Vai dzīvnieks mājās spētu mazināt trīsgadnieka uzvedības problēmas? Speciālista komentārs

Mamma raksta:

"Manai meitiņai ir 3,5 gadiņi. Bieži meita neklausa, būtu nieks, ja viņa paniķotos un nomierinātos. Tā nenotiek, viņa tik ļoti spītējas, ka nav iespējams ar viņu neko sarunāt. Bieži kliedz man virsū, uzdrošinās mani izraidīt no istabas. Tas notiek arī cilvēkos. Citās reizēs meita ir ļoti paklausīga un nosvērta. Esmu ievērojusi, ka komunikācijā ar mājdzīvnieku - kaķi vai suni, viņa nomierinās un atslābst. Paliek mierīga un izturas ļoti mīļi pret dzīvnieku, uzvedība mainās arī pret apkārtējiem. Pašiem mājdzīvnieku nav. Meita mums ir vienīgais bērniņš. Esmu iedomājusies, ka vairāk viņas uzvedība ir saistīta tieši ar to, un emocionāli viņai šis dzīvnieks palīdz."

Atbild klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte:
"Mājdzīvnieks var palīdzēt nomierināties, bet tas nebūs iemesls tam, lai viņa vairs neniķotos un nekomandētu mammu. Trīsgadnieka vecumā ļoti būtiski ir, lai vecāki noteiktu pietiekami stingras un bērna vecumam un temperamentam atbilstošas robežas. Robežas, noteikumi, disciplīna rada drošību, tāpēc bērns kļūst mierīgāks un labāk vadāms. Tas gan nenozīmē to, ka meita nemēģinās robežas pārkāpt un pārbaudīt, cik mamma ir stingra savās prasībās. Svarīgi ir mēģināt saprast, ko meitiņa cenšas panākt ar savu uzvedību, kāds ir tās slēptais mērķis? Iespējams, ka tā ir cīņa par varu. Ja tas ir tā, tad "vara" viņai ir jādod un jāļauj piedzīvot citās situācijās, spēlēs, ikdienas darbos, izvēlēs, kur tas ir pieļaujams, atbilstoši situācijai un bez cīņas.

Mājdzīvnieks var palīdzēt nomierināties, bet tas nebūs iemesls tam, lai viņa vairs neniķotos un nekomandētu mammu.

Šķiet, ka viņa ļoti labi jūt un saprot, ka, iespējams, Jūs uztraucaties vai jūtaties neērti, tad, kad viņas niķus redz citi cilvēki, un viņa ar to manipulē. Ir svarīgi sajust, kas notiek ar mammas emocijām un sajūtām šādās reizēs. Tas varētu palīdzēt izprast meitas uzvedību, bet mammai saglabāt mieru. Nav nekas briesmīgs, ja mamma ļauj meitai "izniķoties" neskatoties uz to, ka to redz citi cilvēki. Būtiski, lai mamma justos pārliecināta un stipra par savu rīcību, audzināšanu. Sajūtot mamma spēku, arī meita mazāk mēģinās manipulēt. Vēl ir jāņem vērā, ka trīs gadi ir īpašs vecumposms, parādās temperiments, ir daudz emociju, vēlmju, bet trūkst prasmes un spēka visus "gribu" īstenot. Tāpēc sākas spītēšanās. Spītībai ir arī savas labās puses – neatlaidība. Neatlaidību vecāki parasti vēlas redzēt savos bērnus skolas vecumā. Lai to nenoslāpētu, der apsvērt, kurus bērna noteikumus vecāki ir gatavi atbalstīt un ievērot. Varbūt ļaut, lai meitiņa mammu vai tēti kādu reizi izdzen no savas istabas. Tāpat pārdomājiet, kuros jautājumos nepiekāpsies un noteikumus diktēs vecāki. Par katru sīkumu nav jācīnās, un ir lietas uz kurām var pievērt acis. Mamma varat arī palīdzēt meitai sevi ieraudzīt no malas, pasakot priekšā kā viņa jūtas. Piemēram "es redzu, ka tu dusmojies un kliedz, jo..." Šādi atspoguļojumi ar laiku bērnam palīdz runāt par savām vēlmēm un emocijām un mazāk tās paust uzvedībā."

LASI ARĪ: 

Ko darīt, ja trīsgadnieks publiskā vietā taisa traci 

Soli pa solim: kā cīnīties ar bērna dusmu lēkmēm

Bērns un mājdzīvnieks – kas par to jāzina vecākiem?

Kam ģimenē labāk būt pirmajam – dzīvniekam vai bērnam?