Asinssuņu vairošanās Latvijā ir ārpus kontroles. Kāpēc?

Nesen Rīgā kāds nikns rotveilers uz ielas sakoda 12 gadus vecu zēnu. Kodis tik stipri, ka bērnam kājās un rokās palikušas ne tikai vaļējas brūces, bet radušies arī vairāki lūzumi. Savukārt Dobeles novada Berzes pagastā kāda saimnieka turētie divi vācu aitas šķirnes suņi jau mēnešiem ilgi tiranizē gan bērnus, gan mājlopus. Suņi jau nokodoši vairākus mājlopus un mājputnus, bērni baidās iet uz skolu. 

Bērzes pagasta pārvaldes vadītājs Juris Kronbergs Kasjauns.lv teica, ka pēc pagasta iedzīvotāju lūguma tika sasaukta iedzīvotāju sapulce, kurā Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) speciālisti solījuši izvērtēt, vai šie suņi nav bīstami. Ja tie par tādiem tiks atzīti, tad viņus izolēs, ļaunākajā gadījumā - iemidzinās. Savukārt suņa, kurš Rīgā sakoda divpadsmitgadīgo zēnu, un tā saimnieka meklēšana nav pat uzsākta, jo cietušā puikas vecāki vēl nedēļas sākumā nebija uzrakstījuši iesniegumu PVD. 

„Pa labi un pa kreisi tiek pāroti psihiski un fiziski neveseli suņi” 

Šie ir tikai daži suņu uzbrukumu gadījumi. Kāpēc Latvijā pēdējos gados nikni suņi aizvien vairāk uzbrūk cilvēkiem un mājlopiem un kāpēc nevar pie kārtības saukt suņu saimniekus, lai viņi pienācīgi rūpētos par saviem četrkājainajiem mīluļiem un viņus neizaudzinātu par baisiem plēsējsuņiem? Kinologs Jānis Pavlovskis Kasjauns.lv pastāstīja: 

„Vispirms ir jāievieš pilnīga kārtība Latvijas suņkopībā. Mums ir ap 150 dažādu suņu klubi un biedrības, šķirņu pavairotāji. Ne Zemkopības ministrija, ne PVD neko nedara, lai šajā saimniecībā ieviestu kārtību. Tādēļ arī pa labi un pa kreisi tiek pāroti psihiski un fiziski neveseli suņi, tādā veidā arī rodas šie bīstamie un agresīvie suņi. 

Te ir vesels komplekss problēmu. PVD jau kaut ko dara, bet praktiski izvairās no to risināšanas. 2005. – 2009. gadā jau bija ideja, ka ir jāuzrauga potenciāli bīstamo suņu īpašnieki un jānosaka viņiem atbildība par suņu turēšanu. Šai likumdošanas ziņā mums viss notiek daudz ātrāk nekā Eiropā, bet mēs nemākam to virzīt. 

Ar bīstamo sargsuņu turēšanas likumdošanu it kā viss būtu kārtībā, bet ar to ievērošanu Latvijā gan neveicas.

Piemēram, kāds suņu klubs vai biedrība sāk aizstāvēt savu biedru intereses un notiek ilgstoši tiesas procesi. 2008. gadā PVD par bīstamiem atzina divus rotveilerus, bet to īpašnieks par to sāka tiesāties. Tiesa tikai tagad atzina, kad suņi jau miruši, rotveileri tik tiešām ir bīstami. Vajadzēja veselus sešus gadus! 

Mums likumi un noteikumi, kas attiecas uz suņu turēšanu, tiek pieņemti tikai par labu kādai vienai biedrībai. Piemēram, visur notiek kaut kādas suņu apmācības, kas ir nekontrolējamas. Tomēr šīm apmācībām būtu jābūt reģistrētām vietējā pašvaldībā, instruktoriem katru gadu būt jāatjauno savu zināšanu līmenis, jānes atbildība par apmācību laukumā notiekošo. Tomēr šajā ziņā valda pilnīgs haoss. 

Uzskatu, ka suns, kurš kaut vienu reizi ir uzbrucis cilvēkam ir jālikvidē, tur divu domu nevarētu būt. Šāds suns agri vai vēlu agresivitāti parādīs otro un trešo reizi. Pirmās brīvvalsts laikā tādi noteikumi bija gan attiecībā uz klaiņojošiem, gan nikniem suņiem. Tagad tā vairs nav. 

Likumdošana šai ziņā mums jau ir normāla, tikai tā jānoslīpē, mums tā netiek kontrolēta. Kontrolētāji mums sadalās divās grupās: tie, kas ir par, un tie, kas ir pret suņiem. Ja viņš ir pret, tad administratīvā kontrole ir stingrāka. Pirmās brīvvalsts laikā un arī padomju laikā valsts sabiedriskām organizācijām uzlika par pienākumu kontrolēt suņu turēšanu, tagad vairs tā nav. Suņu īpašnieku sabiedriskās organizācijas drīzāk traucē aktīvo suņkopību. Par to ir skaļi jārunā, bet pie mums par to baidās runāt.” 

