Ko tik pasaulē neēd! Zīdainīšu fekāliju desa un kafija no ziloņu izkārnījumiem

Vēl pimis dažiem gadiem apgalvojums, ka fekālijas var būt lielisks izejmateriāls ekskluzīvu un veselīgu ēdienu gatavošanā, likās absurds. Vai kāds varēja iedomāties, ka pienāks laiki, kad bagātnieki ar lielāko prieku šķirsies no 50 dolāriem, lai izbaudītu mazu tasīti kafijas, kura izkritusi no ziloņa dibena?


Pirmās neparastākās ziņas par dzīvnieku fekāliju pārstrādi bija saistītas ar papīru. Piemēram, Šrilankas papīra ražotne Maximus (tās pastāvīgais klients — ASV Baltais nams) izmanto ziloņu kakas. Austrālija un Tasmānijā papīra rūpalā piedalās ķenguri (no 25 kilogramiem ķenguru zelta sanāk 400 loksnes A4 formāta lapu) un vombati (ražo firma Creative). Skandināvijā gatavo papīru no aļņu fekālijām, bet Čendujas pētnieciskā centra (Ķīna) darbinieki no lielo pandu atkritumiem ražo gan kartonu, gan dekoratīvo papīru (visiem šiem ekopapīriem nav smakas, jo fekālijas tiek rūpīgi izkaltētas un dezinficētas 300 grādu karstumā).

Kafijai ir sabalansēta medus, salda krējuma un mandeļu garša, delikāts rūgtumiņš un noturīga pēcgarša.

 
Bet tagad — par daudz dīvainākām ekskluzivitātēm. Deviņdesmito gadu sākumā pasauli pāršalca ziņa par Kopi Luwak - ārkārtīgi garšīgu kafiju, iegūtu no nelielu dzīvnieciņu — palmu civetu fekālijām. Kafijas cena — 600 dolāri par mārciņu (30 dolāri par tasīti). Neatkārtojamā kafijas garšu gamma rodas tieši civetas kuņģī. Šie kaķa lieluma visēdāji ir kāri uz īpašas šķirnes kafijas krūmu augļiem, kas pēc skata atgādina ķiršus. Savvaļā civetas izvēlas tikai pašus garšīgākos, pilnībā nogatavojušos kafijas augļus,  māgā to mīkstais apvalks pārstrādājas, bet kodols jeb kafijas pupiņa paliek neskarta, tikai bagātīgi piesūcas ar kuņģa sulas fermentiem un, izceļojot cauri zarnu traktam, uzņem cibetīnu — civetas muskusu. Ļaudis vērtīgās civetu spiras savāc, visu lieko nomazgā un tīrās pupiņas vairākas dienas pamatīgi izkarsē saulē. Šai kafijai ir sabalansēta medus, salda krējuma un mandeļu garša, delikāts rūgtumiņš un noturīga pēcgarša.

Tolaik, deviņdesmitajos, Kopi Luwak cena bija adekvāta, jo civetu kakiņas tika vāktas savvaļā —  kafija bija iegūstama ierobežotā daudzumā. Tagad kāre pēc peļņas Kopi Luwak kvalitāti mazinājusi —  civetas tiek turētas primitīvās fermās un ari barotas pieticīgi. Bet, kā zināms, no pārtikas, kas nonāk civetas kuņģī, atkarīga kafijas unikālā garša. Arī kafijas augļi augļi tiek doti tādi, kādi nu pagadās — ne vienmēr iekļaut nogatavojušies... Starp citu — nesen tika radīta tehnoloģija, lai mākslīgi panāktu Kopi Luwak garšu — tādu kafiju var nu nobaudīt arī Latvijā.
 

Pirms pāris gadiem Kopi Luwak zaudēja līdera pozīcijas-- par pasaulē labāko un dārgāko kafiju (cena —1100 dolāru par mārciņu, 50 dolāru tasīte) tika atzīts cits kaku ražojums — Black Ivory (ražotne atrodas tā saucamajā Zelta trīsstūrī uz Taizemes, Mjanmas un Laosas robežas). Šīs kafijas izejviela ir ziloņu fekālijas, un, tā kā ziloņi ir zālēdāji, šai kafijai ir cita garšas buķete. Tā garšo pēc piena šokolādes, riekstiem, ogām un garšvielām. Tā patiešām ir ekskluzīva prece, jo 2012. gadā tika iegūti vien 70 kilogrami Black lvory kafijas pupiņu. Šo kafiju var pagaršot un nopirkt tikai viesnīcu tīklā Maldivu salās. Kā stāsta Block lvory izgudrotājs un zīmola īpašnieks kanādietis Bleiks Dinkins, lai iegūtu vienu kilogramu kafijas, zilonim jāapēd 33 kilogrami svaigu kafijas augļu, jo daļa kafijas pupiņu izbirst no fekālijām un pazūd savannas garajā zālē... Tālākā kafijas pupiņu pārstrāde ir līdzīga Kopi Luwak. Starp  citu, 8% peļņas Dinkins ziedo Āzijas ziloņu fondam (ziloņu ārstēšanai un medikamentiem).

Uzzinot par ziloņu kaku kafijas panākumiem, reaģēja japāņu alus darītava Sankt Gallen, kas jau 2013. gadā alusmīļus pārsteidza ar alu Un, Kono Kuro, gatavotu no Black Iron kafijas pupiņām. Bet dabas pētnieks Janši (Ķīna) drīzumā sola ieviest tirdzniecībā arī pasaulē dārgāko tēju, iegūtu no lielo pandu izkakātā bambusa (maksās aptuveni 50 000 mārciņu kilogramā). Taču satriecošākie kaku produkti ir japāņu zinātnieka Micujuki Ikedas izgudrotais pūpburgers (no cilvēku izkārnījumiem) un spāņu mikrobioloģes Annas Džofrē zīdainīšu fekāliju desa. Pūpburgerus Tokijas iedzīvotāji varēja pagaršot jau 2011. gada.

Diemžēl tie neguva atsaucību, kaut gan zintnieki apgalvoja, ka viņa izgudrojums varētu kaut mazliet apturēt masveida aptaukošanos — Ikedas radītajā gaļas surogāta ir maz kaloriju neka īstajā gaļā, tas satur 63% olbaltumvielu, 25% ogļhidrātu, 3% tauku un 9% minerālvielu. Tiesa, ja pūpburgerus ieviestu plašā tirdzniecībā, to cena būt 10-20 reižu lielāka nekā hamburgeriem, jo vajadzētu atpelnīt pētījumos ieguldīto naudu.

Arī Katalonijas pārtikas un lauksaimniecības institūta zintnieku grupa Annas Džofrē vadībā apgalvo, ka viņu izstrādāta zīdainīšu fekāliju desa cilvēcei nāktu tikai par labu — satur daudz labo baktēriju un probiotiku, un šo produktu var droši iekļaut veselīgo ēdienu kategorija. Tirdzniecībā jau nokļuvuši divi zīdainīšu fekāliju izstrādājumi — līdzīgi fuet desai un tik populārajai vītinātajai  desai čorizo. Nu ko, varbūt ir vērts padomāt par ēdienkartes atsvaidzināšanu?...

No žurnāla "Ko ārsti mums nestāsta"