Esiet uzmanīgi būvējot un remontējot! Jaunajās un atjaunotajās mājās var būt veselībai kaitīgs slikts gaiss
Visā pasaulē ir vērojama tendence no jaunuzbūvēto un atjaunoto dzīvojamo ēku iedzīvotājiem arvien lielākā skaitā saņemt sūdzības par diskomfortu, ko varētu saistīt ar iekštelpu gaisa kvalitāti. Parasti jaunās mājās šis diskomforta periods ir īslaicīgs un pārejošs, bet daļai jaunbūvju (aptuveni 30%) tas pārvēršas ilglaicīgā un aktuālā problēmā. Šādos gadījumos ir pamats domāt par „slimās būves sindromu”. Vairāk par slimās būves sindroma izpausmēm un to risināšanu stāsta būvinženieris un inženierzinātņu doktors Juris Biršs.
Ilgstoši uzturoties ēkā, kam piemīt „slimās būves sindroms”,
cilvēki visbiežāk sāk izjust pašsajūtas pasliktināšanos, kas var
izpausties kā nogurums, miegainība, traucēta koncentrēšanās, kā arī
galvas un kakla sāpes, izdalījumi no deguna, šķavas, nelabumus,
reiboņi un citi simptomi. Lai gan šādus simptomus var izraisīt arī
pilnīgi citi cēloņi – cilvēks var būt alerģiski jutīgs, indivīda
darbs var būt saistīts ar stresa apstākļiem vai izraisa dziļu
neapmierinātību, var būt arī citi iespējamie psihosociālie faktori
-, tomēr Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas komitejas
pētījumi liecina, ka ļoti bieži šos simptomus var saistīt ar
dzīvojamo iekštelpu gaisa kvalitāti. Droša zīme tam, ka vainojams
„slimās būves sindroms”, ir simptomu saasināšanās, atrodoties tieši
konkrētās telpās (skolā, darbā, mājās, u.tml.). Savukārt pašsajūta
uzlabojas, šajā būvē neuzturoties.
Būtiska ir telpu regulāra un rūpīga tīrīšana, turklāt, izmantojot iespējami dabīgāku sadzīves ķīmiju.
Potenciāli jutīgās iedzīvotāju grupas, kuru veselība visvairāk pakļauta iekštelpu gaisa kvalitātes riskiem ir bērni, grūtnieces, gados veci cilvēki, cilvēki, kuri cieš no astmas, elpošanas un sirds – asinsvadu slimībām. Vienlaikus – gaisa piesārņojums jebkuram cilvēkam var radīt kumulatīvos jeb uzkrājošos veselības efektus.
Secinot, ka slikta pašsajūta rodas tieši konkrētā būvē un telpās,
ir būtiski censties noskaidrot, kas tieši to izraisa. Viens no
veidiem, kā to darīt, ir īpašs gaisa kvalitātes un plūsmas tests,
ko veic Darba drošības un vides veselības institūts. Visbiežāk
ēkās, kurās cilvēki izjūt veselības pasliktināšanos, konstatējamas
baktērijas, sēnītes un vīrusi, putekļi un putekšņi, slikta
ventilācija, gāzes pavardi, kamīni, ķīmiskas vielas, kas izdalās no
dažādām ierīcēm, līmēm, krāsām, saistvielām, būvmateriāliem,
mēbelēm u.c.
Kā veidojas slimās būves sindroms?
Līdz pat 30% no visām jaunajām vai atjaunotajām biroju būvēm ir
īpaši augsti rādītāji iekštelpu gaisa kvalitātes negatīvajai
ietekmei uz cilvēku veselību un komfortu – tātad saistību ar
“slimās būves sindromu”.
Ļoti būtiski rūpēties par pietiekamu gaisa cirkulāciju telpās – tām jābūt regulāri vēdinātām un ventilētām, jāsamazina gaisa mitrinātāju lietošana un jāatceras arī par gaisa kondicionēšanas sistēmas tīrīšanu.
Būvinženieris un inženierzinātņu doktors Juris Biršs atklāj dažus piemērus, kā var veidoties “slimās būves sindroms”. Piemēram, būvobjektā tiek izmantots monolīts betona pārsegums, kura biezums ir 200 mm. Latvijas klimatiskajos apstākļos betons uzņems no apkārtējās vides vairāk ūdens mitruma, nekā spēs atdot, jo izteikti darbosies betona kapilārā kondensācija. Ja virs betona veidos jebkāda veida nepārtrauktu segumu, tas tiks pakļauts mitruma fizikālai un ķīmiskai iedarbībai, kas var radīt seguma materiāla deformācijas, materiāla ķīmisku sadalīšanos, un rezultātā gaisā nonāk cilvēka veselībai kaitīgi, alerģiski savienojumi.
Ja netiek izmantots starpslānis, bet grīdas segums līmēts tieši uz
betona virsmas, starp šim divām materiālu kārtām var rasties ūdens
tvaikus necaurlaidīga vide, kas ir ideāla vieta sārmu ķīmiskai
reakcijai ar līmvielām – sāk izdalīties butanols, alkaloīdi un
gaistošas organiskās vielas.
Kā vēl vienu piemēru J.Biršs min gadījumus, kad uz betona grīdas
pamatnes ir uzklāts ruberoīds – ar bitumenu piesātināts materiāls
(bitumens ir naftas un akmeņogļu pārstrādes produkts, dabisko
smago ogļūdeņražu maisījums), bet virs tā – kokskaidu plātnes,
kas savukārt satur fenolformaldehīdsveķus vai karbamīdsveķus (tie
ir aromātiski oglekļa savienojumi). Benzola un citu destilātu
(toluola, hloroforma, kas ir lieliski šķīdinātāji) tvaiki viegli
šķīdina sev radnieciskos produktus, caurspiežas tiem, pastiprina
jau tā indīgos iztvaikojumus un pa linoleja šuvēm un grīdas
perimetra spraugu (nosegtu ar grīdlīstēm) nonāk telpā. Jo augstāka
būs telpas temperatūra, jo lielāka būs ogļūdeņražu summārā deva
telpas gaisa sastāvā.
Slimās būves sindroma profilakse
Lai izvairītos no “slimās būves sindroma” veidošanās vai
attīstīšanās telpā, ieteicamas vairākas profilaktiskas darbības,
kas gaisu padarīs mazāk kaitīgu cilvēkam. Iekārtojot mājokli,
jāizvēlas mēbeles un materiāli, kas neveicinās putekļu uzkrāšanos.
Ļoti būtiski rūpēties par pietiekamu gaisa cirkulāciju telpās – tām
jābūt regulāri vēdinātām un ventilētām, jāsamazina gaisa
mitrinātāju lietošana un jāatceras arī par gaisa kondicionēšanas
sistēmas tīrīšanu. Tāpat būtiska ir telpu regulāra un rūpīga
tīrīšana, turklāt, izmantojot iespējami dabīgāku sadzīves
ķīmiju.
Kā uzsver J.Biršs, mūsdienu moderno būvmateriālu laikmetā, kad
alternatīvu materiālu sortiments ir ļoti plašs un tie ir paredzēti
dažādu tipu būvēm ar ļoti atšķirīgiem ekspluatācijas apstākļiem, ir
pat ļoti bīstami izvēlēties būvmateriālus tikai pēc ekonomiskiem
apsvērumiem. Tāpēc tiem, kas uzsāk telpu izbūvi vai remontu, jāseko
līdzi arī tam, lai apdarē un būvniecībā izmantotajiem
būvmateriāliem un to sistēmām ražotājs ir veicis testus par to
ietekmi uz gaisa kvalitāti un uzņemas par to atbildību.