Ko darīt, ja jums uzklūp nikns suns 

Zoopsiholoģe Inga Cerbule Kasjauns.lv teica, ka likumdošanas un normatīvo aktu ziņā Latvijā viss ir kārtībā. Problēma esot ar šo noteikumu ievērošanu: „Katram sunim un suņu saimniekam taču klāt nepieliksi kārtībnieku, šajā jomā jābūt diskusijai un sabiedrības izglītošanai. Tad varbūt arī lauku tantiņa, kura uzskata, ka sunim jābūt „brīvībai” nepieļaus, ka viņš patrulē uz lauku ceļa, pa kuru staigā dzīvnieki. Domāju, ka ar suņu turēšanas noteikumu izpildīšanu simtprocentīgi neveicas nevienā valstī, sevišķi jau lauku rajonos. Pirmām kārtām, ir vajadzīga sabiedrības izglītošana. Attiecībā uz niknajiem suņiem tik tiešām var teikt – nelaime nāk brēkdama. Cilvēkiem, kuri redz klaiņojušus vai niknus suņus, vajadzētu zvanīt un par to informēt pašvaldības policiju, izsaukt suņu ķērājus.” 

Ja cilvēks sastopas ar suni, kurš izrāda agresivitātes pazīmes vai arī par kura uzvedību nav nojausmas, Cerbule iesaka: 

* kliegt un bēgt vajadzētu tikai tādā gadījumā, ja ir pārliecība, ka būs kur pamukt – ieskriet pa kādām durvīm un tevi kāds sadzirdēs; 

* savukārt, ja ar suni sastopaties parkā vai uz klaja lauka bēgt nevajadzētu, tāpat kā nevajadzētu vicināties ar rokām vai spārdīties. Suns skrien ātrāk un jūs noteikti panāks. Savukārt ar rokām vajadzētu aizklāt seju un vēderu; 

* katrā gadījumā vajadzētu noturēties kājās un ar seju pagriezties pret suni. Lielāka daļa suņu stāvošam cilvēkam neuzbrūk. Savukārt suni var apmulsināt tas, ja būsiet pret viņu pagriezies. Ja suns var jums ieklupt papēžos no aizmugures, tad viņš var neuzdrošināties uzklupt no priekšpuses. 

Policija stāsta, ko dara ar bīstamajiem suņiem 

Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas speciālists Dairis Anučins Kasjauns.lv pastāstīja, kāda ir policijas rīcība, ja tiek saņemta informācija par kāda agresīva suņa uzbrukumu: 

„Ja informāciju par bīstama un agresīva suņa esamību uz ielas saņemam telefoniski kā izsaukumu, tad uz notikuma vietu nekavējoties izbrauc policijas ekipāža, kas uz vietas novērtē situāciju un, ja konstatē, ka šāds dzīvnieks patiešām konkrētajā brīdī rada reālus draudus cilvēku veselībai un dzīvībai, uzbrūkot apkārtējiem, tad nav izslēgta arī dzīvnieka neitralizēšana, pielietojot šaujamieroci. Tomēr jāuzsver, ka te ir runa par tiešām kritiskiem gadījumiem, kad ar citādām metodēm nav iespējams pasargāt cilvēku veselību un dzīvību. 

Citos gadījumos, saņemot iesniegumu par suņa uzbrukumu un miesas bojājumu nodarīšanu, konstatējot šāda fakta esamību, par attiecīgo gadījumu tiek uzsākts kriminālprocess. Atbilstoši Krimināllikumam par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja cietušajam tā rezultātā nodarīts viegls vai vidēja smaguma miesas bojājums, vainīgo personu soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Bet, ja dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanas dēļ cietušajam nodarīts smags miesas bojājums vai tas izraisījis cilvēka nāvi, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. 

Papildus jāpiemin, kas par suņu atzīšanu par bīstamiem ir atbildīgs Pārtikas un veterinārais dienests. Ministru Kabineta noteikumi Nr. 428 „Kārtība, kādā suni atzīst par bīstamu, un prasības bīstama suņa turēšanai” nosaka, ka suni par bīstamu atzīst, ja tas uzbrucis un nodarījis vieglu, vidēji smagu vai smagu miesas bojājumu cilvēkam vai izraisījis viņa nāvi; uzbrucis citam dzīvniekam (mugurkaulniekam) un to ievainojis vai izraisījis tā nāvi; ir agresīvs un rada draudus cilvēkam vai citam dzīvniekam (mugurkaulniekam). 

Iesniegumu par suņa uzbrukumu un pierādījumus, kas pamato suņa atzīšanu par bīstamu, izskata PVD. Iesniegumu PVD, lai konkrēto suni atzītu par bīstamu var iesniegt gan pats cietušais (ja viņš ir vērsies arī policijā), gan arī mūsu amatpersona, kura izmeklē konkrēto lietu. PVD, atzīstot suni par bīstamu, var noteikt šādu turpmāko rīcību: konkrētā suņa sterilizāciju vai suņa eitanāziju. Tāpat ir paredzēts, ka tiek izgatavota un izsniegta suņa īpašniekam vai turētājam atšķirības lente bīstama suņa apzīmēšanai. Tā izgatavota no sarkana atstarojoša materiāla un ir vismaz 20 milimetru plata ar uzdrukātu suņa identitātes numuru un tālruni, kur var zvanīt, ja bīstamais suns atrodas nepieskatīts un apdraud citus cilvēkus vai dzīvniekus. 

