"Tagad ražo kaut kādus skārda konvektorus 10-20 gadiem" - pieci jauni, spēcīgi puiši Rīgā restaurē senos čuguna radiatorus

Ratus kaļ ziemā, radiatorus vasarā - šo pārveidoto tautas sakāmvārdu var attiecināt uz darbnīcu Rīgā, Matīsa ielā – daudzi pat nenojauš, ka te atrodas "Radiatoru restaurācijas rūpnīca", kurā saimnieko pieci jauni, spēcīgi puiši.

Tā izskatās izjaukts radiators. Foto: Juris Rozenbergs.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Tā izskatās izjaukts radiators. Foto: Juris Rozenbergs.

“Mēs restaurējam čuguna radiatorus, kuru izcelsme ir no 1900. gada un uz augšu. Diemžēl jaunākos ir grūtāk restaurēt. Pirmās Latvijas laika radiatori bija daudz kvalitatīvāki, precīzāk ražoti nekā Padomju Savienībā,”  teic Toms Miljuss, uzņēmuma valdes loceklis pēc papīriem, bet realitātē meistars tāpat kā pārējie. Uzņēmums pastāv piecus gadus, pirms tam puiši nodarbojušies ar celtniecību, veidojuši dizaina dzīvokļus. Cik radiatoru gada laikā atjaunoti, nevarot pat saskaitīt. Izstādes meistari nerīko, bet viņu veikumu var apskatīt daudzviet – muižās, pilīs, muzejos.  “Piemēram, Jelgavas ģimnāzijā vien 300 radiatoru – tās ir gandrīz 70 tonnas čuguna,” lepojas Toms.


Noslogotākais laiks vīriem ir no apkures atslēgšanas līdz jaunajai sezonai. Vienu radiatoru varot restaurēt trīs dienās. Varētu šo darbu paveikt arī pāris stundās, taču krāsas žūšana un radiatora skalošana prasa vairāk laika, turklāt svarīgi izdarīt kvalitatīvi. Ir daudzi procesi: spiediena pārbaude, sagatavošana, skrūvēšana pa ribām, iekšpuses skalošana, krāsošana, piegāde, montāža. Piecdesmit līdz simt radiatoru mēnesī – tas esot daudz.

Arī jaunai lietai ir dizains un izmantojums, taču man šķiet labāk saremontēt un likt lietā vecās, nevis nopirkt jaunas, izmest ārā un atkal pirkt jaunas un izmest. Tie ir okeāna piesārņotāji.

Ar ko sāk, ar ko beidz
Ar ko meistari sāk? “Vispirms radiatoru apskatām, uzreiz konstatējam defektus, lai pēc tam būtu vieglāk strādāt. Tad pārbaudām spiedienu – ielaižam tajā sešas līdz astoņas atmosfēras un skatāmies, kādā stāvoklī ir radiators. Pēc tam radiatoru tīra no iekšienes – darām to ar speciāli šim nolūkam paredzētu augstspiediena zondi. Tīrām ar vienkāršu ūdeni, bez jebkādām ķīmijām,” Toms izklāsta procesu. Pēc tam seko radiatora tīrīšana ar skrošu strūklu un krāsošana klienta izvēlētajā tonī. Visbeidzot tiek veikta atkārtotā gala spiedienpārbaude. Tas ir fiziski smags darbs, jo vienas standarta radiatoru sekcijas svars ir 10 līdz 14 kilogramu. Trīskolonnu radiatori ir vēl smagāki, kopā tie var svērt 200 līdz 300 kilogramu vai pat pustonnu. “Vīriem jābūt spēcīgiem, lai ir spēks kaulos,” meistars uzsver, ka te strādā sportiski puiši. Tiesa, neesot jau visu laiku radiators jānēsā uz rokām – piepalīdz palīgierīces.

Process

Foto: Darbnīcā restaurē arī vecus gaismas ķermeņus. Foto autors Aigars Rozenbergs. 

 

Negaidīt ziemas salu
Radiatoros uzkrājas nogulsnes – magnolīta nosēdumi vai, vienkāršāk sakot, dubļi. Un problēmu labāk atklāt un risināt vasarā, nevis sākoties salam. Lielākā kļūda – daudzi domā, ka vēl visa vasara priekšā, remontē mājokli, bet radiatorus atstāj uz pēdējo brīdi. “Taču mēs esam pieci cilvēki un nevaram solīt ātru darba izpildi, ja atnāks pēdējā brīdī. Var gadīties, ka nākas vilties un gaidīt nākamo gadu,” neslēpj Toms. Rindas "Radiatoru rūpnīcā" esot parasta parādība.

Ja tev lieta nokalpojusi 100 gadu un vēl tikpat ilgi kalpos – tas jau ir kaut kas.

