Kuram sunim droši var uzticēt lauku mājas sargāšanu?

Par vienu no labākajiem sargsuņiem ir atzīts rotveilers, uzticams, ar nosvērtu dabu, labi paklausa komandām un prot cienīt bērnus. Taču, ja ziemā izliksi šo jaukumu sniegā un salā, pēc kāda brīža ievērosi, ka sunim ļoti salst un tas jūtas visai nelaimīgs. Turklāt tas ne vienmēr iemācāms neaiztikt citus mājas kustoņus, tāpēc vairāk piemērots mājai ar nelielu dārza teritoriju kādā privātmāju rajonā un dzīvoklim.

Sargsunim laukos nepieciešams
▪ Biezs kažoks, tā kā daudz laika jāpavada ārā.
▪ Patika pārvaldīt savu teritoriju, nevis aizklīst prom no mājām.
▪ Dabas dota rakstura iezīme sargāt saimnieka īpašumu un mājiniekus.
▪ Pietiekami neatkarīgs raksturs: suns labprāt kādu laiku dzīvo savā vaļā un nejūtas visu pamests.

Vācu aitu suns izceļas ar spēcīgi attīstītu ožu, gudrību un uzticamību. Tas ir labs skrējējs un, ja nav apmācīts neriet, arī dūšīgs rējējs. Mēdz ielaist svešinieku teritorijā, bet vairs nelaist ārā no tās, mēģināt satvert un turēt ciet, kamēr pienāk saimnieks. Un arī tad, ja sunim norāda, ka ciemiņš ir draugs, joprojām saglabās visai neuzticīgu attieksmi, piemēram, mēģinās turēties starp viesi un saimnieku.

Kaukāza aitu suns ar izcili biezo apmatojumu labi jutīsies ārā arī sala laikā. Tam ir nosvērts raksturs, izteikta īpašība sargāt teritoriju un katru, kas ietilpst mājinieku statusā – arī mājputnus, teļus, aitas, vistas un citus kustonīšus. Ļoti pieķeras saimniekam un gaida draudzības apliecinājumus no cilvēka. Ar lielu atbildību izturas pret saimnieka bērniem. Maz rej un visai pavirši interesējas par to, kas notiek aiz viņa teritorijas robežām. Ir nikns no dabas un neuzticas svešiniekiem.

Vidusāzijas aitu sunim nav tik apjomīgs apmatojums kā kaukāzietim, taču tas ir ne mazāk izturīgs, prot pielāgoties mainīgiem laikapstākļiem un pacieš aukstumu. Pašapzinīguma dēļ var būt grūti dresējams, bet bez dresūras nevajadzētu sadzīvot ne ar vienu no šajā rakstā minētajiem suņiem. Ļoti mīl saimnieku un sargā gan viņu, gan arī teritoriju.

Suns bez goda ciltsrakstiem, ar nevienai sugai neatbilstošu ārieni, bet ar visu sirdi pieķēries savam saimniekam – tāds ir vidusmēra krancītis, ko arvien vairāk suņu mīļotāju izvēlas ņemt par savas ģimenes draugu, stāsta klīnikas Mazo brāļu hospitālis veterinārārste Daiga Bokvalde. Visbiežāk bezšķirnes suņus adoptē no patversmēm, un lielie suņi ar biezu spalvu nav tik pieprasīti kā mazie. Taču no patversmes paņemts suns var nebūt labs teritorijas sargs un nekad tā arī nepieņems saimnieku – suns it kā klausa, ēd, sēž, guļ, ļaujas attiecībām, bet ir apātisks un var redzēt, ka ļoti ilgojas pēc bijušā saimnieka. Tāpēc labāk mājas sargu audzēt no kucēna vecuma.

4 mājas sarga turēšanas nosacījumi
1. Sargsuņi var nepaciest turēšanu pie ķēdes. Dzirdēts, ka vācu aitu suņi no tādas apiešanās sajūkot prātā. Cieni savu sargu: labāk tam iekārtot voljeru vietā, no kuras labi pārskatāma teritorija.

2. Būdai jābūt siltai ar ieejai priekšā aizklājamu drānu (ja sunim tas nepatiks, viņš audumu noplēsīs). Ziemā būdā bagātīgi ieklāj salmus vai sienu. Vienmēr jābūt pieejamam ūdenim (arī ziemā) un aukstā laikā jāpiemēro kalorijām bagāta ēdienkarte.

3. Regulāri jāpārbauda suņa ausis un tās jātīra: ausīs var iemesties ausu ērcīte. Protams, jāveic arī attārpošana un pretblusu profilakse.

4. Lai arī neatkarīgs un patstāvīgs, mājas sargsuns ilgojas pēc sava saimnieka un vēlas būt viņa tuvumā. Ar suni ir jākomunicē un vēlams to kādā brīdī ielaist arī telpās, īpaši, ja ārā ir ļoti auksti un suņa kažoks ir mitrs.

Avots: žurnāls "100 labi padomi" 

Informācija no portāla Kasjauns.lv