Te jāpiebilst vēl, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss paredz atbildību par bīstama suņa turēšanas prasību pārkāpšanu, kas tajā skaitā paredz dzīvnieka konfiscēšanu - uzliek naudas sodu fiziskajām personām no septiņdesmit līdz septiņsimt eiro, bet juridiskajām personām — no simt desmit līdz tūkstoš četrsimt ero, konfiscējot dzīvnieku vai bez tā konfiskācijas.” 

Ko dara ar bīstamu suni? 

Pārtikas un veterinārā dienesta Veterinārās uzraudzības departamenta Veterināro objektu uzraudzības daļas vecākā eksperte Iveta Kociņa Kasjauns.lv pastāstīja, ka par pagājušajā nedēļā Rīgā sakosto puisēnu PVD vēl nav saņēmusi oficiālu iesniegumu un līdz ar to PVD nav uzsācis suņa bīstamības izvērtēšanas procesu. 

Kopumā PVD šogad ir saņēmis jau 18 iesniegumus par suņa uzbrukuma faktiem ar  lūgumu veikt suņu bīstamības izvērtēšanu, savukārt 2013. gadā tika saņemti 33 tādi iesniegumi. 

„Kad kādā no PVD struktūrvienībām persona nodod savu iesniegumu vai sūdzību, tā tiek reģistrēta. Pēc tam PVD speciālisti  izvērtē iesniegtos materiālus. Ja ir nepieciešams, lūdz policijai vai iesniedzējam sniegt papildus informāciju par notikušo uzbrukumu. Pēc tam tiek organizēta komisija suņu bīstamības izvērtēšanai, kas novērtē suņa uzvedību. Mēneša laikā pēc iesniegums saņemšanas PVD, pamatojoties uz komisijas sniegto atzinumu, pieņem vienu no lēmumiem – atzīt vai neatzīt suni par bīstamu. Ja rezultāts ir pozitīvs, uz viņu attiecas īpašas turēšanas prasības. Jāteic, ka šī izvērtēšana un īpašās turēšanas prasības nav subjektīvas, bet gan ir saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem „Kārtība, kādā suni atzīst par bīstamu, un prasības bīstama suņa turēšanai”. Piemēram, tajos ir rakstīts, ka suns var tikt atzīsts par bīstamu, ja tas uzbrucis un nodarījis vieglu, vidēji smagu vai smagu miesas bojājumu cilvēkam vai izraisījis viņa nāvi; uzbrucis citam dzīvniekam (mugurkaulniekam) un to ievainojis vai izraisījis tā nāvi; ir agresīvs un rada draudus cilvēkam vai citam dzīvniekam (mugurkaulniekam),” skaidro Kociņa. 

Bīstama suņa turēšanas prasības ir: 

* Bīstamu suni nav atļauts izmantot pēcnācēju ieguvei, sportā un darbā, demonstrēt izstādēs un atrakcijās; 

* Bīstamu suni aizliegts turēt personai, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu; kura ir sodīta par uzbrukumu cilvēkam vai dzīvniekam vai kura pārkāpusi normatīvajos aktos noteiktās prasības, kas reglamentē ieroču, munīcijas, sprāgstvielu, spridzināšanas ietaišu, speciālo līdzekļu un pirotehnisko izstrādājumu izmantošanu; par kuru saņemts narkologa vai psihiatra atzinums, ka šai personai ir psihiski traucējumi vai alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarība; kura nevar norādīt pastāvīgu suņa turēšanas vietu. 

* Bīstamā suņa īpašniekam vai turētājam jānodrošina, lai bīstamais suns patvaļīgi neizkļūtu no suņa īpašnieka vai turētāja teritorijas un nenonāktu kontaktā ar cilvēkiem vai dzīvniekiem, kā arī, ja suns uzturas ārpus suņa īpašnieka vai turētāja telpām, nodrošina, ka teritorija ir nožogota un suns patvaļīgi nevar izkļūt no tās, un pie vārtiem un citām ieejām izvieto skaidri salasāmu norādi par bīstamu suni. 

* Bīstamais suns pastaigā jāizved viens. 

* Ja nepieciešams, jānodrošina suņa paklausības apmācība. 

* Ja bīstamo suni izved ārpus suņa īpašnieka vai turētāja teritorijas, tam ap kaklu ir jābūt apliktai izturīgai kakla siksnai un atšķirības lentei; jābūt uzliktam uzpurnim ar slēgtu purna daļu, kas nepieļauj iespēju iekost cilvēkam vai dzīvniekam un tamlīdzīgi. 

„Nenoliedzami, ka suņa raksturu un uzvedību ietekmē dzīvnieka gēni, tomēr ļoti liela nozīme ir arī suņa īpašnieka atbildībai, kā arī  suņa socializācijai un apmācībai atvēlētam laikam,” noslēgumā rezumē Kociņa.