”Ko es ieteiktu darīt? Vispirms, kad ir pieslēgta apkure, vajag pārbaudīt, kā strādā radiators – vienkārši pieliekot roku. Galvenais ir pielikt no apakšpuses un pārbaudīt, kāda caurplūde ir apakšējai daļai, jo tur izveidojas nosēdumi. Līdz ar to aizdambējas ciet visa apakšējā daļa un cirkulācija notiek caur augšu. Cilvēks domā – radiatori silti, bet mājās vienalga, ir auksts, jo radiatoru apakša ir aizdambējusies un auksta. Var būt pat līdz 70% siltuma zudumu tāpēc, ka nav iztīrīti radiatori. Tam, ka tos var izskalot objektā, es īsti negribētu piekrist. Mājās nevar izskalot, jo nogulsnes ir sablīvējušās radiatora apakšējā daļā. Tāpēc radiatori ir jāņem nost, jāved uz darbnīcu un jāiztīra kā nākas,” vērtīgu padomu sniedz speciālists.
Vēl viens zinātāja ieteikums ir nekrāsot radiatoru ar pulvera krāsām: “Jā, tas izskatīsies perfekti, bet cilvēks nāks otrreiz restaurēt radiatoru. Ja nokrāso ar pulvera krāsām, neparedz to, ka izdeg blīves. Un tad, kad tās ir izkaltušas, ļoti daudzi vēršas pēc palīdzības, lai veiktu atkārtotu restaurāciju.”

 

Reklāma
Reklāma

Senāk ražoja ilgam laikam
Toms atzīst, ka viss, kas tapa pirms apmēram 100 gadiem, bija kvalitatīvs, jo tajā laikā ražoja ilgai lietošanai. “Tagad radiatorus saražo 10–20 gadiem, kaut kādus skārda konvektorus. Ražo, lai pirktu tikai jaunus. Bet, ja tev lieta nokalpojusi 100 gadu un vēl tikpat ilgi kalpos – tas jau ir kaut kas.” Par senajiem radiatoriem Toms runā ar aizrautību: “Skaisti, čuguna, ar visādiem reljefa rakstiņiem, kājiņām un uzrakstiem, durtiņām un skapīšiem. Un vēl joprojām tie tiek ražoti pēc tās pašas klišejas jeb formas. Agrāk domāja – kā ietaupīt, kā ilgāk lietot? Arī tagad ražo labus radiatorus ar modernu dizainu, skaistus, taču saglabāt oriģinālas, vecas lietas ir šarmanti un apsveicami.” Īstas, vēsturiskas lietas ir Toma sirdslieta: “Arī jaunai lietai ir dizains un izmantojums, taču man šķiet labāk saremontēt un likt lietā vecās, nevis nopirkt jaunas, izmest ārā un atkal pirkt jaunas un izmest. Tie ir okeāna piesārņotāji.”

 

Cilvēciskais faktors
“Katrs radiators ir individuāls. Citreiz pie viena pavadi visu dienu, lai tikai to saskrūvētu. Citreiz pa dienu saskrūvē 10 līdz 20 radiatorus un darbu izdari. Atkarīgs arī no tā, cik darbiniekam labs garastāvoklis, arī no komandas darba,” nianses skaidro Toms. Meistaru kompānija esot savākusies laba, visu laiku cits ar citu jokojas – tas dod dzinuli un patiku iet uz darbu.
Nav ko izlikties, reizēm gadoties arī brāķi. “Tas ir normāli, ka kaut ko nepamana. Mēs to visu darām ar rokām, nevis mašīnas štancē. Darbiniekam tas ir pārdzīvojums, ja viņš kaut ko palaidis garām. Aizved uz objektu, uznes uz piekto stāvu, un nav. Viss process jādara vēlreiz. Tāpēc cenšamies līdz pēdējam visu pārbaudīt, bet, kā jau saka, ir cilvēciskais faktors. Taču nevienu brāķi neesam atstājuši novārtā, izdarām līdz galam. Un cilvēki saka paldies,” pauž Toms.

 

Darbs kā dzīvesveids
Vaicāts par izmaksām, meistars norāda, ka parastam 60 centimetru augstam radiatoram tās ir desmit eiro par vienu sekciju – summā iekļauta vecās krāsas noņemšana, gruntēšana, krāsošana pēc klienta izvēles un spiediena pārbaude.
Tīrīšana no iekšpuses izmaksās 30 eiro par radiatoru plus nodoklis. Diemžēl no nākamā gada nākšoties paaugstināt cenu, jo darbs ir smags un viss kļūst dārgāks. “Ir, protams, cilvēki, kuri to nevar atļauties. Tam ir alternatīvas – Ķīnā ražoti skārda radiatori vai citi varianti. Restaurācija jau ir ekskluzīva, tāpat kā, piemēram, restaurēt automašīnu. Bet ir lietas, kurās ir vērts ieguldīt līdzekļus,” pārliecināts ir Toms. “Mums ikdiena nav tikai rūpnīca – braukājam apkārt un medījam vecas lietas, piemēram, gaismas ķermeņus, jo nodarbojamies arī ar industriālo dizainu. Vienkārši darām to, kas mums patīk. Ja sanāk, priecājamies, ja nesanāk – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Darbs mums ir dzīvesveids,” sarunu noslēdz Toms.

 

Teksts: Dace Ezera, "Kas Jauns Avīze"

Avots: www.jauns.lv