Evita: "Auto bija sadragāts, man – ne skrambiņas…"

Evita nepieder tā saukto svētdienas braucēju kastai – dzīvesvieta pierīgā, darbs gan Rīgā, gan Saulkrastos, bet dēlam bērnudārzs vēl citā pierīgas pilsētā. “Ar auto sanāk braukt gandrīz katru dienu, tāpēc uzskatu, ka šo 12 gadu laikā, kopš man ir autovadītāja apliecība, esmu guvusi vērā ņemamu braukšanas prasmi, un līdz šim nebiju iekļuvusi nevienā ceļu satiksmes negadījumā,” saka Evita: “Arī līdzbraucēji parasti uzteic manu braukšanas prasmi, un vēl joprojām uzskatu, ka pie notikušā negadījuma neesmu vainojama ne mazākā mērā.” 

To, kas īsti notika 2016.gada novembrī sieviete tā īsti – detaļās – pat neatceras. “Laikam prāts ieslēdzis pašaizsardzības mehānismu, citādi es laikam ilgu laiku nevarētu piesēsties pie stūres,” atzīst Evita. 
Tā bija viena no pirmajām dienām, kad pamatīgi puteņoja. Ceļi nebija īpaši slideni, taču sniega daudz, pat lielās šosejas pustīrītas. Brauciens no Rīgas uz Saulkrastiem torīt bija visai ekstrēms – abās pusēs iebrauktas vienas sliedes, bet pa vidu sniega putra. Evita pielāgojās intensīvajai satiksmei, kas plūda ar vidējo ātrumu 80km/h., Tomēr kāds džipa īpašnieks bija steidzīgāks par citiem. 

“Atpakaļskata spogulī pamanīju, ka aiz manis ir viens dulls braucējs, kurš visus apdzen pat tad, kad pretī brauc lielā fūre, tāpēc ieturēju lielāku distanci starp priekšā braucošo auto. Laikam intuīcija teica priekšā, ka kaut kas nebūs lāgā,” atminas Evita. Jau pēc mirkļa viņas priekšnojauta piepildījās – pārgalvīgais braucējs apsteidza Evitas mazo auto, iemetot viņas priekšējā logā pamatīgu sniega putru. Evita instinktīvi spieda bremzes pedāli, reizē ieslēdzot loga tīrītājus un centās turēt stūri taisni, taču… Kad stikls atkal bija tīrs, viņa saprata, ka brauc grāvī. Savaldīt auto vairs neizdevās, un tas apmeta vairākus kūleņus, līdz apstājās.

Viņa neatceras, kā atsprādzējās, kā tika ārā no auto, kā piezvanīja policijai. Vienīgais, kas palicis Evitas atmiņā no tā liktenīgā brīža, ir līdz šim izdzīvotās ainas – galvenokārt saistītas ar dēlu, kuram rudenī jāsāk skolas gaitas. 

Viņa neatceras, kā atsprādzējās, kā tika ārā no auto, kā piezvanīja policijai. Vienīgais, kas palicis Evitas atmiņā no tā liktenīgā brīža, ir līdz šim izdzīvotās ainas – galvenokārt saistītas ar dēlu, kuram rudenī jāsāk skolas gaitas. “Policiju vajadzēja gaidīt diezgan ilgi, jo, kā uzzināju pēc tam, tajā dienā bija avāriju bums. Es visu laiku stāvēju turpat grāvī pie savas mašīnas, kas bija sadragāta, taču man pašai – ne skrambiņas. Brīnums, jā. Fiziski man nekas nekaitēja, bet psiholoģiski… Smadzenes bija kā vate, un nesapratu, ko darīt tālāk. Neviens garāmbraucējs neapstājās – arī tas mani pārsteidza,” saka Evita.

Par laimi, viņas atmiņā atausa internetā vairakkārt redzēts ciparu virknējums 116006. Sieviete zināja, ka, piezvanot uz šo tālruni, iespējams saņemt gan psiholoģisku, gan praktisku palīdzību. “Atceros, kad vasarā lasīju kādas sievietes stāstu, ka viņa caur šo tālruni noziegumos cietušajiem saņēmusi palīdzību un tā tikusi galā ar likstām, kas bija radušās vīra varmākas dēļ, es nodomāju – cerams man nekad nevajadzēs šāda veida palīdzību. Esmu šķīrusies, un man jau noteikti nedraud vardarbība ģimenē. Tomēr liktenis lēma citādi. Esmu tiešām pateicīga sievietei, kura atbildēja uz manu izmisīgo palīgā saucienu. Vispirms jau atguvu skaidru saprātu, un tad arī padomus, ko darīt tālāk,” atceras Evita un piebilst, ka arī viņa bija kļuvusi par sava veida nozieguma upuri: “Es jau neiebraucu grāvī labprātīgi un, ja nebūtu šis džipa vadītājs, kurš man logā iemeta žļurgas kupenu, domāju, ka nekas tāds nenotiktu.”

Nedēļu pēc notikušā ar radu palīdzību sieviete tika pie jauna auto, un tagad atkal brauc. Pirmās dienas bijušas nelielas bailes izbraukt uz šosejas vai intensīvākā satiksmē pilsētā, taču nu jau viss aizmirsts. Tiesa gan, redzot kādu, kurš sliktas redzamības laikā grib apdzīt viņas auto, Evita instinktīvi piebremzē laikus un cenšas palaist steidzīgo šoferi. 

Atceries!
116006 – šo ciparu virkni vērts iegaumēt katram, lai nepieciešamības gadījumā saņemtu bezmaksas atbalstu. Zvanot uz minētā tālruņa numuru, psiholoģisku un informatīvu palīdzību iespējams saņemt gan nozieguma upuriem, gan aculieciniekiem. 
Šis ir vienotais atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem, kas pakāpeniski tiek ieviests visās Eiropas Savienības valstīs. Latvijā tas sācis darboties no pērnā gada 1. janvāra. Uz tālruņa zvaniem atbild speciāli apmācīti Krīžu un konsultāciju centra SKALBES speciālisti katru dienu no pulksten 7.00 – 22.00. 
Ja tālruņa darba laikā uz tavu zvanu neviens neatbild, tas nozīmē, ka abi operatori šobrīd ir aizņemti, sniedzot palīdzību kādam citam. Lūdzu, pārzvani vēlreiz. Speciālists ļoti gaidīs tavu atkārtoto zvanu!

Visi saņemtie tālruņa zvani ir anonīmi, un dalīties ar savu stāstu, lai iedrošinātu citus meklēt palīdzību, Evita piekrita labprātīgi.