Brīnumdaris Latvijas ķiploks. Kā to audzēt savā dārziņā?

Ķiploki pieder pie liliju dzimtas, tos iedala divās pasugās - ziednešus veidojošos un neziedošos. Pirmos var pavairot gan ar daivām, gan ar mazajiem gaisa sīpoliņiem, bet neziedošos - tikai ar daiviņām. Ķiplokus iedala arī atkarībā no stādīšanas laika - ziemas vai vasaras.
Ķiploki ir vieni no vissenākajiem dārzeņiem. Par sākotnējo ķiploku izcelsmes centru uzskata Vidusāzijas kalnu un priekškaļņu teritorijas, Afganistānu, Indiju, bet vēl var minēt Vidusjūras un Kaukāza-Karpatu rajonus.

Mūsdienās ķiploki visvairāk izplatīti Dienvideiropas valstis, Amerikā, Krievija un Ukrainā, tos plaši izmanto uzturā svaigus, kā arī konservēšanai un desu ražošanai.

Šo zemju iedzīvotāji vēl joprojām uzturā lieto savvaļas ķiploku formas, kas maz atšķiras no kultivētajiem ķiplokiem. No šim zemēm pirms vairākiem tūkstošiem gadu ķiploki izplatījās tālāk uz Ķīnu, Ēģipti un citām vietām. Cilvēki atzinīgi novērtēja ķiploku aromātu, vērtīgas ārstnieciskās un garšas īpatnības, tapec jau 5-6 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras ķiplokus sāka audzēt Āzija, Āfrika un Eiropa. Mūsdienās ķiploki visvairāk izplatīti Dienvideiropas valstis, Amerikā, Krievija un Ukrainā, tos plaši izmanto uzturā svaigus, kā arī konservēšanai un desu ražošanai.

Ķiploki ir dažādi
Ķiplokiem sākumā ir vāji attīstītas bārkš-saknes, kas izvietojas galvenokārt augsnes virsējā kārtā. Lielākiem ķiplokiem tās var sasniegt 50-70 cm dziļumu un izaugt 40-50 cm platumā, bet lielākoties saknes izvietojas aram kārtā 20-30 cm dziļumā. Saknes sāk atmirt reizē ar lapu dzeltēšanu; pārāk mitrā augsnē tās var ataugt.
Lapas ķiplokiem ir lielas, plakanas, lineāras, pie pamatnes stobrveida, 8-12 vienam augam.
Ķiploka sīpols jeb galviņa sastāv no vairākiem segmentiem - daivām, un katra no tām ir atsevišķs sīpoliņš ar vienu pumpuru, kas klāts ar vienu sulīgo un vienu sauso zvīņlapu. Galviņas var būt dažādu formu un izmēru. Neziedošajām šķirnēm daiviņas ir sīkākas, sīpols 3-4 cm diametrā, bet ziedošajām šķirnēm daivas ir lielākas, sīpols vidēji 5-6 cm diametrā. Krāsa balta vai ar violetu, violeti sārtu nokrāsu.
Stumbrs jeb vairodziņš atrodas sīpola apakšējā daļā un ir sarucis, gandrīz nemanāms. Ziednesis veidojas sīpola centrā - apakšā uzpūsts, uz augšu paliek tievāks. Tā galā atrodas ziedkopa, ko veido sīki violeti vai balti ziediņi. Vienlaikus ziedkopā attīstās mazi gaisa sīpoliņi, kurus arī var izmantot ķiploku pavairošanai. Mūsu apstākļos sēklas ķiplokiem faktiski neveidojas, jo mikro un makrosporoģenēzes traucējumu dēļ nenotiek apaugļošanās.

