Kā droši pastaigāties ar suni? 3 situācijas

Spilgtu dzīves notikumu no dzīvnieku aizsardzības ikdienas pieredzes var veiksmīgi izmantot, lai aprakstītu tipiskas problēmas. Šie vēsturiskie notikumi norādīti kā spilgti piemēri tam, kas var notikt, ja īpašnieks nevar nokontrolēt un atbildēt par sava mīluļa darbībām.

Gadījums Nr. 1: Gādīgs īpašnieks neļaus savam dzīvniekam klaiņot

Suņa īpašnieks bija pārliecināts, ka viņa gudrais un audzinātais suns var pastaigāties patstāvīgi. Tāda attieksme, ka, palaižot suni pastaigāties, pats viņš ar to patstāvīgi tiks galā, ir tik ierasta lieta, ka nu jau ir grūti izvērtēt reālas briesmas. Vienā ziemas naktī saimnieka sirds satraucās par to, ka suns vakarā neatgriezās mājās. Saimnieks par to paziņoja Dzīvnieku Aizsardzības biedrībai un dzīvnieku patversmei. Dažas dienas vēlāk no vietējās avīzes fotogrāfijām īpašnieki uzzināja par to, ka viņu mīlulis ir pakļuvis zem automobīļa riteņiem. Sapratne par to, ka katrs cilvēks ir atbildīgs pilnā mērā par savu dzīvnieku un ka palaist dzīvnieku tālu no mājām ir aizliegts ar likumu, nonāca pie šī cilvēka pārāk vēlu.

GadījumsNr. 2: Pat pēc skata pašam paklausīgākajam sunim jāstaigā pie pavadas

Saimniece staigāja katru dienu ar savu četrkājaino draugu mājas apkārtnē. Suns bija paklausīgs un tāpēc saimniece domāja, ka suns vienmēr pakļaujas komandai un ka pavada viņai nav vajadzīga. Siltā vasaras vakarā, kad saimniece izbaudīja pastaigu ar savu četrkājaino draugu netālu no bērnu rotaļu laukuma, jautra bērnu kompānija ar troksni patruacās garām un suns no izbīļa aizskrēja. Pēc vairākām dienām saimniece konstatēja, ka suns ir nonācis patversmē. Lai atgūtu atpakaļ suni, nācās samaksāt soda naudu un segt izdevumus par dzīvnieka uzturēšanos patversmē. Saimniece sadusmojās un sazinājās ar Dzīvnieku aizsardzības biedrību. Viņa uzskatīja, ka dzīvnieka aizbēgšana un viņa nonākšana patversmē bija vainīgi bērni, kuri izbiedēja viņas suni, tāpēc soda naudu jāmaksā viņiem. Dzīvnieku aizsardzības biedrība nevarēja palīdzēt saimniecei – soda nomaksa palika uz viņas pleciem. Vēl un vēl ir jāatgādina, ka vienmēr nepieciešams lietot pavadu. Vēl jo vairāk, ja turēšanas prasības ir noteiktas vietējās pašvaldības noteikumos. Nav svarīgi, cik paklausīgs un apmacīts ir suns, nekad nevar paredzēt situāciju, kas var viņu izbiedēt vai izprovacēt uz to, lai viņš pārtrauktu klausīt komandas.

Gadījums Nr. 3: Līdzcilvēku drošība – suņa īpašnieka uzdevums

Jauna meitene darba dienas beigās ar velosipēdu brauca uz mājām un negaidīti viņai uzbruka liels Vācu aitu suns. No šausmīgajiem suņa zobiem nebija glābiņa. Par laimi upurim izdevās atbrīvoties no uzbrucēja tvēriena. Vairākas dienas vēlāk policija sazinājās ar suņa saimnieku, viņš uzskatīja, ka viņu apvainoja ar izrakstīto soda naudu. Pēc vietējo iedzīvotāju teiktā nākamajā dienā suns no jauna bija izlaists pastaigāties. Šis apburtais loks atkārtosies no jauna, upuri būs citi cilvēki un dzīvnieki. Uzbrukušā dzīvnieka saimnieku var sodīt ar naudas sodu, tomēr sods nekad nebūs pieteikamis. Fiziskas rētas sadzīs, bet rēta dvēselē paliek uz visiem laikiem, un sliktākajā gadījumā uzbrukuma upuris nekad vairs nevarēs ieraudzīt suni kā draugu. Svarīgi saprast, ka līdzcilvēku drošība, tomēr ir īpašnieka uzdevums, un noteikti ne suņa problēma. 

Autore: Tanja Selart, Dzīvnieku Aizsardzības biedrības Igaunijā valdes locekle