Bērns pastaigā ar suni. Kurš kuru pieskata?

Vasaras mēnešu laikā esmu kļuvusi netieša lieciniece šādam notikumam – bērns staigāja ar suni (precīzāk, kuci, kura meklējas), suns norāvās un atgriezās pēc dienas apmierinājies.
 

Bērnam ir tikai 8 – 10 gadi, bet suns ir bara dzīvnieks. Jāatcerās, ka bars parasti pakļaujas vecākiem un stiprākiem. Daudzos gadījumos dzīvnieks bērnu ierindo kategorijā aiz sevis. Tas nozīmē, ka, paliekot divatā, suns cilvēkbērnu var arī neklausīt. 

Vienā gadījumā kuce ir šķirnes un zaudē visus ciltspapīrus. Vecāki auro un pat vicina rokas! Vainīgs esot bērns! Tas taču bērna pienākums - vest laukā suni. Ir forši, ka bērniem ir pienākumi, bet ir vēl foršāk, ja vecāki domā ar to vietu, kas paredzēta domāšanai.  Bērnam ir tikai 8 – 10 gadi, bet suns ir bara dzīvnieks. Jāatcerās, ka bars parasti pakļaujas vecākiem un stiprākiem. Daudzos gadījumos dzīvnieks bērnu ierindo kategorijā aiz sevis. Tas nozīmē, ka, paliekot divatā, suns cilvēkbērnu var arī neklausīt.

Bērns ar suni iziet pastaigā un staigā "viegli", viņš nav sasprindzis tūlītējam pavadas ķērienam un stingrai turēšanai. Savukārt pat augumā mazam sunim ir neiedomājams spēks. Es nemaz neesmu maza un vārga, bet esmu lidojusi uz vēdera, kad pēkšņi man uzticētais kokerspaniels ieraudzīja kaut ko interesantu. Es to neredzēju un biju atslābusi. Nevar no maza bērna prasīt gan spēku, gan šo patiesi lielo koncentrēšanos, lai pirmais pamanītu, kas gan suni varētu ieinteresēt, satrakot vai sabaidīt.

Uzticot bērnam izvest pastaigā suni, ņemiet vērā - ja šķirnes kuce meklējās, tad bērnam viņa nav jāved pastaigā, bet tas ir jādara pieaugušajiem. Manā pieredzē glābt 14 gadus vecu meitenīti, kura šausmās kliedz, jo viņas kucei, kas meklējas, lec virsū 3 lieli suņi un 2 mēģina gar zemi nogāzt arī cilvēkbērnu. Bērnam šī atbildība nav jāuzņemas.

Mani novērojumi, kā bērns staigā ar suni :

*Suns staigā ar bērnu jeb bērns tiek vilkts aiz suņa.

*Bērns laiž savu suni klāt visiem citiem suņiem, jo uzskata, ka suņi tāpat kā bērni draudzējas. Tas ļoti bieži tā nav, un kāds tiek savainots.

*Suns sēž un kauc piesiets kaut kur bērna rotaļu vai izklaides vietas tuvumā un par viņu ir aizmirsts.

*Suni (īpaši, ja tas ir kucēns) pat nežēlīgi mīca un staipa visi sētas bērni.

*Bērns, ja viņam kaut kas nepatīk, jo suns neklausa, suni spārda un sit.

*Nekad neesmu redzējusi, ka bērns savāktu aiz sava suņa vai aizrādītu, ka suns zemē kaut ko atradis un steidz aprīt. Salīdziniet suni ar savu bērnu, kurš aizvests pie omītes vai krustmāmiņas, kur var atļauties daudz vairāk kā mājās.

Ir brīvlaiks un vismaz mūsu ciemā šobrīd staigā tik daudz nepieskatītu bērnu un suņu, ka, vedot pastaigā savējos suņus, es kā pieaugušais ne mirkli nevaru atslābināt uzmanību, jo noteikti no kādas puses skries kāds norāvies vai kāds bērns vilks savu, bailes drebošu mazsunīti, jo viņam taču ir obligāti jāpadraudzējas ar kādu manu vilku kaut gan, kā lepni stāsta pats bērns – viņu jau divas reizes sakoda.

Redzu, ka vecāki neko nemāca, paši nezina vai pašiem vienkārši POFIG, kas ar abām dzīvajām dvēselītēm notiek ārā, kad aiz viņiem aizveras dzīvokļa durvis. Pastaigā ir jāiet kopā ar bērnu un viņš jāmāca un jāskaidro.
 

Autore: Zanda Bērziņa - Radziņa, Atbildības skola