Īstā gaisma un siltums
Ķiploki ir aukstumizturīgi, saknes aug un attīstās 1-3°C, bet optimāli 8-10°C temperatūrā. Dīgsti parādās 5-10°C temperatūrā.
Optimālie apstākļi augšanai un attīstībai ir 15-20°C, nobriešanai - 20-25°C. Arī augstākā temperatūrā notiek normāls augšanas cikls, ja vien augsne ir pietiekami mitra. Rudenī stādītie ziemas ķiploki, ja ir labi iesakņojušies, pārcieš -20°C un pat stiprāku salu.
Ķiploki ir gaismas prasīgi augi - tiem gan nevajag ļoti intensīvu apgaismojumu, bet arī noēnojums tiem netīk. Daļēji noēnoti, kad ķiploki stādīti starp citu augu rindām vai ļoti ciešā stādījumā, vai arī ieauguši nezālēs, sīpoli nevar normāli attīstīties, tāpēc samazinās raža. Ķiploki ir garās dienas augi.

Ķiploki ir arī mitrumprasīgi - ūdens ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē ražas veidošanos.

Izmēģinājumos, nodrošinot 24 stundu apgaismojumu, ziedošajām šķirnēm izveidojas sēklas. īsās dienas apstākļos, kad dienas garums ir 9-10 stundas, notiek veģetatīvā augšana, bet aizkavējas sīpolu un ģeneratīvo orgānu (ziedu) veidošanās.
Ķiploki ir arī mitrumprasīgi - ūdens ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē ražas veidošanos. Tā kā ķiplokiem ir vāja sakņu sistēma, mitruma nodrošinājumam ir ļoti liela nozīme. Kritiskie periodi ir dīgšanas un lapu masveida augšanas laikā, bet vasaras otrajā pusē, kad sīpoli nobriest, laiks bieži ir lietains un mitruma ir par daudz.
Prasības pēc barības vielām ķiplokiem nav pārāk augstas, tomēr labas ražas var iegūt tikai trūdvielām bagātās, iekoptās augsnēs. Optimālā augsnes reakcija ir pH 6,2-7,0. Nabadzīgas, smilšainas augsnes, kā ari smagas māla augsnes ķiploku audzēšanai nav piemērotas.

Labākās šķirnes
Latvijā lielākoties tiek audzēti dažādi vietējo klonu ziemas un vasaras ķiploki, kuriem nav šķirņu nosaukumu. Taču arī iedalījums - ziemas un vasaras ķiploki - ir nosacīts, jo vienas un tās pašas šķirnes dažādos klimatiskajos apstākļos var izaugt dažādas. Tiek izdalīti arī universālā tipa ķiploki, kurus var stādīt gan pavasarī, gan rudenī. Ziemas ķiplokus stāda rudenī, ražu vāc nākamā gada vasarā un rudenī. Tiem ir lielas galviņas ar nelielu daivu skaitu. Ziemas ķiplokiem ir lielāka raža, bet tie slikti glabājas, tāpēc galvenokārt izmantojami rudenī.

Latvijā jācenšas pavairot un audzēt vietējās ķiploku šķirnes, jo ievestās var uzvesties neprognozējami.

Ziemas ķiploki lielākoties veido ziednešus. Vasaras ķiplokus stāda iespējami agri pavasarī, tiem ir garāks veģetācijas periods, daiviņu daudz, bet tās ir nelielas, šķirnes parasti ziednešus neveido.
Polijā, Krievijā, Ukrainā ir daudz atlasītu šķirņu, tomēr ķiploki krasi reaģē uz augšanas apstākļu izmaiņām. Tāpēc šķirņu ir daudz, bet tām ir šaurs audzēšanas areāls. Latvijā jācenšas pavairot un audzēt vietējās ķiploku šķirnes, jo ievestās var uzvesties neprognozējami.

Augsnes sagatavošana
Pirms ķiploku stādīšanas augsni apar vai uzrok vismaz lāpstas dziļumā. Ja trūdvielu saturs ir neliels, vēlams iestrādāt labi sadalījušos kūtsmēslus vai kompostu, vismaz 5-6 kg uz kvadrātmetru. Svaigus kūtsmēslus neizmanto. Pamatmēslojumā rudenī dod kompleksos minerālmēslus vai ari atsevišķi kālija sulfātu un superfosfātu. Pavasari pirms stādīšanas iestrādā ari slāpekļa minerālmēslus. Protams, devas vajadzētu noteikt atbilstoši augsnes analīžu rezultātiem, bet var izlīdzēties ari ar ieteiktajām vidējām devām - apmēram 50 gramu uz kvadrātmetru komplekso minerālmēslu vai 30-40 gramu superfosfāta un 20 gramu kālija sulfāta.

