reizēm izved no pacietības. Nereti to dēvē par suņu rokasspiedienu. Nereti tas ir gana ilgs rokasspiediens, jo suņi viens otru pamatīgi aposta no viena gala līdz otram – no degungala līdz astes galam. Ja es aizkaitināta demonstratīvi neblenžu izplatījumā, bet piespiežos vērot šo sunisko sasveicināšanos, tad no sava suņa sejas izteiksmes varu nojaust dažas viņa domas. Piemēram: "Ē, pusdienās dabūji kauliņu?" (aposta otra purnu ar zināmu skaudību); "Kas tad tas! Tev sāp auss?" (šuksterē ar savu degunu pa otra ausi); "Skat, jauna frizūra!" (konstatē, ka otrs ir nesen izķemmēts) utt.

Arī populārā amerikāņu suņu un kaķu paradumu vērotāja un aprakstītāja Ādena Mūra pārliecināta, ka suņu pasaulē apostīšanās sasveicinoties nav vienkāršs „Čau!”. „Suņa deguns apostītājam sniedz daudz informācijas par apostāmo, piemēram, kāds ir tā vecums, veselības stāvoklis, ko viņš ēdis brokastīs un, jā, pat kāds ir viņa garastāvoklis,” uzskata Mūra. Suņi sevišķi tiecas apostīt dibengalu, jo tur ķermeņa smaržas un smakas ir intensīvākas nekā citviet.

Ar ko ciemiņš sliktāks par suni?
Ikviens suņa saimnieks, protams, būs ievērojis, ka šo apsveicināšanās metodi viņa mīlulis mēdz pielietot, arī sasveicinoties ar mājas ciemiņiem. Nebūtu godīgi uz viņu par to dusmoties vai pašam justies samulsušam – jo šajā „pārkāpumā” ik dienas tiek pieķerts milzums suņu un apostāmie subjekti parasti nemaz nejūtas pārāk sapīkuši vai aizvainoti.

Tomēr nenāktu par ļaunu iemācīt savam sunim būt patīkamākam apsveicējam. Cerams, viņš jau ir sasniedzis komandu "Sēdēt!" un "Vietā!"  apgūšanas kalngalus? Ādena Mūra iesaka pirms ciemiņu ierašanās šo mācību vēl atkārtot, lai tad, kad viesi nāks pa durvīm iekšā, ne saimnieks, ne suns neizgāztos šajā pieklājības manevrā.

Galu galā  jāņem vērā, ka suņi taču ir sabiedriski radījumi. Viņiem nepieciešams apsveicināties – vismaz kaut kādā veidā. Nerunāsim nemaz par saimnieku vētraino sagaidīšanu pēc īsākas vai ilgākas prombūtnes, viņi vēlas sveicināt arī garāmgājējus, apostīt to bikšu galus un noskaidrot, vai gadījumā šim svešiniekam mājās arī nav palicis kāds četrkājainis?
 

Pieklājīga ķepas pasniegšana
Tiem saimniekiem, kas ir ieintriģēti apmācīt savu suni sasveicināties, kā politiķiem vai biznesmeņiem pieņemts, Ādena Mūra iesaka šādu apmācību: "Vispirms vingrinieties ar sunim tuvu draugu. Palūdziet viņam ienākt mājā ar kādu garšīgu suņu cienastu. Mērķis ir iemācīt jūsu sunim viesu kājstarpes apostīšanas vietā sēdēt labi audzināta suņa ieturētajā pozā un pieklājīgi pasniegt ķepu viesiem. Lai jūsu draugs piedāvā sunim našķi tieši zem tā deguna. Vairums suņu automātiski aiztiks ar ķepu našķi. Kad suns tā dara, lai jūsu draugs satver pacelto ķepu, draudzīgi to paspiež, sakot: "Dod ķepu!", un tad atdod našķi. Kārtīgi uzslavējiet suni". Vēlāk suņa apgūto "politiķa rokasspiedienu" var pārbaudīt ar citiem viesiem. Ja suns atgriežas pie vecā niķa apostīt ciemiņa kājstarpi, būtu labi, ja viesis paietu nost un izliktos suni ignorējam. Tad nu suncim vajadzētu ātri apjaust, ka cilvēku apošņāšana našķus nenesīs, bet diplomātiska pieklājība gan!  

Autore: Inguna Mukāne, Zveriem.lv