Atbildība ir prasme domāt un pieņemt lēmumus Jeb par dzīvnieku mīlestību un cilvēkmīlestību + KONKURSS

Runāt un domāt par atbildību vajag katru dienu – nevis Ziemassvētkos un  labo darbu nedēļas laikā. Tāpēc pirms vairākiem gadiem es un mana izglābtā sune Lote sākām braukt uz skolām, dienas centriem, bibliotēkām, pat bērnudārziem, lai dažādām auditorijām mēģinātu pastāstīt, ko nozīmē atbildība ikdienā.

Man ir svarīgi, lai ikviens dzirdētu, sadzirdētu un saprastu. Grāmatiņu “Poga – pasaka maziem un lieliem” es sāku rakstīt pēc vienas šādas atbildības stundas, kad bērniem centos paskaidrot, kāpēc dzīvnieks ir jāsterilizē, kāpēc sterilizēta ir Lote. Man bija grūti un joprojām ir grūti par to runāt arī pieaugušo auditorijā, jo saskaros ar milzu pretsparu. Tāpēc meklēju tādus izteiksmes līdzekļus, kas beidzot atvērs acis un prātus, un varbūt pasaka par mazo būs viens no tiem.

Vai jūs, dumjie, neredzat ciešo sakarību?! Ja mazais redz, kā vecāki, vasarnieku sezonai beidzoties, ciniski pie koka piesien pavasarī par polšu nopirkto dzīvo rotaļlietu (neņems tak uz smalko pilsētas dzīvokli bezšķirnes plusku!), ir liela varbūtība, ka pēc gadiem arī viņus pašus... uz mežu ragutiņās.

Pirms katras atbildības stundas man, protams, jautā, ko mēs ar Loti darīsim. Mēs nerādīsim trikus un tas nav mūsu uzdevums. Sarunājoties, klausoties, atbildot uz jautājumiem, rotaļājoties – mēs noskaidrojam, kāda ir saimnieka un viņa mīluļa sadzīve jeb kas ir atbildīga saimnieka ABC.


Ir ļoti patīkami, ka pēc tam sociālajos tīklos bērni vai viņu vecāki raksta, ka sameklējuši sava dzīvnieka potēšanas pasi, lai paskatītos, cik sen nav veiktas vakcīnas, kaklasiksniņā ierakstījuši tālruņa numuru vai ļoti pārdomājuši stāstīto, ka dzīvnieks nav dāvana, ka labāk ir aizbraukt uz patversmi, izstaigāties ar suni, pavērot kopēju ikdienu, lai saprastu, vai mūsu ģimene ir gatava rūpēties.

Pasakas par mazo Pogu vāciņā ir mūzikas disks ar deviņām sirsnīgām dziesmām, kuras uzrakstījis mans vīrs Jānis. Dziesma – dziesmas vārdos paustais aicinājums ir vēl viens izteiksmes līdzeklis,  kā uzrunāt un aicināt ieklausīties. Tāpēc atbildības stundās skan arī mūzika. Protams, ar vienu tikšanās reizi nepietiek, lai ikviens varētu sist pie krūts un sacīt – es esmu atbildīgs. Laikā, kad nav laika un vecāki uzskata, ka viss ir jāiemāca skolā, es gribētu citēt žurnālistes Ivetas Mediņas rakstīto par Pogas pasaku :

Labestības mācībstunda! Aha, zinu, zinu... Tūlīt atskanēs vaimanas – par bērniem, par bērniem jāraud, nevis par kraupainiem, pamestiem bomžu kucēniem! Pilni bērnunami ar dzīvu vecāku bāreņiem, bet vecļaužu pansionāti – ar dzīvu bērnu vecākiem! Jā. Tiesa. Taču man, šādas anonīmas interneta gaudas lasot, gribas rūkt: “Vai jūs, dumjie, neredzat ciešo sakarību?! Ja mazais redz, kā vecāki, vasarnieku sezonai beidzoties, ciniski pie koka piesien pavasarī par polšu nopirkto dzīvo rotaļlietu (neņems tak uz smalko pilsētas dzīvokli bezšķirnes plusku!), ir liela varbūtība, ka pēc gadiem arī viņus pašus... uz mežu ragutiņās. Ja ğimenē ierasta tradīcija – kucēnu un kaķa bērnu jūrskola –, kāpēc gan miskastes konteinerā neizmest tikko dzimušu, nevienam nevajadzīgu zīdainīti?”
 

Pirmās dzīves atbildības stundas bērnam pasniedzam mēs – vecāki. Ja man būtu jāizvēlas viens no daudzajiem vārda “atbildība” sinonīmiem, tad es lūgtu jums mācīt domāt un lemt, jo lēmums – mēs vēl neesam gatavi uzņemties rūpes, mēs nespējam rūpēties par dzīvnieku viņa mūža garumā – arī ir ļoti, ļoti atbildīgs un respektējams lēmums. Es aicinu pieaugušos pašiem iemācīties un iemācīt bērnam domāt – Vai es varu vai es esmu gatavs?

Autore: Zanda Radziņa
 

Konkursa jautājums :

• Mammamuntetiem.lv lasītaji tiek aicināti uzrakstīt – kurai skolas, bērnudārza, pilsētas, ciema bibliotēkai jūs vēlētos uzdāvināt grāmatiņu un CD “Poga – pasaka maziem un lieliem”. Divu sirsnīgāko, gudrāko un pamatotāko vēstuļu autori dāvanā saņems mazās Pogas pasaku. Grāmatiņa tiks uzdāvināta arī Jūsu vēstulē minētajai bibliotēkai. 
  Vēstules gaidīsim uz e-pasta adresi redakcija@mammam.lv līdz 12. decembrim