Ziemas ķiploki
Ziemas ķiplokus stāda rudenī ar aprēķinu, lai tie labi iesakņotos, bet nesāktu augt lapas. Vēlams to izdarīt līdz septembra vidum. Ķiploku galviņas sadala daiviņās neilgi pirms stādīšanas, lai neiekaist daiviņas pamatne, citādi būs traucēta sakņu augšana. Daiviņas sašķiro pēc lieluma un stāda katru izmēru atsevišķi. Pirms stādīšanas ķiplokus kodina, jo parasti stādāmais materiāls ir diezgan stipri inficēts. Latvijā šim nolūkam ir reģistrēts preparāts Sumileks. Pagatavo 0,1-0,15% suspensiju un tajā uz 15 minūtēm iemērc ķiploku daiviņas.

Ziemas ķiplokus stāda rudenī ar aprēķinu, lai tie labi iesakņotos, bet nesāktu augt lapas.

Optimālais augu skaits ķiploku stādījumos atkarībā no daiviņu izmēra ir 25-40 augu uz kvadrātmetru. Augu izvietojums rindās vai slejās var būt dažāds. Lielā laukā tas ir atkarīgs no izmantotās tehnikas, bet mazdārziņā visu dara ar rokām, tāpēc var izvēlēties sev tīkamāko stādīšanas veidu. Ķiplokus stāda rindiņā citu no cita 6 - 10 cm attālumā - atkarībā no daiviņu izmēra. Arī stādīšanas dziļums dažāda lieluma daiviņām ir atšķirīgs - lielās un vidējās stāda tā, lai tās būtu pārsegtas ar 2-3 cm augsnes slāni, sīkākās zemē liek nedaudz seklāk. Jāievēro arī pareizā orientācija - lai daiviņas apakšējā daļa atrastos uz leju. Ja ķiploks tiks iestādīts ar kājām gaisā, tas gan izaugs, bet tiks aizkavēta tā attīstība.
Ja rudens stādījumi labi iesakņojas, parasti tie pārziemo labi, bet drošībai tomēr vēlams stādījumus piesegt ar mulču - kūdru, kompostu vai kādu citu materiālu. Tas palīdz arī labāk saglabāt augsnes mitrumu.
Ziedošās ziemas ķiploku šķirnes iespējams pavairot arī ar mazajiem gaisa sipoliņiem.

Pavairo arī sējot
Pavairošanai izmanto tikai ārējās, lielākās daiviņas, jo no iekšējām veidosies tikai bezdaivu jeb ābolveida ķiploki. Noskaidrots, ka šādi pavairoti, ķiploki ir veselīgāki, salcietīgāki un izturīgāki pret kaitēkļiem. Sīpoliņus vēlams izsēt tā paša gada rudenī, kad tie ievākti,  bet  iespējams arī saglabāt līdz pavasarim un sēt tad. Līdz rudenim no mazajiem gaisa sīpoliņiem izaug 1-1,5 cm lieli viendaivaini ķiploki, no kuriem nākamajā gadā iegūst normālu ķiploku ražu.

Pavairošanai izmanto tikai ārējās, lielākās daiviņas, jo no iekšējām veidosies tikai bezdaivu jeb ābolveida ķiploki. Noskaidrots, ka šādi pavairoti, ķiploki ir veselīgāki, salcietīgāki un izturīgāki pret kaitēkļiem.

Vasaras periodā ķiplokiem vajadzīgi parastie kopšanas darbi - papildmēslošana, laistīšana, ravēšana. Papildmēslojumu dod 2-3 reizes, izmantojot amonija vai kalcija nitrātu un kompleksos minerālmēslus. Sevišķi svarīgi ziemas ķiplokus pabarot jau maija vidū, kad tie sāk intensīvi augt.

Apkaro slimības
Lai gan ķiploki spēj palīdzēt citiem augiem, tomēr paši sevi pasargāt no kaitēkļiem un slimībām tie nevar. Latvijā ķiploku kaitēkļu apkarošanai reģistrēti preparāti Fastaks, Kestaks un Sumialfa, kas jālieto pamīšus. Pret puvēm, parādoties pirmajām slimības pazīmēm, nekavējoties jāmiglo ar Sumileksu.
Sausā laikā ķiplokiem nodrošina papildu laistīšanu, citādi tie priekšlaikus pārstāj augt, līdz ar to samazinās galviņu lielums un raža. Ja mērķis nav iegūt arī mazos gaisa sīpoliņus tālākai pavairošanai, ziedneši obligāti jāizgriež. Jo ātrāk to izdarīs, jo mazāk tie ietekmēs ražu. Nogrieztie ziedneši nav jāizmet - tos var sasmalcināt un izkaisīt starp citiem augiem, lai atbaidītu kaitēkļus.

Novāc laikus
Ziemas ķiplokus parasti novāc jūlija beigās vai augustā, kad trešdaļa lapu nodzeltējušas. Kontrolei var izraut dažus ķiplokus un novērtēt. Labāk novākt nedaudz ātrāk nekā pārvēlu. Da novākšanu nokavē, sausās ķiploka zvīņas pārplīst un daivas atdalās. Siltos un mitros rudeņos ķiploku daivas var sākt dīgt.
Ķiplokus jāvāc sausā laikā, izceļot tos no augsnes ar dakšām. Pēc tam tos apžāvē, apgriež saknes un stublājus.
Ziemas ķiplokus labāk glabāt vēsumā 0—t-6°C, bet vasaras ķiplokiem optimālā glabāšanas temperatūra ir +18-20°C.

Ķiploka labās īpašības
Ķiploki satur fitoncidus un ēteriskās eļļas, kas piešķir ēdieniem savdabīgu garšu un aromātu. Turklāt ķiplokiem piemīt arī baktericīdas īpašības.
Ķiploku uzturvērtību nosaka gan augstais sausnas saturs - vairāk nekā 30%, gan vitamīni. Ķiploku ķīmiskais sastāvs atkarīgs no šķirnes un audzēšanas apstākļiem. Vitamīnu satura dēļ dažās zemēs uzturā izmanto arī jaunās ķiploku lapas, jo tajās ir pat 140-200 mg% C vitamīna, savukārt pašos ķiploku sīpolos tā ir tikai 15-30 mg%.
Pēc enerģētiskās vērtības ķiploki ir pielīdzināmi graudaugiem, jo satur vairāk kaloriju nekā citi dārzeņi. Fitoncīdo īpašību dēļ ķiplokus lieto arī lauksaimniecībā - sēklu kodināšanai, dažādu kukaiņu atbaidīšanai un augu apmiglošanai.

Pēc enerģētiskās vērtības ķiploki ir pielīdzināmi graudaugiem, jo satur vairāk kaloriju nekā citi dārzeņi.

Fitoncidus izdala gan lapas, gan ziedneši, gan, protams, paši sīpoli. Visvairāk to ir sīpolos pirms novietošanas uzglabāšanai, gaisa sīpoliņos uzglabāšanas laikā, bet ziednešos - veģetācijas periodā jūnijā un jūlijā. Fitoncīdi pat nelielā koncentrācijā iznīcina vai ierobežo tuberkulozes, tīfa, paratīfa, dizentērijas, holeras izraisītājas baktērijas.
Baktericīdas ķiploku īpašības izmanto, sālot un skābējot dārzeņus, jo tās neļauj attīstīties dažādām puvēm, tāpēc paildzinās uzglabāšanas laiks un uzlabojas kvalitāte.
Ķiploku kvalitātes rādītājs ir ēterisko eļļu saturs. Šķirnes ar 0,275-0,375 mg/100 g ēterisko eļļu lieto uzturā, tām ir patīkama garša, bet šķirnes ar 0,5-0,9 mg audzē kā tehnisko kultūru eļļas ieguvei, kuru tālāk izmanto farmaceitiskajā rūpniecībā.


Materiālu sagatavoja: Lolita Presnikova, žurnāls Dārza Pasaule